Vācijas ķeizars Vilhelms II ierodas okupētajā Rīgā

 1917. gada februārī (martā pēc jaunā stila) Krievijā notika revolūcija un cara Nikolaja II feodālās (monarhijas) varas vietā izveidojās demokrātiska Pagaidu valdība. Arī Latvijā, kura pēc Krievijas Impērijas iebrukumiem 18.gs. bija okupēta un iekļauta Krievijas sastāvā, dibinājās jaunas partijas, veidojās jaunas pašvaldības.

1917. gada 27. martā latviešu strēlnieku pulku delegāti pulcējās kongresā, kurā ievēlēja Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes izpildu komiteju, ko dēvēja par Iskolastrelu.

Par tās vadītāju ievēlēja pieredzējušu armijas štāba virsnieku Voldemāru Ozolu. Padomes vairākumā bija boļševistiski noskaņotie strēlnieki, kuru lozungs bija „Nost ar karu!” Kara izbeigšanai viņi aicināja brāļoties ar vāciešiem. Taču, lielā mērā pateicoties Ozola un citu virsnieku autoritātei, kā arī strēlnieku vispārējam izglītības līmenim (ja latviešu pulkos lasīprasme pārsniedza 90%, tad Krievijas armijā vidēji tā bija zem 20%) atšķirībā no lielākās Krievijas armijas daļām, latviešu pulkos izrēķināšanās ar virsniekiem nenotika.

1917. g. augusta beigās Rīgas frontē esošās, ar tur esošiem sibīriešu pulkiem sabrāļojušās vācu vienības tika nomainītas, lai sāktu jaunu uzbrukumu. Vācu armija draudēja aplenkt Rīgu, dezorganizētais krievu karaspēks atkāpās un to vietā sūtīja latviešu strēlniekus, kas bija dislocēti pie Daugavas- Ikšķiles u.c. rajonos.

1917. gada 1. un 2. septembrī notika Kauja pie Mazās Juglas. Kauja pie Mazās Juglas bija Krievijas impērijas 12. armijas aizsardzības kauja Pirmā pasaules kara laikā gar otro Rīgas frontes aizsardzības līniju ar mērķi neļaut Daugavu forsējušajai Vācijas 8. armijai apmēram 30 000 vīru sastāvā aplenkt Rīgā esošās Krievijas karaspēka daļas.

Kauja notika Mazās Juglas upes krastos tagadējā Ikšķiles novada teritorijā un tajā piedalījās ap 6000 2. Latviešu strēlnieku brigādes karavīru.

Pie Mazās Juglas vācu armija tika apturēta. Īpaši smagas cīņas bija jāiztur 5. Zemgales pulkam, ko komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Zemgaliešu pulks saruka par 75%.

Līdz 1917. gada 3. septembrim 12. krievu armija bija atstājusi Rīgu un strēlnieki saņēma pavēli atkāpties.  Atkāpjoties, krievi uzspridzina abus tiltus pār Daugavu, taču steigā pamet milzīgu daudzumu ieroču un citu trofeju. 

Vācu armija iegāja Rīgā un ieņēma gandrīz visu Rīgas apriņķi, bet tālāku uzbrukumu neturpināja, jo vajadzēja papildspēkus Rietumu frontē.

1917. gada 6. septembrī Rīgā ierodas Vilhelms II un pieņem militāru parādi. 

Vāciešu sajūsma pēc 3 gadu kaujām, kurās tie bija noturēti pie Lielupes un Tīreļpurvā, acīmredzot, bijusi tik liela, ka notikumam par godu tika sacerēts maršs (K. Hāgens), kurš jau 1918.g. 23. maijā tika iekļauts oficiālo Vācijas Impērijas kara maršu katalogā:

1917. gada beigās Krievijā atkāpušos latviešu strēlniekus apvienoja latviešu korpusos, vēlāk pārdēvēja par divīzijām. Par komandieri tika iecelts J. Vācietis.