Kauja par Lucavsalas atbrīvošanu

1701.gadā, Ziemeļu kara laikā  Spilves pļavās notika Daugavas kauja, kuras gaitā jau iepriekš, 1621. gadā, Rīgu okupējušie zviedri Kārļa XII vadībā sakāva no jauna iebrukušos sakšus un krievus.

1701.gada 10. jūlijā, galvenajam karaspēkam atkāpjoties no kaujas lauka, ap 400 krievu karavīru Lucavsalā palika ielenkumā. Garnizons uzsāka nevienlīdzīgu kauju, gandrīz visi krievu karavīri krita, un turpat salā tika apbedīti. Kad uzbrucēji ieraudzīja apmēram 20 dzīvus palikušos krievu karavīrus, izrādot cieņu viņu varonībai, tie tika palaisti brīvībā neskarti.

1887.gadā Vidzemes gubernatora ģenerālleitnanta M. Zinovjeva uzmanību piesaistīja neliels kurgāns, kas atradās salā. Vējdzirnavu drupās atrada plāksni ar uzrakstu vācu valodā: „400 krievu, kuri šeit krita 1701.gada 10.jūlijā, piemiņai”.

Pēc Rīgas Atvaļināto virsnieku biedrības iniciatīvas  Lucavsalā tika novadīts aizlūgums kritušo piemiņai un sākās ziedojumu vākšana pieminekļa celtniecībai. Pēc civilinženiera B. M. Epingera projekta no Somijas granīta blokiem tika uzcelta 6 metrus augsta pēc formas pareizticīgo kapelai līdzīga granīta piramīda. Tās skaldnēs iekalts: pareizticīgo krusts, Pētera I monogramma ar gadskaitli „1701” un Aleksandra III monogramma ar pieminekļa celšanas datējumu „1891”. Veltījuma teksts krievu valodā pieminekļa pakājē vēsta: 
„10 июля 1891г. памятник сей воздвигнут на добровольные пожертвования по распоряжению лифляндского губернатора генерал-лейтенанта М.А.Зиновьева. Памяти 400 русских войнов, геройски павших при защите острова 10 июля 1701 года”.

latviski:
(1891.gada 10.jūlijā šis piemineklis tika uzcelts par brīvprātīgajiem ziedojumiem pēc Līvzemes gubernatora ģenerālleitnanta M.A.Zinovjeva rīkojuma. 400 krievu karavīru piemiņai, kas krituši varoņa nāvē, aizstāvot salu 1701.gada 10.jūlijā”.)

Padomju laikā šī teritorija bija aizaugusi, nekopta un šīs kaujas netika pieminētas. 

21. gadsimta sākumā Rīgas uzņēmēju grupa, saņemot Krievijas vēstniecības Latvijā atbalstu, sāka vākt līdzekļus pieminekļa restaurācijai.

2001.gada 10.jūlijā – krievu karavīru bojāejas 300.gadadienā, Rīgas un Visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs noturēja piemiņas dievkalpojumu un iesvētīja restaurēto pieminekli, bet ap pieminekli sakopta.

Lai gan "Lucavsalas aizstāvēšana" bija no Krievijas iebrukušo spēku kļūmīga militāra operācija (iebrucējiem nokļūstot ielenkumā un šīs vienības pilnīga iznīcināšana), un piemineklis ir kā simbols Krievijas centieniem okupēt Rīgu, karavīru rīcība izpildot pavēli karot līdz pēdējam vīram (un, iespējams, pavēli pārkāpjot, tie tiktu tāpat sodīti ar nāvi), nepadoties, ir cienījama un kā kapa vieta- aizsargājama.

***

Viļņas ūnija ir 1561. gada 28. novembrī Livonijas kara laikā Viļņā noslēgta vienošanās starp Lietuvas lielkņazistes un Polijas karalistes valdnieka Sigismundu II Augustu un Livonijas ordeņa pēdējo Livonijas ordeņa mestru Gothardu Ketleru par personālūnijas izveidi, kas pēc 1566. gada Grodņas ūnijas noslēgšanas kļuva par Livonijas un Lietuvas reālūniju. Ar Viļņas ūniju, kas uztverams par padošanās paktu, Sigismunds II Augusts kļuva par Livonijas senioru, bet Gothards Ketlers par Livonijas vietvaldi un gubernatoru. Pakta pamatā bija senais Pax Romana princips, ko romieši bija ieviesuši, padarot pakļautās valstis par impērijas provincēm.

Ūnijas līgums ietvēra Padošanās līgumu (latīņu: Pacta subjectionis) par Ordeņa padošanās noteikumiem un Sigismunda Augusta privilēģiju (latīņu: Privilegium Sigismundi Augusti), kas garantēja pakļautajai Livonijas hercogistei evaņģēliski-luteriskās baznīcas, vācu valodas un pašpārvaldes tiesības.

Poļu-zviedru kara laikā tās ziemeļu (Pērnava un Tērbata) un rietumu (Rīga un Cēsis) daļas iekaroja Zviedrija, kas pēc 1621. gada šeit izveido Zviedru Livoniju, bet dienvidaustrumu daļa palika Polijas-Lietuvas sastāvā.

***

 
Izmantotā literatūra:
Spārītis O. Rīgas pieminekļi un dekoratīvā tēlniecība. Rīga, 2007

wikipedia

news.lv