Piemineklis 1701.gadā kritušajiem karavīriem Lucavsalā

Mazās Daugavas krastā, blakus Lucavsalas muižai atrodas piemineklis Vidzemē iebrukušajiem krievu karavīriem.

1701. gada jūlijā Spilves pļavās notika Daugavas kauja, kuras gaitā zviedri Kārļa VII vadībā sakāva iebrukušos sakšus un krievus, kas bija izkārtojušies Daugavas kreisajā krasta no Spilves pļavām līdz Katlakalnam.

10. jūlijā, galvenajam karaspēkam atkāpjoties no kaujas lauka, ap 400 krievu karavīru Lucavsalā palika ielenkumā un krievu iebrucēji atteicās padoties, jo pēc tā Krievijā (Maskavijā) visticamāk atgriezties nesodīti nevarētu un pēc pastrādātajiem noziegumiem arī rīdzinieki, visticamāk viņus nežēlotu, .Daudzi krievu karavīri krita un turpat salā tika apbedīti.

Par godu traģiskā notikuma 190. gadadienai, Krievijas impērijas valdība nolēma Lucavsalā, blakus Lucavmuižiņai, novietot pieminekli.

1891. gadā Rīgas pilsētas valde pēc ģenerālleitnanta Zinovjeva iniciatīvas organizēja pieminekļa celtniecību.

Pēc civilinženiera B. Epingera projekta no Somijas granīta blokiem Lucavsalā uzcēla 6 metrus augstu pēc formas pareizticīgo kapelai līdzīgu pieminekli, tā skaldnēs attēlots pareizticīgo krusts, Pētera I monogramma ar gadskaitli 1701, Aleksandra III monogramma ar pieminekļa celšanas datējumu 1891.

Veltījuma teksts krievu valodā uz pieminekļa pakājes vēsta: "1891. gadā šo pieminekli uzcēla par labklājīgiem ziedojumiem un pēc Vidzemes Ģenerālleitnanta Zinovjeva rīkojuma. 1701. gada 10. jūlijā salas aizstāvēšanā varonīgi kritušo 400 krievu karavīru piemiņai."

Uzraksts uz pieminekļa ir tipisks Krievijas "viltus vēstures" piemērs- tas liek domāt, ka krievi kaut ko "aizstāvējuši", nevis faktiskos apstākļus- Krievija bija iebrucējs un šie karavīri- ielenkti iebrucēja karavīri.

Par krievu zvērībām un postījumiem raksta patt pašu krievu avotti, piemēram, Grāfs Šeremetjevs, pat kādā no vēstulēm Pēterim lūdzis atļaut viņam atteikties no tajā laikā pieņemtās zemnieku aplaupīšanas un pārtikas kontribūcijām, jo jau pirmā kara gada laikā saimniecības krievi bija tika pamatīgi izpostītjuši, ka "nav ko paņemt". 1702. gada beigās šis grāfs Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?"

Astoņus kara gadus vēlāk Vidzemē postījumi bija vēl lielāki, turklāt visam citam bija pievienojies mēris. Rīgu 1710. gadā izdevās ieņemt tikai pēc'vairāk kā pusgadu ilguša pilsētas aplenkuma.