Milda Karčevska

*1902. XI 01. Aizputē; Vīrs - Antons Otto Karčevskis + 1934. XI 24. Berlīnē.

                1922. Latvijas Universitātes filoloģijas un filozofijas fakultātē,

                1923. Korporācijas „Gundega” līdzdibīnātāja un filistrs.

Nelaiķe jau ilgāku laiku sirga ar tuberkulozi un kopš septembra mēneša ārstējās Berlīnē, kur viņu operēja. Slimniecei izdarītas divas operācijas, kas izdevušās labi, bet tuberkulozes novājinātais organisms neizturēja. Nāve iestājusies no sirds vājuma. Pie slimnieces gultas viņas dzīves pēdējos mirkļos bija klāt vīrs un ārsti. Milda Karčevska aizgājusi aizsaulē pašos spēka gados.

Kremēta Berlīnē un 01.12.1934. atvesta uz Rīgu.

                Avots         „Unversitas” #15/1934.

                                  "Rīts", 25.11.1934

***

Dzimusi: 1902. gada 1. novembrī Aizputē Izglītība: Liepājas Pilsētas ģimnāzija Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultāte, studējusi vēsturi un pedagoģiju (nav datu par studiju beigšanu)

Amati konventā:

1923./24. akad.g.pav.s. –

1924./25. akad.g.rud.s. – sekretāre

1924/25. akad.g.pav.s. – viceseniore

1925./26. akad.g.pav.s. –

1927./28. akad.g.rud.s. – seniore.

Mirusi: 1934. gada 24. novembrī Guldīta: Meža kapos, Poruka kalniņa piekājē. 

(Gundega)

---

Šī gada 24. novembra agrā rītā, prof. Zauerbruha klīnikā Berlīnē pēdējo reizi pukstēja sirds, kas tik ļoti vēl negribēja apstāties uz mūžu... Ar smaidu, kam bieži jāslēpj dziļākās sāpes, Milda Karčevska šoruden atstāja Rīgu. Viņa ticēja slavenā ķirurga drošajai rokai, kas izoperēs bīstamo kavernu vienā no plaušām, lai mierīgi varētu elpot ar otru, saglābtu Biķernieku sanatorijā. Operācija bijusi domāta trīs piegājienos, bet kad pēc pirmā paciente, dzerot viņai pasniegto šampanieša glāzi, pacēlusi to, sakot ārstiem „Prosit, Herren!" , profesors, lielā dzīvības spēka aizrauts, to saīsinājis divos. Griezieni izdevušies teicami, tikai dzīvot gribas ilgi uzturētā sirds beidzot tomēr pagurusi. Un Milda Karčevska neredzēs saulaino Maroku, kurp gribēja doties pēc laimīgas operācijas, bet atgriezīsies dzimtenē sava dzīves biedra vestā nelielā urnā.

1. novembrī palika 32 gadi, kopš Aizputes bankas direktora un baptistu mācītāja Matisona ģimenē sākās vienīgās meitas Mildas īsais ceļš. Skolas gadi pagāja Liepājā, kur jaunajā dvēselē notika divi lieli lūzumi - pirmais pēc karsti mīļotā brāļa nāves, otrs pēdējās vidusskolas klasēs, prāta atziņām graujot līdz tam stipros reliģiskos balstus. Jau šai laikā parādījās vēlākās liktenīgās slimības ēna, tomēr spēcīgais organisms toreiz tai izbēga. No Liepājas ceļš veda uz Rīgu uz universitāti, kur 1922. gadā Milda Matisone iestājās filoloģijas un filozofijas fakultātes vēstures nodaļā. Jau pirmajā gadā, kas vairumam studentu paiet tikai orientējoties, viņa padarīja daudz, kaut gan strādāja arī maizes darbu turpat universitātē Studentu padomes birojā. Vecākie studenti nekad neaizmirsīs slaido mīļo meiteni ar bērna seju, kas ar nepelnītu laipnību pakalpoja ikvienam, iegājušam viņas nelielajā darba istabiņā. Neviens, kas ilgojās tīras sirds siltuma, neaizgāja no Mildas Matisones tukšā. Te viņu atrada arī Antons Karčevskis, viņas vēlākais vīrs. Katra studenšu grupa būtu vēlējusies iegūt par savu biedreni šo mīļo bērnu, bet izredzētās bij tās divdesmit trīs, kas 1923.gada rudenī kopā ar viņu dibināja korporāciju Gundega. Milda Matisone-Karčevska jaunajai organizācijai atdeva savu vislabāko. Darbodamās jau pirmajā prezidijā, viņa agri iepazinās ar rūgtumu, no kā nav pasargāts neviens, kam jāstāv kādas kopas priekšgalā. Bet viņa mīlēja aizvien karstāk savu „sāpju bērnu Gundegu" un nežēloja tai stundas no darba apkrautām dienām un naktīm. Daudz semestrus Milda Karčevska bija jaunās studenšu korporācijas seniore. Nepazīdama godkāres, nenovīdības, naida, viņa ar savu skaidro personību cēla vadāmās organizācijas garīgo līmeni, nesa tās iekšējā dzīvē bērnišķīgi tīru dvēselīgumu. Pat ilgus gadus gulēdama sanatorijā, kad cits sen būtu kļuvis vienaldzīgs pret drusku tālāko apkārtni, viņa bagātīgi deva gundegām no savas neizsmeļamās sirds siltuma. (Universitas, 1934)