Marta Jurcika

Te jāsāk no tā, kā mani senči ir veidojušies. Māte par meitu pie saimniekiem bijusi. Aizgājusi no sešpadsmit gadiem strādāt. Kādu dienu saimnieks ir paņēmis viņu uz Skaistkalni, uz tirgu un saimnieks grib arī puisi nolīgt. Saimnieks saka mammai: “Nu skuķi kā Tu domā, šo varēsim ņemt par puisi. mamma, kā jau meitēns, teikusi: “Saimnieka darīšana tā ir, viņam jau tā teikšana.” Tā saimnieks tēvu paņēmis par puisi. Tēvs jau kādu gadu pie saimniekiem bija strādājis. Tēvs ar mammu sapazinušies, samīlējušies un nodibinājuši ģimeni. 1928. gadā apprecējušies. Tā es esmu cēlies no vienkāršas strādnieku ģimenes.

No mātes puses arī diezgan liela ģimene bijusi – sešas meitas, vecākā meita jau padsmitgadniece, 1915. gadā aizgājusi uz Rīgu, nezinām kādu iemeslu dēļ un no tā laika nav nekādu ziņu, tā arī pazudusi. Viena dzimusi bēgļu gaitās.

Tēva ģimenē trīs brāļi un divas māsas. Tēva mājas ir turpat netālu no Skaistkalnes, Sesitskas muižas teritorijā. Muižkungs Sesitskis - Lietuvā, tajā teritorijā viņiem māja bijusi. Dokumentos tēvs skaitījās lietuvietis, bet ģimenē neviens lietuviski nerunāja, neprata, savā starpā runāja latviski, cik pie viņiem esmu bijis, nekad lietuviski nerunāja. Es pēc tā secinu, kad viņi 1939. gada rudenī brauca uz Biržiem pēc traktora, pirka angļu markas traktoru, līdzi viņiem bija tulks, kas tulkoja no lietuviešu valodas uz latviešu, lai saprastu, kā ar to apieties. Tā arī netiku dzirdējis, ka viņi lietuviski runātu un sapratu, ka tās ir latviešu ģimenes. 

 

Vecāki bija strādīgi, cītīgi, mamma it sevišķi enerģiska. Viņa vienmēr vēlējusies, lai būtu savs stūrītis, kur dzīvot, lai būtu savs zemes pleķītis, kur varētu tikai viņa darboties, lai viņai kaimiņš netraucētu un, lai viņa kaimiņiem netraucētu. Tā viņi gāja par kalpiem turpat pie Bārbeles saimniekiem. Visilgāk viņi nokalpoja pie Dreņģera, faktiski ģimene dzīvoja Dreņģera sievas mājās “Līplanti”. Pats saimnieks bija izglītots cilvēks, profesors jau gluži nē, bet zinātniski medicīniskais darbinieks. Strādāja kopā ar Kirhinšteinu bioloģijas laboratorijā – Kleistos. Drenģerim bija kuļmašīna un tēvs sākumā par palīgu, kopā ar Popi Arturu, manu krusttēvu, strādāja uz tās. Kādus divus gadus abi kopā nostrādāja, līdz Arturs aizgāja pensijā. Saimnieks uzticēja mašīnu manam tēvam. Tēvs līdz pat 1944. gada rudenim, kad ienāca krievi, nostrādāja uz kuļmašīnas. Tajā rudenī ievilkās kulšanās darbi, tēvs tālāk no mājām kūla. Oktobra beigās tēvam pienāca izziņa, ka jāierodas kara komisariātā. Mamma saka: “Iejūdz zirgu un aizved tēvam paziņojumu, lai viņš zinātu, kurā datumā viņam jāiet uz kara komisariātu.” Aizbraucu pie viņa un viņš saka: “Labi, Tu man zirgu atstāj un pats ej mājās.” Tā palika. Pagāja kāda nedēļa, nekādas ziņas nav, Popa Artura arī nav, dampis pamests savā vaļā. Pēc nedēļas ierodas tēvs ar visu zirgu, arī ar Arturu. Izrādās, ka arī viņam ir bijis paziņojums par ierašanos kara komisariātā. Abi divi nolēmuši neiet un sāka slēpties.

***

 

Vecāki bija paņēmuši uz renti mazu kalpu māju, pavisam 15 ha zemes, aramzeme tikai divi ha – pārējais mežs, krūmi un divi diezgan lieli purvi, turpat pie pašas mājas. Zemes pleķīti viņi paņēma no Bārbeles pamatskolas direktora Reinika. Viņš aizgāja pensijā un vairs nevarēja saimniecību vadīt, it kā vecpuisis. Mamma vēl viņa mantas veda uz Rundāles pili. Mūsu jaunās mājas - “Līgotņi”.

Tad, kad 1940. gadā ienāca krievi, pie mums uzradās vēl viena ģimene, it kā no Rīgas, bet tā bija saistīta ar komunistiem.

1940. gadā, mums bija jāaiziet no skolas direktora “Ļīgotņu” mājām, mamma sarunāja pie Surģenes mežiem māju ar 14 ha zemes no zemes īpašnieka Grūbes, viņš ar ģimeni dzīvoja kādus 3-4 km tālāk. Mājas “Noras” skaitījās, tur mēs sākām dzīvot. Tā vieta mammai ļoti patika. Skaista vietā, meža ielokā, kaimiņu nav. Viņa domāja, ka tur būs labi vistas turēt.

 

Un tā, 1946. gada 25. janvārī viņi man sakrāmēja somu ar žāvēto gaļu, desu, rupjmaizi – lai mazajiem būtu ko ēst. Bet es lai ietu pieteikties. Nu ko? Man sirds tik briesmīgi pilna. Es neticēju, ka tēvs ir arestēts. Man bija pārliecība, ka tie ir meli. Bet es viņiem neko neteicu. Man ir jāiet.

Es jau esmu tuvāk mūsu mājai, skatos – ceļi nomīņāti, izlikti posteņi. Čekisti izlikuši, jo baidījās, ka Jurciks nāks ar savu bandu. Ko lai es daru ? Skatos uz savu māju – no istabas nāk ārā tantiņa, mazie, kā cāļi, aiz viņas. Viņa iet uz klēti. Visi trīs ieiet klēti. Es tad droši eju uz māju, arī ieeju klētī. Tur grīda izplēsta, čekisti to zāģējuši, meklējuši bunkuru. Mazie, ieraugot mani, priecīgi. Brālis saka: “Mammu aizveda.”

***

P'ec 1946. gada 2.februāra kaujas bija arī kritušie. Tikai kādi 5-6 cilvēki izlauzušies. No Bertaša nopratināšanas protokolā: „Pateicoties Jurcika spēcīgai ložmetēju ugunij mums izdevās izbēgt ”. 

***

Sākas mūsu apcietinājuma laiks.

Jūnija sākumā mūs pārveda uz Rīgu, uz termiņ cietumu. Mūs ar tēvu neizšķīra. Lielas kameras, vairāki desmit cilvēki. Visas divstāvu nāras pilnas. Pa naktīm briesmīgi mocīja blaktis. Mēs ar tēvu gājām gulēt uz klona grīdas, lai blaktis netiktu klāt. Izlējām ūdeni riņķī apkārt sev, un tas līdzēja, blaktis klāt negāja. Citi cilvēki ieskatījās, arī darīja tāpat. Bet blaktis arī gudras palika – viņas rāpās uz griestiem, un tad krita uz gulošiem cilvēkiem.

Ilgi mēs tur nebijām. Mūs atkal veda uz Bausku. Un tad kravas mašīnā satikāmies ar savējiem – ar manu mammu, kaimiņa sievu, Krūmiņa meitu Mirdzu.

Pēc tam visu mūsu grupu aizveda uz Jelgavas cietumu.

***

1947.gada 30.janvārī sākās tiesa. Turpat, Jelgavā. Visu mūsu grupu ieveda istabā. Tiesneši, prokurori un mēs – 11 cilvēki. Tā sākas tiesa.

Prokurors pieprasīja:

- manam tēvam – nāves sodu;
- Jānim Grasim – nāves sodu;
- četriem cilvēkiem -10 gadus, arī mammai;
- diviem cilvēkiem – 5 gadi (man un Krūmiņu Mirdzai). Tas ir – 5 gadi un vēl trīs – bez pilnvērtīgām tiesībām;
- diviem cilvēkiem – 2 gadi ( Bertaša Marijai un vēl vienai sievietei);
- Inai Špickopfai – pusotrs gads. Viņa bija Taurkalnes pasta darbiniece. Viņai bija jānodod ziņas meža brāļiem.

***

Tā es vēl pabiju Jelgavas cietumā līdz marta sākumam. Tad mani, manu mammu un Mirdzu izsauca uz etapu. Mūs reizē aizveda uz dzelzceļa staciju un Stolipina vagonā aizveda. Tas notika ne vēlāk par 10.datumu. Atveda mūs uz Rīgu. Mani uzreiz uz Centrālcietumu, mammu un Mirdzu – uz pārsūtīšanas cietumu. Mamma jau 17.martā tika aizvesta prom uz lēģeri uz Krieviju.

***

Vienu dienu es guļu savā vietā, kameras durvis veras vaļā. Atkal: „Staršoj, prinimai ļudei “ Ieved lielu cilvēku grupu. 

Te cilvēki pašķīrās, skatos – tur pa vidu stāv mans tēvs ! Es kā iebļāvos – tēvs!

Izrādās – februārī vai martā bija pavēle atcelt 31.janvāra tiesas spriedumu. Tēvam piesprieda 25 gadus nāves soda vietā.

Cietuma viņus, kam iedeva 25 gadus, gatavoja etapam.

Ilgi mēs nebijām kopā – kādas 3 -4 dienas. Vairāk es tēvu nesatiku, tikai 1958.gadā atkal satikāmies.

***

1953.gada pavasarī sākam rakstīt, lai manu mammu dabūt no viņas dzīvesvietas uz šejeni. No Maskavas atnāca izziņa, ka viņa ir Intā. Draugs rakstīja. Pirmā atbilde bija – atteikt. Rakstījām vēl – atkal atteikt.

***

1953.gadā, pēc ledus iziešanās, ar kuģi atbrauca mana mamma pie manis. No 1947. līdz 1953.gadam nebijām redzējušies.

***

1956.gadā mamma gatavojās braukt prom uz Latviju, pie bērniem. No sākuma dzīvoja Bārbeles pagastā pie paziņām, un vēlāk viņa iekārtojās strādāt par apkopēju skolā. Mamma bija ļoti darbīga un enerģiska. Savus divus bērnus no radiem arī drīz vien paņēma.

***

Mums 1962.gada 20.augustā piedzima otra meitiņa, bet septembrī mēs jau braucām uz Latviju. No Dudinkas izbraucām ar kuģi, luksus kajītē, līdz Krasnojarskai, pēc tam ar lidmašīnu uz Maskavu. Maskavā iznāca aizķeršanās. Nesakrita reisi ar Rīgu. Vajadzēja gaidīt lidostā, ar zīdaini. Nebijā kur bērnu pārtīt, jo bērnu istabā bija aizņemta.

Pierunāju šoferi braukt uz laukiem, 70 kilometri. Solīju labi samaksāt. Viņš bija ar mieru. Braucām prom uz Bārbeles pusi. Braucām gar veco mācītāja muižu – tur tagad kartupeļus glabā. Piebraucām tuvāk – māte ar tēvu mūs sagaida. Sieva ar bērnu izkāp no mašīnas. Mana mamma uzreiz pie viņas, apkampj abas ar mazo.

Kartupeļu grozu nomet zemē. Kartupeļi labi, laukos izaudzēti. Mamma šoferim prasa, vai viņš negribot kartupeļus. Šis labprāt ņemtu. Iebēra kartupeļus šoferim maisā, un es vēl viņam samaksāju par ceļu. Visi priecīgi.

***

R. Jurcika atminas