Meško II Lamberts

Meško II Lamberts (poļu: Mieszko II Lambert; dzimis 990. gadā, miris 1034. gada 10. maijā) - Polijas karalis un kņazs. Pjastu dinastijas pārstāvis. Valdījis no 1025. gada līdz 1034.gadam ar pārtraukumu no 1031. līdz 1032.gadam, kad valdnieks bija viņa brālis Bezprims (Bezprym).

Kronējās 1025. gada 25. decembrī Gņezno.

Meško II bija Polijas karaļa Boļeslava I Drosmīgā dēls no laulības ar Lužicas kņaza meitu Enmildu. Bija precējies ar Riksu no Lotringas, no kuras Meško II bija dēls, kurš kļuva par Polijas valdnieku, meita Ģertrūde, kura apprecēja Kijevas Krievzemes kņazu Izjaslavu.

Meško II bija tiem laikiem labi izglītos - prata lasīt un rakstīt, kā arī latīņu un grieķu valodu. Pirms kļūšanas par karali 1025. gadā, Meško II visticamāk bija Krakovas vietvaldis un esot šeit uzcēlis daudzas baznīcas.

No 1028. gada viņš kopā ar ungāriem veiksmīgi cīnījās pret Svētās Romas impēriju. Tomēr vēlāk valstī sākās jukas. Meško II nebija vecākais dēls ģimenē. Boļeslava I vecākais dēls bija Bezprims no ungāru princeses, tomēr tronis tika Meško I.

Abi Meško brāļi aizbēga uz ārzemēm - Otons uz impēriju, bet Bezprims uz Kijevas Krievzemi. Drīz pēc tam imperators Konrāds II un Kijevas Kriezemes lielkņazs Jaroslavs Gudrais vienlaicīgi iebruka Polijā, un Meško I bēga uz Bohēmiju.

Polijā sāka valdīt Bezprims, kurš gandrīz tūlīt aizsūtīja karaļa kroni un regālijas uz Vāciju. Meško drīz atgriezās, bet bija spiests kļūt par Vācijas imperatora sabiedroto un sadalīt valsti starp saviem radiniekiem.

Tālākie notikumi ir ļoti neskaidri. Vēsturnieki uzskata, ka 1034.gadā Meško II tika nogalināts augstmaņu sazvērestībā.

Pēc Meško nāves līdz 1039. gadam Polijā valdnieka nebija, jo valstī izcēlās jukas un pagānisma atdzimšana. Nākamais kņazs, mazgadīgais Kazimirs I bija spiests doties trimdā. Augstmaņi, mūki un priesteri tika nogalināti, daudzas pilsētas, baznīcas un klosteri nodedzināti. Haosu pastiprināja čehu iebrukums no dienvidiem. Katrā apgabalā valdīja vietējie valdnieki. Lielpolija ar senajiem Polijas centriem - Poznaņu un Gņezno bija tik izpostīti, ka Polijas valsts centrs pārvietojās uz Mazpolijas pilsētu Krakovu.