Matīss Ārons

Āronu Matīss bija latviešu žurnālists, bibliogrāfs, kritiķis.

Dzimis Bērzaunes pagastā Ādumniekos rentnieku ģimenē.

Pēc četriem gadiem ģimene pārcēlusies no rentes Ādumniekiem uz Kalna Brencēniem, kurus vēlāk ģimene nopirka. 

Māti Mariju Matīss atcerējās kā lielu grāmatu lasītāju un teiku, pasaku vācēju. Tēvs Indriķis ļoti rūpējās par sava dēla izglītošanu. Pirmo izglītību viņš ieguva Vestienas, Ļaudonas draudzes skolās.

1876. gada vasarā viņš, kā eksterns nokārtoja skolotāju eksāmenu Valkas skolotāju seminārā. Jau rudenī Ārons uzsāka skolotāja darbu.

Pirmos 12 gadus viņš strādāja kā tautskolotājs un mājskolotājs dažādās vietās. Pirmos piecus gadus Bērzaunes draudzes skolā, tad vienu gadu Vestienas draudzē, bet pēc tam trīs gadus Liezerē. No 1885. līdz 1888. gadam viņš mācīja Taurupē, kura atradās Rīgas apriņķī.

Šajā laika posmā viņš mācīja arī pieaugušos un uzstājās ar priekšlasījumiem biedrībās, skolotāju sapulcēs un citur, kā arī rakstīja rakstus avīzēm un žurnāliem. Starp tiem bija, piemēram, "Baltijas Zemkopis" Jelgavā un "Austrums" Maskavā.

1888. gadā vasarā iepazinās ar Ģedertu Pūcīti, kurš bija viens no "Dienas Lapas" dibinātājiem un izdevējiem. Viņš uzaicināja Matīsu Āronu darbā "Dienas Lapas" redakcijā. Turpmākos sava mūža 50 gadus strādājis kā žurnālists un publicists. Dienas Lapā strādājis no 1888. līdz 1895. gadam.

Pēc tam laikrakstā "Austrums" līdz 1901. gadam.

Līdz 1907. gadam strādāja laikrakstos "Vārds", "Rīgas Avīze", "Baltijas Vēstnesis" un "Balss". Pēc tam desmit gadus "Dzimtenes Vēstnesis", kuru vadīja arī evakuācijā Pleskavā.

1919. gadā lielinieki viņu apcietināja.

 No 1919. gada septembra līdz 1937. gadam bija Latvijas Republikas laikraksta "Valdības Vēstnesis" redaktors.

Rakstījis kritiku, kā arī darbojies kā bibliogrāfs.

Dzīvoja Rīgā, Tērbatas ielā 4, no kurienes viņu arī izvadīja uz Lielajiem kapiem.

************
 

Latvijas valsts un tās vīri

Ar savu mūžu savai tautai, ar savu darbu savai valstij

Latviešu preses patriarhs Āronu Matīss, viņa mūžs un viņa 140 gadi

    Ievērojamais latviešu žurnālists, publicists, literatūrvēsturnieks, folklorists Āronu Matīss jeb Matīss Ārons dzimis 1858.gada 12.martā (28.februārī pēc vecā stila) Cēsu apriņķa Bērzaunes pagasta "Ādumniekos" muižas zemes nomnieka ģimenē, kas jau 1862. gadā pārcēlās uz kaimiņos iepirktajām "Kalna Brencēnu" mājām. Tātad Āronu Matīss ir nācis no krāšņās Vidzemes augstienes dienvidu puses, kur arī mācījies un darbojies par skolotāju līdz trīsdesmit gadu vecumam, kad devies uz Rīgu strādāt žurnālista darbu, — līdz pat mūža beigām. Droši vien arī viņa uzvārda izcelsme saistāma ar tuvējās Aronas upes un Arona kalna nosaukumu. Āronu Matīss vispirms mācījies vietējā Lipšu pamatskolā, pēc tam turpat netālu Vestienas un Ļaudonas draudzes skolā, visbeidzot, nokārtojis Valkā Vidzemes (jeb tā sauktajā Cimzes) skolotāju seminārā eksterna eksāmenus, 1876.gadā ieguvis tautskolotāja tiesības. Tad gandrīz desmit gadus strādājis par skolotāju turpat vien dzimtajā pusē toreizējā Cēsu apriņķī — Grostonā, Viesienā, Bērzaunē, Liezerē, Rīgas apriņķa Taurupē.

Skolotājs būdams, Āronu Matīss kopš 1878. gada sācis rakstīt laikrakstos, 1887.gadā iztulkojis no vācu valodas jaunlatviešu kustības ideologa Kronvaldu Ata plašo publicistisko apceri "Tautiskie centieni" ("Nationale Bestrebungen"), kas tajā pašā gadā iespiesta žurnālā "Austrums". Bet 1888.gadā Rīgā izdeva viņa rūpīgi sastādīto III Dziesmu svētkiem veltīto krājumu "Mūsu tautas dziesmas", vēl pirms bija sākuši iznākt Krišjāņa Barona "Latvju dainu" sējumi.

Raženākais un vēsturē paliekošais posms Āronu Matīsa dzīvē sākās, viņam nonākot Rīgā un pilnīgi nododoties žurnālista amatam pagājušā gadsimta 80.gadu beigās. Vispirms viņš no 1888.līdz 1895.gadam darbojās tolaik ļoti populārajā laikraksta "Dienas Lapa" redakcijā, gan būdams avīzes skolu nodaļas vadītājs, gan rediģēdams "Dienas Lapas" pielikumu "Etnogrāfiskas Ziņas par Latviešiem", kas iznāca 1891.—1894.gadā. Šajā laikā —1892. gadā — viņš sarakstīja pirmo plašāko Krišjāņa Valdemāra biogrāfiju "Krišjānis Valdemārs savā dzīvē un darbā". Āronu Matīsa rūpīgi vadītais "DL" pielikums tolaik sniedza latviešu sabiedrībai tik daudz etnogrāfisku un kultūrvēsturisku ziņu, kā to iepriekš neviens no latviskajiem laikrakstiem nebija spējis vai vēlējies.

1895.gada vasarā no Jelgavas uz Rīgu pārcēlās lasītāju iecienītā zinības un rakstniecības mēnešraksta "Austrums" redakcija. Un tad par vienbrīd nedaudz panīkušā žurnāla faktisko redaktoru un nodaļas vadītāju līdz 1902.gada jūnijam kļuva žurnālistikā jau pietiekami pieredzējušais Āronu Matīss. "Austrums" atkal uzplauka. Tajā rakstīja Ernests Birznieks—Upītis, Zvārguļu Edvards, Pērsietis, vēlāk arī Andrievs Niedra, Viktors Eglītis un citi literāti. Sevišķi rūpīgi tika veidota žurnāla kritikas nodaļa. Āronu Matīss prata piesaistīt redakcijai iespējami labākos autorus gan rakstniecībā, gan zinātnē — īpaši etnogrāfijā un valodniecībā. Žurnālā tika ievietoti arī daudzi viņa paša kultūrvēsturiskas nozīmes apcerējumi, pamatīgas un lietišķas jaunāko grāmatu recenzijas. Lielu darbu viņš paveica, sastādot "Latviešu tulkotās beletristikas rādītāju", kas izdots 1902.gadā.

Neilgu laiku Āronu Matīss darbojās avīzes "Vārds" redakcijā, pēc tam "Rīgas Avīzē".

No 1905.gada vasaras Āronu Matīss strādāja nedēļas laikrakstā "Balss", kur ar 1906.gada 4.jūliju redaktora amatā nomainīja Vili Olavu un veica redaktora pienākumus līdz 1907.gada 6.februārim. Turklāt no 1905.gada septembra viņš bija dienas laikraksta "Baltijas Vēstnesis" Rīgas ziņu nodaļas vadītājs — līdz 1906.gada janvārim, kad pret revolūciju vērsto represiju apstākļos "BV" iznākšanu apturēja un tā izdevēji par dienas laikrakstu pārvērta savu līdzšinējo nedēļas avīzi "Balss". Te jāpiebilst, ka tolaik gan "Baltijas Vēstneša", gan "Balss" izdevējs bija Bernhards Dīriķis, bet abu progresīvo avīžu faktiskais redaktors un to virziena noteicējs — Arveds Bergs.

Atzīmējams vēl, ka 1908. gadā tika izdota Āronu Matīsa sarakstītā grāmata "Ievads tautsaimniecībā", vēsturisks apskats.

Kopš 1907.gada rudens Āronu Matīss strādāja jaunajā dienas avīzē "Dzimtenes Vēstnesis", ko sāka izdot aizliegto laikrakstu "Baltijas Vēstnesis" un "Balss" vietā. Bet 1910.gadā viņš kļuva arī par "Dzimtenes Vēstneša" atbildīgo redaktoru. Un arī šī laikraksta galvenais ideologs — vismaz no 1909.gada līdz 1914. gada februārim — bija Arveds Bergs. Bet, tieši Āronu Matīsam veicot avīzes redaktora pienākumus, "Dzimtenes Vēstnesis" īsā laikā kļuva par latviešu visizplatītāko un apjomīgāko dienas laikrakstu ar vislielāko metienu (1913.gadā līdz 75 tūkstošiem eksemplāru). Tur Āronu Matīsam neapšaubāmi bija īpaši lieli nopelni. Sākumā, līdz Pirmajam pasaules karam, avīzes virziens bija progresīvs, liberāls, taču vēlāk tas kļuva konservatīvāks un dažbrīd pat reakcionārs — galvenokārt pateicoties izdevēju spiedienam — un tās popularitāte spēji kritās. Turklāt kara apstākļu dēļ 1915.gada novembrī avīzes spiestuve un redakcija pārcēlās uz Pleskavu. Bet pēc Februāra revolūcijas, kad bija atjaunots agrākais "Baltijas Vēstnesis", ar 1917. gada jūniju vispār pārstāja iznākt. Tāpat kā agrāk, arī paša rediģētajā avīzē Āronu Matīss daudz rakstīja par etnogrāfijas, kultūrvēstures un citiem jautājumiem. Viņa rakstos izteiksmes stils bija vienkāršs, valoda viegli saprotama un raita, viņam piemita rūpība, izcilas darbaspējas, lietpratīgs skatījums uz visu un dziļa mīlestība uz savu žurnālista profesiju.

Tad nāca juku un terora laiki. 1919.gada sākumā Āronu Matīss pat nokļuva apcietinājumā Rīgas cietumā — kā lielinieku ķīlnieks.

Pēc neatkarīgās Latvijas valsts nodibināšanas Āronu Matīss 1919.gada septembrī kļuva par tikai pirms mēneša nodibinātā valdības oficiālā laikraksta "Valdības Vēstnesis" faktisko redaktoru, lai gan formāli tā redaktors joprojām bija Oto Nonācs. Vienīgi draudīgajās bermontādes dienās, no 1919. gada 13.oktobra līdz 10.novembrim, "VV" neiznāca. Bet kopš 1920.gada 16.jūnija līdz 1937.gada 1.novembrim, līdz aiziešanai pensijā, bija tā galvenais redaktors, kad viņa vietā nāca Jānis Ozols. Ilgu laiku — līdz pat 1931.gadam — Āronu Matīsa tuvākais darbabiedrs un avīzes līdzredaktors bija rakstnieks Jēkabs Janovskis-Janševskis, ar kuru viņu saistīja sena draudzība un kopīgas gaitas žurnālistikā jau kopš gadsimta sākuma.

Veicot atbildīgos un daudz pūļu prasošos valdības oficioza redaktora pienākumus, Āronu Matīss joprojām daudz rakstīja par sev tuvajiem kultūras un žurnālistikas vēstures jautājumiem. Līdztekus daudziem rakstiem dažādos preses izdevumos 1923.gadā iznāca viņa sastādītā kultūrvēsturiskā un idejiskā antoloģija "Bāka", 1924.gadā — plaša apcere par vienu no XIX gadsimta vācbaltu progresīvajiem mācītājiem un literātiem "Vecais Panteniuss", 1929.gadā — fundamentālais kultūrvēsturiskais pētījums "Latviešu Literāriskā (Latviešu Draugu) Biedrība savā simts gadu darbā" ar apakšnosaukumu "Ainas no vāciešu un latviešu attiecību vēstures", 1932.gadā — grāmata "Frīdrihs Veinbergs savā mūža darbā un savās idejās", 1938.gadā — "Manas dzīves atmiņu grāmata". Par pirmo sarakstīto latviešu žurnālistikas vēsturi nenoliedzami uzskatāms plašais Āronu Matīsa apcerējums "Latviešu laikrakstniecība", kas 1922.gadā ievietots grāmatā "Latvju preses 100 gadi". Līdzīga satura apcere, ko sagatavojis Āronu Matīss, 1922.gadā publicēts "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā". Tajā izteikta būtiska un arī mūsdienās aktuāla doma, ka "preses mērķim bez vārda runas vajag iziet uz pilnīgu domas brīvību, bet reizē arī uz lielāko cienību pret svešu personu, tāpat lielu apdomību pie vārdu izvēles, izteiksmē". Arī raksts par Latvijas avīžniecību "Latviešu konversācijas vārdnīcas" 1.sējumā (izd. 1927.—1928.g.) pieder Āronu Matīsa spalvai.

Demokrātijas un vārda brīvības laikmetam iestājoties, Āronu Matīss kļuva par vienu no Latvijas rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības dibinātājiem. 1917.gada 9.jūnijā viņu ievēlēja tās pirmajā valdē. Tiesa, tobrīd LRŽA vēl nepaguva uzsākt reālu darbību, jo drīz vien nāca vācu okupācijas un lielinieku valdīšanas laiks; tā varēja sākties tikai pēc Brīvības cīņu beigām. Par godu latviešu preses 100 gadu jubilejai 1922.gada 26.februārī pirmoreiz tika sarīkoti preses svētki. Un 26.februārī svinīgajā svētku aktā Nacionālajā operā, kurā piedalījās arī valdības locekļi, tieši Āronu Matīss uzstājās ar plašu referātu par preses lomu latviešu tautas vēstures dažādos posmos. Pirmo un galveno referātu Āronu Matīss nolasīja arī Latvijas rakstnieku un žurnālistu kongresā 1924.gada 7.decembrī. Tajā vispusīgi bija parādīta preses lielā nozīme jaunās valsts politiskajā un saimnieciskajā dzīvē, ar zīmīgiem piemēriem atainojot tās labās un sliktās puses.

Āronu Matīss miris 1939.gada 25.aprīlī, apbedīts Lielajos kapos.

"Ideālisms un krietni darbi vispārības labā spēcina un izdaiļo tautas" — tāda ir viena no Āronu Matīsa atziņām, ko savā veikumā un latviskajā stājā viņš acīmredzami ir tiecies īstenot visu savu ilgo un darbīgo mūžu.

Āronu Matīss bijis gauži kautrīgs un godkāres neskarts cilvēks. 1926.gadā viņš pat atteicies no viņam piešķirtā Triju Zvaigžņu ordeņa un aizvien pretojies pret viņa personības cildinājumiem — jubilejas reizēs vai citkārt. Atteicies no daudziem goda amatiem un bijis vien Latvijas Universitātes Filologu biedrības godabiedrs un Preses biedrības godabiedrs.

Valodnieks profesors Ernests Blese 1938.gada pavasarī sakarā ar Āronu Matīsa 80.dzimšanas dienu "Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā" koncentrēti, bet visaptveroši raksturojis latviešu preses patriarha darbību: "Šais ilgajos gados jubilārs bijis gan tautskolotājs un mūsu tautas folkloras materiālu krājējs, gan žurnālists, etnografisku rakstu izdevējs un ievērojamu latviešu laikrakstu redaktors, gan zinātnes populārizātors, gan arī nopietnām zinātniskām interesēm apveltīts un īsta pētnieka gara apdvēsts mūsu tautas intellektuālās un sabiedriskās dzīves vēsturnieks."

Mintauts Ducmanis,

"LV" nozares redaktors

Atgādinot Āronu Matīsa īpašo devumu mūsu valsts oficiālā laikraksta tapšanā un veidošanā, — daži izvilkumi no viņa 1938.gada izdotās atmiņu grāmatas:

1919. g. 15. septembrī iesākās mana darbība Valdības Vēstneša redakcijā, O.Nonāča laikā; par atbildīgo redaktoru es tur nācu no 1920.g. 16. jūnija. Tas bija lielais latviešu cīņu un atbrīvošanas laikmets. Lielinieki bija izdzīti, Vidzeme ar Cēsu kaujām bija atbrīvota, drīz vien pēc tam, 1919. gada beigās, iztīrīja arī Vidzemes daļu un visu Kurzemi no Bermonta bandām. Latvijas valdība atgriezās no Liepājas Rīgā, visi priekā un steigā sāka ķerties uz visām pusēm tautas un valsts atkopošanas un izkopšanas darbā, kas bija toreiz tiešām ļoti g®ūts, jo uz postažām bija jāceļ jauna dzīve, vajadzības visur neizsakāmi lielas, bet mūsu rokas stipri tukšas. Šais g®ūtajās stundās pamodās jūtīgā sievietes sirds un aicināja tautu nākt tēvuzemei palīgā, ziedojot tās pūrā visus dārgumus, kas ku®am mājās glabājās, pēc tāda paša patriotiska parauga, kā tas piedzīvots daudzās citās zemēs līdzīgos apstākļos. To darīja senās romietes Brenus un Hanibala laikā, to arī tagadējās italietes itaļu–abesiņu ka®a gadījumā. Kad Anglijai ap 1931. gadu uznāca finansiālas g®ūtības, tad patriotiskie angļi steidzās glābt savu tēviju. Galvenās ziedotājas arī te bija sievietes. Kāda māte atsūtījusi Makdonalda valdībai zelta lietas ar sekošu vēstuli: "Mans 19 gadus vecais dēls atdeva savu dzīvību par tēviju. Tūkstoš mātes, līdzīgi man, ar mieru atdot pēdējo, lai palīdzētu valstij un lai upuri, ko nesuši mūsu dēli, nebūtu velti." Arī mums latviešiem netrūka patriotisku sieviešu; tāda kā spīdošs paraugs un zvaigzne pacēlās rakstniece Ivande Kaija, kas 1919. 31. X laida klajā savu uzsaukumu latviešu sievietēm, lai dibina latviešu sieviešu zelta fondu, ziedojot tajā visus savus dārgumus, rotas un zelta un sudrablietas. Ministru prezidents Ulmanis tūdaļ atzinībā izsaucās par uzaicinātāju": "Gods un slava Ivandei Kaijai, ka viņa nākusi klajā ar tādu uzsaukumu!" Fondu tiešām nodibināja, tā priekšgalā nostādot pašu ierosinātāju. Sāka ieplūst ziedojumi, laikraksti kvitēja par tiem, viskonsekventāki un vispilnīgāki Valdības Vēstnesis. Es personīgi likos ar pilnu krūti šīs lietas veicināšanā, uzrakstot pat vēl īpašu uzsaukumu rakstu par to, sevišķi kad sāka ienākt ziņas, ka ziedojumi sāk aprauties un īpaši turīgākie mazāk sastopami ziedotājos. Mans raksts "Turīgie un zelta fonds" parādījās Vald. Vēstneša 1919. 77. numurā. Tajā es izteicos cita starpā šādi:

"No sieviešu palīdzības korpusa kvitējumiem redzams, ka pie šī fonda — kad grib nodrošināt jaunās valsts finansu stāvokli un tamlīdz likt pamatu visai viņas pastāvēšanai — piedalās pa galvenai tiesai tikai mazāki un vispārībā maz pazīstami ļaudis. Arī fonda lietas vadītāja izsakās atklātā ziņojumā, ka "mantīgākās šķiras izturās nogaidoši." Kādēļ tā? Un vai tas tā pielaižams? Nē, un vēl reiz nē! Tas nedrīkst tā būt. Arī mantīgākiem un taisni tiem, ja viņiem jel maz savs gods un tautas labums rūp, jāķe® makā, savos krājumos un jāliek savs zelts un sudrabs uz tautas altā®a. Lai viņi atve® savas bufetes un tīņus un ņem no turienes lielos zelta un sudraba pokalus, ka®otes u.c. un nes uz zelta fondu. Ar koka ka®otēm ēst un ne ar zelta un sudraba, tāpat ne izgreznoties visādām dārgām rotas lietām tagad ir gods. Dārgumiem tagad vieta zelta fondā. Lai iedomājamies, kā citur valsts vajadzības un g®ūtos brīžos apzinīgi un sajūtīgi pilsoņi ziedojuši vai visu tēvijai. Lai atminamies Miņina laikus Krievijā... Tā ir laika sajūta un izpratne, kas dara brīnumus. Tā dara tautu un valsti lielu un stipru. Bez tās — cik samērā g®ūti un gausi iet ar valsts uzcelšanas un nostiprināšanas darbiem!"

"Jūs, mantīgās šķiras, vai neredzat un nedzirdat arī dimdošos laika gara soļus, kas dodas pret kapitalismu, un tie droši agrāk nerimsies, kamēr nebūs sasniegts tas, ka kapitalisms kalpos vairāk vispārības labumam nekā tagad. Vai arī šie soļi skaļā balsī neuzsauc jums, vairāk saprast savu laiku un arī pašu labā, blakus lielās tautas lietas veicināšanai, cienīgi ievērot tagadējo Latvijas nodibināšanās un nostiprināšanās brīdi."

Rakstu nobeidzu šādiem vārdiem: "Es lieku priekšā, paziņot turpmāk zināmā vietā un vēlāk klaji izsludināt to "cienijamo" tautiešu vārdus, par ku®iem zināms, ka tiem glabājas mājās vai kur citur zelta un sudraba krājumi, kas nekā nebūtu ziedojuši zelta fondam...* Bet arī jūs mazturīgie un mazturīgākie, turpiniet joprojām savu iesākto svētīgo un priecīgo ziedošanas darbu. No piliniem sakrājas jū®a."

Par šo zelta fonda veicināšanas lietu man uzglabājies manos krājumos kāds vēsturisks dokuments, — daļa no mana ga®āki sastādīta atteikšanās raksta Triju zvaigžņu lietā. No tā parādījās atklātībā tikai maza daļa: ka mani "pilnīgi apmierina iekšēja dziņa un sajūsmina doma par vispārību un prieks šai virzienā." Tālāk es rakstīju un tas man uzglabājies manā uzmetumā: "Šī doma un sajūsma mani pavadījusi visu manu mūžu — kaut gan jāatzīstas, ka darba sekmes nav bijušas ikreiz — un it bieži vien — tādas, kādas tās vēlējos. Atgādināšu šai ziņā tik vienu faktu no mūsu valsts dibināšanas laikmeta. Kad sajūsmīgā, patriotiskā Ivande Kaija (paldies, ka viņai piešķirta nupat augstāka atzinība!) iekustināja un vadīja tautā zelta fonda vākšanu, tad es likos ar visu krūti šās lietas pabalstīšanā. Pats ar savu sievu ziedojām vai visu, kas mums bija zelta un sudraba lietās mājā, pat laulības gredzenus novelkot no pirkstiem. Lai uz šādu soli paskubinātu arī citus, sevišķi turīgākos, uzrakstīju siltu ieteikumu ziedot fondam "Turīgie un zelta fonds". Lielāku panākumu nolūkā vēlējos rakstu ar savu parakstu iedabūt arī citos laikrakstos, īpaši plašāki izplatītos, pilnīgi vienā reizē, vienā dienā ar valdības oficiālo laikrakstu, ku®a abonentu skaits, kā zināms, ir aprobežots, — iedabūt iekšā arī toreizējā pusoficiozā organā, Artūra Krodera Latvijas Sargā, kas to laik bija mūsu visplašāk izplatītā avīze. Tam tad nosūtīju savu rakstu ar lūgumu, lai to iespiež tai un tai dienā. Bet redaktors Kroders rakstu ignorēja un neuzņēma.** Jaunāko Ziņu Benjāmiņš dienu vēlāk atkal atbildēja, ka viņš nevar uzaicinājumu uzņemt tādēļ, ka tas iepriekš iespiests kādā citā laikrakstā. Man palika tas iespaids, ka visi tik aizstāv un sargā "turīgos", lai tiem neiet uz ādas, bet pati svarīgākā lieta tiem ir vienaldzīga — patriotisms ir uz mēles, ne sirdī. Gribēju šai lietā griezties pat pie ministru prezidenta Ulmaņa k–ga ar lūgumu, lai viņš dara savu iespaidu uz preses organiem, sevišķi uz viņam tuvu stāvošo Krodera Sargu, lai tie visā nopietnībā veicina zelta fonda vākšanas lietu. Un tiešām šai nolūkā jau nogāju viņa kancelejā un gribēju pieteikties pie vārda, bet redzēdams vairākus gaidītājus priekšā un iedomājoties, ka valdības galvai daudz citu svarīgāku darīšanu, nekā domāt par avīžu lietām, kaut tās arī attiektos uz svarīgiem valsts jautājumiem, devos mājā. Bet es esmu vēl tagad tai ciešā pārliecībā, ja mūsu prese — plašā prese — toreiz būtu sirdīgāki un neatlaidīgāki aizstāvējusi fonda lietu, sevišķi skubinot uz ziedošanu turīgākos, tad mūsu valsts zelta fonds būtu pieaudzis labi lielāks, kādam tam patiesībā vajadzēja būt." Tāds mans dokumentārisks noraksts, ko te tagad laižu atklātībā.

Ivande Kaija, šī mūsu lielā patriote, diemžēl piedzīvoja savā karstākā cīņas un darba laikmetā, 1921. g. sākumā, noturot Valmierā patrotisku priekšnesumu, dziļu traģiku — viņu ķēra trieka, kas paralizēja pilnīgi viņas darba spējas, atņēma viņai uz visiem laikiem valodu un dzirdi un spēju jel ko sakarīgi rakstos izteikties. Viņai tiešām dzīvās miesās ar sajūtīgu dvēseli un sirdi bija vienkārši jāveģetē. Kad 1935. gada beigās Latvijas preses biedrība kopā ar sieviešu organizācijām atminējās viņu un sarīkoja viņai cildināšanas vakaru, es viņai klāt piegājis varēju tik asaru pilnām acīm apglāstīt pateicībā viņas rokas un plecus — mēmām zīmēm parādīt viņai savu sirsnību un atzinību. Kad izrādīja Dailes teātrī viņas "Iedzimtā grēka" dramatizējumu, tad piegājis viņai klāt, ierakstīju viņas rakstu blokā, kas viņai allaž stāvēja rokās: "Vai pazīstat arī, kas ar Jums runā?" un viņa tūdaļ ierakstīja ar savu kreiso roku (jo ar to tik var rakstīt) blokā: "Ārons". Tā tad atmiņa un saprašana viņā dzīva joprojām.

 

Drīz pēc manas iestāšanās Valdības Vēstneša redakcijā tur pienāca par biedri man Jēkabs Janševskis, pazīstams rakstnieks un žurnālists (darbojās savā laikā Rīgā kopā ar mani Fr.Veinberga Rīgas Avīzē un Valkā O.Nonāča laikrakstā). Valdības Vēstnesī mēs palikām kopā līdz viņa piepēši uznākušai nāvei. Šai laikā viņš daudz nodarbojās ar savu ga®o romānu sacerēšanu, sākot ar Dzimtenes 6 sējumiem un nobeidzot ar Līgavu, kopā sarakstīdams astoņu gadu laikā veselus 12 biezus sējumus romānu. Visvairāk stiepts bija Dzimtenes romāns, jo tajā saņemts kopā plašs lauku ļaužu dzīves, parašu, ikdienas notikumu un visādu raibu nostāstu savirknējums, ku®ā bija iekļuvuši arī daži ārzemju fantazējumi kā patiesi mūsu dzimtenes notikumi. Par šo literāro kuriozitāti es pastāstīju Jaunākās Ziņās 1933. 111. un 132. nr. "Anekdotes J.Janševska romānos". (Mana iesūtījuma virsraksts skanēja īstenībā "J. Krodznieks un J.Janševskis", jo viss patiesais notikums grozījās tikai ap šīm 2 mirušām personām, bet redakcija nostāstu bija ievietojusi ar augšējo uzrakstu.) Šai atstāstījumā ieminējos arī par Janševska bagātību, t.i. ka viņš man vaļsirdīgi un it kā ar uzsvaru izteicās, ka viņš esot vienīgais no latviešu rakstniekiem, kas ar saviem rakstu darbiem iedzīvojies miljonos. Tāpat viņš gribēja būt un bija pats augstākais, pārākais no latviešu rakstniekiem arī citā ziņā, t.i. valodas bagātības ziņā. Zīmīgs man šai ziņā bija kāds gadījums ar viņa jauniznākušo Mīlenbacha–Endzelīna vārdnīcas burtnīcu, ko es biju atnesis reizē ar savu burtnīcu no Valodniecības sēdes un iedevu viņam otrā rītā redakcijā nonācis. Novēroju, ka viņš, burtnīcu saņēmis, tai darblaika starpbrīžos apgrieza lapas un izšķirstīja sīki lapu pēc lapas. Ap pusdienu viņš man varēja pateikt, ka šai burtnīcā ievietots tik un tik daudz (skaits bija prāvs, sīki aprēķināts līdz pēdējai vienībai!) viņa lietotu vārdu ar Janševska vārdu piezīmi. (Vairāk gadījumos Janševskis bija visai, varētu teikt pat naivi atklāts, ja nesaka palielīgs — patiesībā viņš jau varēja arī lielīties — kā par to lielu bagātību un šoreiz viņa lielu vārdu krājumu.) Pēdējā gadījumā es ievaicājos viņam: kamdēļ tev vajadzīgs tā visus tavus vārdus uz mata saskaitīt? Uz to viņš man palika atbildi parādā.

Ka Janševskis bija vecu un svešādu vārdu krājējs un lietotājs, to varēja redzēt dien dienā katrs, kam ar viņu bija tuvāka satikšanās un kas lasīja viņa rakstus. Vecus rakstus lasīdams un tur svešākus teicienus uzķerdams, vai vecus ļaudis lietojam dzirdēdams, viņš tos pastāvīgi atzīmēja savā paprāvā kabatas grāmatiņā, kas tam vienmēr bija klāt. Šos svešākus vārdus un izteicienus, tā arī daudzos apvidu vārdus viņš cītīgi izmantoja savos ga®ajos romānos, ko viņš man vairākkārtīgi stāstīdams uzsvēra. Dažu vendīgāku vārdu viņš mēdzot izlietot vairākkārtīgi, iesākot to ievietojot jau pašā virsrakstā, lai lasītājs to jo labāk ieraudzītu un iegaumētu. Mūsu valodas vārdnīcas rakstītājiem nu bija, ir un būs jāsmeļ bagātīgs vārdu materiāls no Janševska rakstiem. Tur pastāvīgi atkārtosies atzīme: Janš. Dzimtene, Bandava, Paipala u.t.t. Ka Janševskis no visurienes savāktos vārdus un teicienus izlietoja tikai savos romānos, lai no turienes tie ienāktu vārdnīcas materiālos — Valodniecības nodaļas sēdēs viņš personīgi piedalīdamies mutiski paskaidroja vienīgi sava apvidus un viņa rakstos lietoto vārdu nozīmi un izrunu — rāda arī tas fakts, ka viņš ne reiz nav ar rakstu devis kādi ziņu jeb atbildi mūsu vārdnīču sarakstītājiem uz viņu gadu gadiem laikrakstos laistiem uzaicinājumiem par trūkstošo vārdu krāšanu un paskaidrošanu, ko daudzi citi bagātīgi darījuši un dara. Šis fakts uz mata līdzīgs kādam citam tādam pašam — mūsu tautas dziesmu krāšanas lietai. Janševskis bija liels mūsu tautas dziesmu mīļotājs un krājējs, bet viņa vārdu nesastapsim nevienā Latvju daiņu krājumā tautas dziesmu vācēju un piesūtītāju pulkā, kaut gan viņš stāvēja ļoti tuvu mūsu daiņu lietas iekustinātājam un vācējam Brīvzemniekam.

Ko tas viss rāda? Rāda to, ka Janševskis bija stipri krājīgs cilvēks (viņa dāvanas ga®u romānu rakstīšanā viņam deva iespēju iedzīvoties miljonos), līdzi tam arī ļoti taupīgs un apdomīgs, kas negribēja izšķiest savas zināšanas un savu darbu masā jeb pulkā, tā sauktos kopdarbos, iekams tie nebija nākuši iepriekš skaidri izšķirami un nosakāmi tikai viņa paša personai, paša slavai un godam par labu. Tā tas bija ar viņa vārdu krājumiem, tā ar viņa daudzām savā Kursu apvidū krātām retām tautas daiņām un romancēm, ku®as viņš izlietoja savos romānos, bet nedeva no tām nevienu iepriekš — sajūsminātajā tautas dziesmu krāšanas laikmetā — kopīgam tautas daiņu krājumam. Tāds bija Janševskis vienu daļu savā raksturā.

Redakcijā es ar Janševski satiku dzīvē un darbā ļoti labi. Mūsu uzskati tautas un sabiedrības, pat politikas lietās bija stipri līdzīgi. Abi turējāmies, piem., pie optimistiskiem uzskatiem. Viņš bija tautībnieks, tāpat kā es; straujumus ne katrs nemīļojām. Viņš bija mierīgs kluss strādnieks, tāpat es. Šad tad viņš ielūdza pie sevis, dažās ģimenes vai citās piemiņas dienās, mani līdz ar dažiem citiem pazīstamiem tuvākiem literatūras un preses darbiniekiem, kur mūs parasti pacienāja ar pašdarītu vīnu; citu dzērienu viņa namā neredzēja un nebaudīja, atskaitot vēl tēju un kafiju. Atminos, ka 1929.g. 26.septembrī tā bijām sanākuši kopā pie viņa labs pulciņš draugu un biedru, to starpā viņa rakstu apgādātāji J.Rapa un J.Grīns, dzejnieks Virza, docents L.Bērziņš un žurnālists Plensners. To atminos no tai reizē uzņemtās un uzglabātās fotografijas. Ciemiņu pulkā bija arī fotografa Rīdzenieka, tagad jau viņsaulē aizgājusē kundze, kas tik ļoti interesējās par mūsu mākslu un literatūru.

Turpinājums seko

* Ādolfs Alunāns nāca klajā ar līdzīgu priekšlikumu 1912. gada Zobgala kalendarā par latviešiem, kas lien vācu ādā un turas pie vācu draudzēm. "Vai tad mums garīdznieku nemaz nav, kas apzinātos savu pienākumu un prastu šos bezrakstura cilvēkus saistīt pie latviskām draudzēm?.. Ja vairāk nē, tad šādu atkritēju vārdus vajadzētu izsludināt pa laikrakstiem, protams, ar piemērotu virsrakstu — varbūt, ka tas līdzētu!"

** Šo gadījumu atstāstot citiem esmu izteicis tādu kā brīnēšanos par Artūra Krodera daudzināto patriotismu. Tikai no Ivandes Kaijas dienas grāmatas redzu, ka viņam pret šo jūsmīgo un patriotisko rakstnieci būs bijis un varbūt vēl tagad ir kāds ienaida āķis, jo 19. VII 1920. viņa atzīmējusi: "Kroders ar savu personu dara visu iespējamo, lai rakstnieku un mākslinieku saimē mani diskreditētu uz beidzamo." Ka Kroders bija naida stāvoklī pret Iv. Kaiju — to es toreiz nezināju. Par viņas pirmā uzsaukuma iespiešanu Sargā 31. X 1919. viņa atzīmējusi dienas grāmatā: "Laikam redaktors Kroders aprunājies ar prezidentu." Kā zināms, Ulmanis bija zelta fonda vākšanas karsts piekritējs, kā tas citādi nemaz nevarēja būt un to tikai gribēja pabalstīt.

Avots: Latvijas Vēstnesis