Ojārs Jēgens
- Dzimšanas datums:
- 09.12.1924
- Miršanas datums:
- 26.05.1993
- Kategorijas:
- Dzejnieks, Grafiķis, Sabiedrisks darbinieks
- Tautība:
- latvietis
- Kapsēta:
- Norādīt kapsētu
Šī gada 26. maijā Čikāgā pēkšņi miris viens no erudītākajiem trimdas latviešu literātiem — dzejnieks, grafiķis, mākslas un literatūras vēsturnieks un grāmatnieks Ojārs Jēgens. Ar viņa aiziešanu latviešu trimdas un Latvijas kultūras ainavā ir radies robs, kas būs grūti aizpildāms.
Ojārs Jēgens dzimis 1924. g. 9. decembrī Rīgā, kur arī apmeklējis pamatskolu un ieguvis vidējo izglītību. Rīgā dzīvojis Purvciemā, Rumpmuižas priekšpilsētā aiz Grīziņkalna, vēlāk Marijas ielā, tai pašā namu kompleksā, kur Jānis Veselis. Vasaras brīvlaikus vienmēr pavadījis Mālpils "Strazdos". Šīs abas vides Ojārs Jēgens pazina līdz pēdējam sīkumam — viņš nesa sev līdzi neaprakstāmi bagātu atmiņu krājumu ne tikai par Rīgu, tās priekšpilsētām, ļaudīm, bet arī par Mālpils dabu, laukiem, to ļaužu darbiem un dzīvi. Viņš pats teicis: "Un liekas, ka patlaban esmu viens no retajiem savas paaudzes latviešiem emigrācijā, kas vēl sīkumos zina un prot ne tikai sēt un pļaut, bet pat riju sērt un kult ar spriguli ("Pašportreti", 1965). Vācu okupācijas gados Ojārs Jēgens beidz Franču liceju, bet tad drīz viņu mobilizē Latviešu leģionā. Kaujās pie Opočkas viņu ievaino, pēc tam nosūta uz Vāciju. Kara beigās viņš nokļūst Dānijā, kur pavada deviņus mēnešus gūstekņu nometnē. Par saviem Dānijas beigu gadiem Jēgens publicējis virkni atmiņu un stāstu, kas nekad nav sakopoti un izdoti grāmatā. Krājumā "Pašportreti" Ojārs Jēgens ir rakstījis: "Tā esmu viens no tās reizē laimīgās un nelaimīgās paaudzes, kas dzima un uzauga neatkarīgajā Latvijā. Laimīgas tādēļ, ka pārāk daudz tādu nevar būt (jo cik tad jaunu latviešu varēja piedzimt, izaugt un kaut cik paskoloties drusku vairāk nekā 20 gados!). Nelaimīgas tālab, ka tieši manu paaudzi, kā sarunājušies un kā sacenzdamies (akcents uz otras zilbes), pluinīja un plucināja, abu novirzienu pašmāju pakalpiņiem piepalīdzot, kā krievu lācis, tā vācu ērglis." Pēc gūsta laika Ojārs Jēgens Dānijā turpina savu izglītību, studē mākslas vēsturi, literatūru un intensīvi nododas glezniecībai un grafikai. Dānijā viņa mentors latviešu literatūras lietās ir rakstnieks Voldemārs Dambergs (1886-1960). Dānijā tai laikā dzīvo arī viens no Jaunās strāvas vadoņiem, neatkarīgās Latvijas valstsvīrs Kārlis Kasparsons (1865-1962). Šie korifeji Ojāru Jēgenu fascinē, tāpat kā netālajā Zviedrijā dzīvojošie izcilie latviešu kultūras darbinieki: vēsturnieks Arveds Švābe I (1888-1959), teātru direktors un vēsturnieks Artūrs Bērziņš (1882-1962), literāts Andrejs Johansons (1922-1983), dzejniece Veronika Strēlerte (1912) un daudzi citi spoži latviešu ļaudis. Jo sevišķa draudzība viņam izvēršas ar gleznotāju Niklāvu Strunki (1894-1966) un tā dzīvesbiedri Olgu. Šie ļaudis, neatkarīgās Latvijas kulturālās un politiskās dzīves milži, ir viņa skolotāji un rosinātāji. Šai laikā Ojārs Jēgens biedrojas arī ar trimdas jaunajiem literātiem, kas nedzīvoja vairs tikai Latvijas atmiņās, bet alkatīgi vēroja, pētīja un izbaudīja Eiropu. Kopā ar Dzintaru Sodumu un Veltu Sniķeri viņš Daugavas apgādā Stokholmā publicē dzeju krājumu "Trīs autori" (1950), kas patiesībā bija arī trimdas literātu jaunās paaudzes manifests — ar dziļu ietekmi vēlākajā trimdas literātūrā.
Dānijas gados Ojārs Jēgens ilgu laika posmu ir rosīgā Kopenhāgenas apgāda "Imanta" galvenais darbinieks. Viņa kārtojumā iznāk lielais krājums "Latviešu tautas dziesmas" 12 sējumos (1952-1966), ko rediģēja Kārlis Straubergs (1890-1962), Arveds Švābe un Edīte Hauzenberga-Šturma 1901-1983). Kopenhāgenā Ojārs Jēgens arī vāca, kopoja un sakārtoja lielo krājumu "Latviešu tautas sakāmvārdi un parunas" K. Strauberga rediģētajā krājumā "Latviešu tautas mīklas, sakāmvārdi un parunas" (1956). Sevišķu vērību Ojārs Jēgens veltīja grāmatu apdarei, formātam, ilustrācijām. Viņa grafiskais iekārtojums ir ne tikai minētajiem folkloras krājumiem, bet arī neskaitāmiem citiem izdevumiem. Ojāra Jēgena kārtoti un paša ilustrācijām rotāti ir skaistie "Imantas" sējumi "Latviešu tautas pasakas par zvēriem" (1951), "Latviešu tautas pasakas par velniem" (1953), "Latviešu tautas pasakas par sērdienīti" 1955) u.c. Ojāra Jēgena mākslinieciskā apdare ir G. Manceļa "Sprediķu izlasei" (1954), kurai ievadu rakstījis Arveds Švābe. Ar sevišķu rūpību Ojārs Jēgens ir kārtojis un rotājis Voldemāra Damberga "Sarakstīšanās ar Edvartu Virzu un Viktoru Eglīti",1954). Savas mākslas vēstures studijas Ojārs Jēgens turpināja, ceļodams bieži uz Itāliju, kur parasti viesojās Romā pie Niklāva Strunkes, Martas Rasupes un turienes latviešu katoļu garīdzniekiem. Par saviem Romas apmeklējumiem Ojārs Jēgens ir publicējis rakstus un dzeju. No Ojāra Jēgena Dānijas gadu rakstiem sevišķi jāmin nozīmīgā vēsturiska studija "Vecais Stenders Kopenhāgenā" "Daugavas" apgāda izdotajā "Rakstu krājumā" (1957), no vēlāku gadu rakstiem — "Racionālais un irracionālais Jāņa Veseļa darbos" krājumā "Jānis Veselis: Atmiņas un apceres" (1980). 1964.gadā Ojārs Jēgens pārceļas uz ASV, kur dzīvo Čikāgā, apprecas ar gleznotāju un grafiķi Silviju Šteineri un maizi pelna kā zīmētājs. Čikāgā Ojārs Jēgens izveido savu maz cildināto, bet ļoti nozīmīgo un interesanto apgādu, kas ierobežotā eksemplāru skaitā publicē tuvu pie simta nozīmīgu un grūti pieejamu sacerējumu jaunizdevumus. Šo daudzo darbu skaitā jāmin Aleksandra Čaka Rīgas kopotajos rakstos neievietotie vairāki stāstu krājumi, tāpat Čaka poēma par Volhovas leģionāriem "Tētis karavīrs" (1991). Ojārs Jēgens līdz pēdējam bija arī Roberta Krūklīša apgādā izdoto grāmatu vāku zīmētājs. Piecdesmitajos gados Ojārs Jēgens ir aktīvs līdzstrādnieks žurnālā "Ceļa Zīmes", sešdesmitajos gados — žurnālā "Tilts", publicējot dzejoļus un daudzus rakstus par tēlotāju mākslu un literatūru. Ilgus gadus Ojārs Jēgens ir darbojies Latviešu preses biedrībā, kā ALA Latviešu Institūta padomnieks, un neskaitāmas reizes viņš ir vadījis trimdas literātu sarīkojumus. Savdabīga, atšķirīga un nozīmīga ir Ojāra Jēgena dzeja. Bez jau minētā Ojāra Jēgena ar Dzintaru Sodumu un Veltu Sniķeri izdotā kopkrājuma "Trīs autori", "Imantas" apgāds 1968. g. publicēja viņa dzejoļu mazgrāmatiņu "Komentāri". Pēc tam krietns skaits viņa dzejoļu izkaisīts periodikā, daudz kas lasīts literāros sarīkojumos un nekad nav publicēts. Kā dzejniekam Ojāram Jēgenam nepārprotami savs vienreizējs rokraksts, tiešā un pārnestā nozīmē. Viņa dzeju raksturo asa, tvirta, skaidra un bezgala konkrēta izteiksme, valoda. Tai allaž cauri strāvo maza ironija, tieksme pasmieties pašam par sevi, arī par citiem. Ojārs Jēgens ir atdzejojis arī franču liriku un Dž. Bokāčo "Dekamerona" kanconas. Viņš ir viens no retajiem latviešu dzejniekiem, kas reizēm savu dzeju rakstījis sarežģītās un gadsimtu vecās formās un pantmēros. Ojārs Jēgens bija pilnīgi un galīgi uzticīgs neatkarīgajai Latvijai, kuras ziedu laikus kā jaunietis tas bija pieredzējis un kuras visus laikus viņš pazina kā reti kāds. Savai Latvijas vīzijai viņš kalpoja visiem spēkiem. Daudziem šāda nostāja, laikiem un varai mainoties, bieži likās arhaiska. Bet tas viņam bija vienalga.
Ojāra Jēgena izvadīšanā piemiņas brīdi Meca bēru namā Čikāgā vadīja prāv. J. Turks un Sv.Pāvila draudzes mācītājs E. Jēkabsons. Ērģeles spēlēja A. Bērziņš. Nelaiķi guldīja Eļļas kalna kapos. Pēc apbedīšanas piederīgie un tuvākie draugi pakavējās pie glāzes vīna un piedevām Latviešu tautas mākslas mūzeja telpās. Par aizgājēju sēro dzīvesbiedre māksliniece Silvija Šteinere, dēls Juris, svainis mākslinieks O. Šteiners, sēro ikviens, kas pazina Ojāru Jēgenu, smēlās viņa zināšanās.
Avots: Laiks, 19.06.1993
Avoti: periodika.lv
Nav pesaistītu vietu
Saistītās personas vārds | Saites | Apraksts | ||
---|---|---|---|---|
1 | Silvija Šteinere - Jēgena | Sieva | ||
2 | Kārlis Ķezbers | Paziņa |
Nav norādīti notikumi