Lielais Ziemeļu karš: Pēc vairāk kā 500 gadu cīņām Rīga un Vidzeme uz 208 gadiem nonāk krievu rokās. Kurzeme brīva vēl 85 gadus

Pēc vairāk kā 8 gadu kara, Livonija bija izpostīta.

Īpaši pēc Poltavas kaujas zviedru spēki bija novājināti un Krievijas armija praktiski brīvi pārvietojās Baltijas teritorijā.

1709. gada oktobrī grāfa B. Šeremetjeva 40,000 vīru lielais karaspēks ielenca Rīgu un sāka tās blokādi. Plsēta un tās 12,000 vīru lielais garnizons uz ziemu palika bez pārtikas un citām piegādēm. 

Daudzviet Livonijā, arī Rīgā bija sākusies mēra epidēmija, kuras rezultātā izmira ap 60% pēc kara palikušo Livonijas iedzīvotāju.

Pēc 10 mēnešu ilga aplenkuma, Rīgas pilsēta nolēma kapitulēt krievu pārspēka priekšā. Atšķirībā no pārējās, krievu "ar izdedzinātās zemes taktiku" pilnībā iznīcinātās Livonijas, Pēteris I bija pavēlējis Rīgu "saudzēt", tādēļ tajā ēkas un pilsētnieki fiziski cieta maz. Kapitulācija tika uzskatīta kā "brīvprātīga padošanās jaunai varai", tādēļ gan Rīgai, gan Vidzemei, par spīti ilgajam karam, izdevās saglabāt visas savas privilēģijas- ticības, valodas (vācu), tirdzniecības un tiesu sistēmas brīvības, kuras faktiski pastāvēja līdz pat 19. gadsimta otrajai pusei, kad Krievija uzsāka totālas rusifikācijas praksi visā impērijā.

Ir ziņas, ka pie kādas no baznīcām kapitulācijas dienā Rīgā bija izcēlies ugunsgrēks, kura apdzēšanai tūlītēji tika nosūtīti 1000 kareivji un tas ātri apdzēsts.

Vairāk kā pēc simts gadiem dzejnieks un rakstnieks Aleksandrs Puškins savā grāmatā „Pētera vēsture” («История Петра») šo notikumu aprakstīja šādi:

«Pie Karlusa vārtiem maģistrāts pasniedza viņam zelta pilsētas atslēgas, kas svēra 3 mārciņas, ar latīņu uzrakstu...  Šeremetjevs devās uz luterāņu dievnamu, kur muižniecība un garīdzniecība deva zvērestu Pēterim, no turienes – uz rātsnamu, kur zvērestu deva sīkpilsoņi; Zviedrijas ģerboņi tika nomainīti pret Krievijas ģerboņiem. Pēc tam savā kara nometnē viņš cienāja sava valdnieka jaunos pavalstniekus». 

***

Grāfs Šeremetjevs, kurš par veiksmīgo kara iznākumu bija saņēmis zemes Vidzemā, pat kādā no vēstulēm Pēterim lūdzis atļaut viņam atteikties no tajā laikā pieņemtās zemnieku aplaupīšanas un pārtikas kontribūcijām, jo saimniecības pēc kara bijušas tik izpostītas, ka "nav ko paņemt". Tas gan bija tikai likumsakarīgi, jo par kādreiz bagāto Livoniju jau kara sākumā (1702. gada beigās) šis pats grāfs Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?"

Astoņus kara gadus vēlāk Vidzemē postījumi bija vēl lielāki, turklāt visam citam bija pievienojies mēris.

***