Rīgas rāte atņem pilsētā dzīvojošiem latviešiem kroģēšanas tiesības, tās atstājot tikai vāciešiem

Rīgas pašpārvalde, lai arī pati pilsēta jau 40 gadus bija okupēta un atradās Krievijas impērijas sastāvā, bija saglabājusi tiesības pieņemt dažādus lēmumus, tai skaitā par saimniecisko darbību. Augot konkurencei tsk. ar krieviem, pret kuriem rāte nespēja pieņemt nekādus lēmumus, saasinājās pretrunas starp Rīgas pamatiedzīvotājiem- vāciešiem un latviešiem.

Rātes pieņemtie šāda veida "konkurenci ierobežojoši" lēmumi gan nebija ilglaicīgi, jo krieviem bija izdevīgi izmantot latviešu un baltvācu savstarpējās pretrunas, izpatīkot te vienai, te otrai pusei. Krievijas pārvalde, kura ar aizdomām skatījās uz baltvācu un citu vāciski tunājošo valstu sakariem, nereti šādus lēmumus jau pēc laika atcēla gan par labu latviešiem, gan sev.

Piemēram, pirms šī lēmuma Krievijas okupētās Rīgas latviešu iedzīvotājus būtiski ietekmēja šādi gan Krievijas impērijas kopējie, gan Rīgas rātes lokālie lēmumi  

• 1726. gada 13. jūlijs — Krievijas ķeizariene Katrīna I izdeva ukazu par Rīgā iebēgušo zemnieku izdošanu muižniekiem.
• 1738. gada 15. aprīlis — Rīgas rāte izdeva rīkojumu par nekustamā īpašuma atsavināšanu latviešiem.
• 1742. gada 17. septembris — Krievijas ķeizariene Elizabete parakstīja Rīgas pilsētas tiesības.

Par spīti Rīgas latviešu un vācbaltu pretrunām, atsevišķi latvieši prata izmantot pretrunas krievu un vācbaltu starpā. 

1736-1740. g. piemēram, koku šķirotāju cunftes zellis Jānis Šteinhauers, kura tēvs bija pamanījies iegūt labu kapitālu, ar kokmateriāliem apgādājot strauji augošo Pēterburgu, turpināja plašu koku tirdzniecību un apgādāja ar kokmateriāliem gan Kurzemes hercoga Ernesta Johana Bīrona rezidences celtniecību Rundālē, gan piegādājot kokmateriālus Krievijai, apiedams Rīgas rātes noteikumus, kas aizliedza dzimtļaužu pēcnācējiem nodarboties ar tirdzniecību.

1743. g. pēc tēva nāves, no tēva J. Šteinhauers pārņēma arī Rīgas brāļu draudzes vadību, pēc kuras aizliegšanas viņš turpināja organizēt nelegālas saiešanas savā mājā.

1754. g. saasinoties Šteinhaueru pretrunām ar Rīgas vācu birģeru vēlmēm kontrolēt tirdzniecību Rīgā, izmantoja savu pazīšanos Krievijas galmā un Krievijas troņmantnieks Pēteris iecēla Šteinhaueru par Šlēsvigas- Holšteinas komerckomisāru. Šteinhauers nekavējoties sāka izvērst tirdzniecību, neievērodams Rīgas rātes un Lielās ģildes nosacījumus, jo viņu aizsargāja Krievijas ģenerālgubernatora izdoti likumi.

1754. gadā kā Rīgas draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers nopirka arī 4000 akru zemes  Ziemeļamerikā un nodibināja Vahovijas Brāļu draudzi (tagad Vinstona - Salema Ziemeļkarolīnas štatā).

1756. gadā, 5 gadus pēc rātes aizlieguma latviešiem turēt krogus, Jānis Šteinhauers (pēc citiem avotiem viņa dēls Daniels) no melngalvju vecākā K. Bartelsa par 2000 albertsdālderiem  iegādājās Hermeliņa muižu (abās pusēs tagadējam Katrīnas dambim),  kas 1563. gadā ar Kurzemes hercoga Gotharda Ketlera rīkojumu bija atdalīta no Rīgas pilsētas ganībām un kurai bija piešķirtas bruņinieku muižas tiesības un brīvības, t.sk.  tirgoties un darīt alu.

Bez Šteinhauera dzimtas, 18. gadsimta Rīgā bija arī citas turīgas un izglītotas latviešu izcelsmes tsk. namnieku dzimtas- piemēram Grunduļi (1776.g. Rīgā dzimušais D. Grindelis vēlāk kļuva par Tērbatas universitātes rektoru),  Muižeļi (1799.g. dzimušais K. Muiželis bija Viļņas universitātes Medicīnas katedras vadītājs, profesors), Mesteri, Kalniņi, Napjerski u.c. 

***

Jāaatzīmē, ka vienlaikus ar strīdiem starp Rīgā valdošajiem vācbaltu rātskungiem un augošo latviešu iedzīvotāju daļu, pretēji krievu apgalvotajam par krievu "seno vēsturi" Rīgā, pirmajam krievu tirgotājam tika piešķirtas Rīgas namnieka tiesības tikai 1775. gada 22. maijā- 65 gadus pēc tam, kad Rīga un Vidzeme jau bija Krievijas impērijas okupēta. 

***

1709.gada rudenī sava karaspēka priekšgalā ierodas Pēteris I un 15. novembrī pats izšauj uz Rīgu pirmās trīs bumbas, pilsētai sākas grūtu pārmaiņu laiks.

Vēl ap 1710.gadu — Lielā ziemeļu kara sākumposmā— Rīgā un tās priekšpilsētās dzīvoja ap 11 tūkst. iedzīvotāju.(Latvijas padomju enciklopēdija, 8.sēj., 381. lpp.)

Karā un tam sekojošā mērī īpaši smagi cieš Rīgas priekšpilsētas. Kā norāda vēsturnieks Jānis Straubergs savā plašajā monogrāfijā "Rīgas vēsture" (1936/37) 1718.gadā Rīgas iekšpilsētā dzīvoja vairs tikai 4870 cilvēku, bet priekšpilsētās vairs tikai 1021.( 414. lpp.)

***

Par rīdzinieku sadalījumu pēc tautībām 18. gadsimtā joprojām ticamu datu nav. Svarīgāka par tautību bija piederība kādai kārtai. Valdošās kārtas bija trīs: zemju īpašnieki (muižnieki) un namnieki jeb patricieši, kuri veidoja Rīgas rāti, tirgotāji, kuri bija apvienoti Lielajā ģildē, un amatmeistari — Mazajā ģildē.

18. gadsimta sākumā Rīga ir gandrīz identiska ar mūsdienu Vecrīgu, bet gadsimta beigās tā jau ir izgājusi ārpus šīm robežām un ir ceļā uz lielpilsētas statusu.

1779.gadā, 70 gadus, kopš Rīgu bija izpostījuši un okupējuši krievi, pēc J.Strauberga datiem, kas savukārt balstās uz tā laika policijas pārskatiem, 46% no Rīgas iedzīvotājiem bija vācieši, 32% latvieši, 13% krievi un 8 – 10% poļi. Saprotams, ka varas un īpašumu sadalījums nepavisam neatbilda šiem procentiem. Arī starp latviešiem, kuri bija ieguvuši zināmu turību, parādījās tā sauktie "staltkāji", kas tērpās vācu parauga drēbēs un skaitīja sevi par vāciešiem.

Policijas pārskatu rubrikās (tsk 1779.gada) tautības pazīme bieži tiek jaukta ar kārtu pazīmi.

1797.gadā, pēc J.Strauberga datiem, Rīgā dzīvoja 28 tūkst. iedzīvotāju, no tiem iekšpilsētā 10 tūkst., priekšpilsētās – 18 tūkst.( Turpat — 414. lpp. )

1806. gadā Rīgā ir reģistrēts 591 muižnieks, 109 garīdznieki, 22 tūkstoši namnieku un brīvo cilvēku, 5 tūkstoši krievu un 3 tūkstoši poļu (J. Straubergs 418.lpp.) — pavisam 33,7 tūkst. iedzīvotāji.

(Pēc O. Krastiņa uc materiāliem)