Marsels Prusts

Marsels Prusts (franču: Valentin Louis Georges Eugène Marcel Proust, * 1871. gada 10. jūlijā Oteilā (Auteuil), tagadParīzē, † 1922. gada 18. novembrī Parīzē) bija izcils franču rakstnieks, romānu cikla "Zudušo laiku meklējot" (À la recherche du temps perdu) autors.

Dzīvesgājums

Prusts dzimis netālu no Parīzes slavena ārsta un bagātas, ļoti izglītotas ebrejietes ģimenē. Prusts intelektuāli attīstīts, bet slimīgs (no deviņu gadu vecuma viņš visu mūžu slimoja ar astmu). Pamazām viņš spiests dzīvot slēgtās telpās.

Pabeidzis Kondersjē liceju, Prusts iestājas Sorbonnas universitātes juridiskajā fakultātē, bet par galveno viņa nodarbošanos jau tolaik kļūst literatūra, izstāžu, koncertu apmeklējumi, kā arī iesaistīšanās augstākās sabiedrības salonu dzīvē Senžermēnas priekšpilsētā. Te nevar arī neatzīmēt tā laika mākslinieciskas dzīves uzplaukuma atmosfēru Parīzē, kad attīstījās Prusta talants un kas stimulēja atsevišķu viņa literārā stila īpatnību formēšanos.

Kopš 19. gadsimta 70. gadiem ar vērienīgu cīņu pret akadēmismu uzstājas jauna mākslas forma - impresionisms, kura ietekme vērojama ne tikai glezniecībā, tēlniecībā, bet arī mūzikā un literatūrā. Lai arī Prusta jaunības gados impresionisti grupa bija jau izjukusi, tomēr impresionisti bija atstājuši mantojumā jaunajām gleznotāju paaudzēm savu krāsas un gaismas izpratni, nepārtrauktus jaunu formu un stila meklējumus. Un šī garīgās radošās aktivitātes atmosfēra izpaudās ari filozofijā. 1889. gadā tika publicēts pirmais Anrī Bergsona darbs "Vēstījums par apziņas tiešajiem datiem", bet 1897. gada iznāca "Atmiņa un matērija". Tie ir darbi, kuriem bija milzīga loma Marsela Prusta kā mākslinieka tapšanā, viņa stila un izpratnes par mākslu - kā vienīgās patiesās realitātes - veidošanā.

Pirmās publikācijas Prustam ir jau ļoti agri — kopš 1886. gada — kad viņam ir tikai piecpadsmit gadi. 10 gadus vēlāk, 1896. gadā iznāk pirmais nopietnais prozas krājums "Izpriecas un dienas" (Les plaisirs et les jours). Anatola Fransa priekšvārdā teikts, ka Prusts ir vērīgs portretētājs un tuvs tā laika Eiropasdekadences tendencēm. Viņš spējot atainot siltumnīcas atmosfēru, kas valda aristokrātiskajos salonos, paust slimīgu skaistumu un elegantas ciešanas. Tomēr krājums negūst panākumus.

1900. gadā viņš sāk vadīt augstāko aprindu hronikas nodaļu populārajā Parīzes laikrakstā Figaro, kur arī publicē literāri kritiskas esejas. 1904. gadā viņš pievēršas tulkojumiem, sagatavojot publicēšanai prerafaelītu teorētiķa Džona Raskina darbus estētikā. 8 gadus Prusts velta savam pirmajam romānam "Žaks Santeijs" (Jean Santeuil ), kas tā arī paliek nepabeigts un publicēts tikai 1954. gadā. Tajā jau parādās "Zudušo laiku meklējot" raksturīgās tēmas un tendence autobiogrāfisko materiālu pastarpināt mākslas tēlos.

Pēc abu vecāku nāves, pasliktinoties viņa veselības stāvoklim, viņš spiests dzīvot pilnīgā vientulībā. Prusts pilnīgi pievēršas literatūrai.

1919. gadā klajā nāk rakstu krājums "Atdarinājumi un sajaukumi", kurš sastāv no ļoti veiksmīgiem atdarinājumiem, stilizācijām un parodijām par tā laika un mazliet agrāk dzīvojušu autoru (Gonkūri, Balzaks, Flobērs u.c.) darbiem. Vēl jāpiemin eseja "Pret Sentbēvu" (Contre Saint-Beuve), ko Prusts bija sācis rakstīt 1908. gadā. Tajā viņš ir mēģinājis definēt literatūras un tās uzdevumu izpratni, kritiski vēršoties pret literatūras teorētiķa Sentbēva pieeju. Pēc Prusta domām, Sentbēva kļūda ir tā, ka viņš literāro darbu skatījis tiešā saistībā un sakarībā ar viņa dzīvi. Prusts iestājās par dzīves un literatūras nošķiršanu: autora darbs nav reducējams uz tā ārējā cilvēka aprakstu. Tāpat viņš akcentē principiālo patvaļīgās atmiņas ietekmi uz iztēli.

Galvenais Prusta darbs ir 7 romānu cikls "Zudušo laiku meklējot", kas rakstīts un publicēts laika posmā no 1913. līdz 1927. gadam:

• Svana pusē (Du côté de chez Swann, 1913)
• Ziedošu jaunavu pavēnī (À l'ombre des jeunes filles en fleur, 1919)
• Germantu lokā (Le côté de Guermantes, 1920)
• Sodoma un Gomora (Sodome et Gomorrhe, 1921)
• Ieslodzītā (La prisonnière, 1924)
• Bēgle (Albertine disparue, oriģinālā La fugitive, 1925)
• Atrastais laiks (Le temps retrouvé, 1927)

Pirmajai grāmatai vēl nebija panākumu ne pie kritiķiem, ne pie lasītājiem. Slavens Prusts kļuva pēc otrās grāmatas iznākšanas jau pēc Pirmā pasaules kara — 1919. gadā. Par šo grāmatu rakstnieks saņēma arī Gonkūru prēmiju. Pēc tam rakstniekam vairs bija atlikuši tikai trīs dzīves gadi un gandrīz visu šo laiku viņš pavadīja gultā nerimtīgi strādājot pie nākamajām romāna daļām.

Romānu darbība aptver laiku no 1870. gada līdz Pirmā pasaules kara beigām. Notikumi un raksturi tēloti caur stāstītāja (it kā autora dubultnieka) subjektīvo atmiņu prizmu. Varoņa (stāstītāja) iekšējās dzīves atklāsmē pirmo reizi franču prozā izmantota t. s. apziņas plūsmas metode; vēstījumā apvienoti dažādu literatūras virzienu (impresionisma, romantisma, klasicisma, reālisma) mākslinieciskā tēlojuma paņēmieni. Visa cikla galvenais vadmotīvs ir zudušā un iegūtā laika tēma, kas izpaužas visas romāna daļās.