cars Pēteris I liek uz Sibīriju izsūtīt Rīgas birģermeistaru Brokhūzenu

18.gadsimta sākumā par Mazjumpravas muižas īpašnieku kļuva Rīgas lauku virsfogts Pauls Brokhūzens. Pārdaugavas hercogisti (un Rīgu) tobrīd bija okupējusi Zviedrija.

1700.gadā, sākās jauns iebrukums- nākot no Kurzemes puses pie Mazjumpravas Daugavu forsēja Pētera I apvienotais krievu - sakšu karaspēks.

Kārļa XII pulki pie Mazjumpravas deva pretiniekam spēcīgu triecienu un krievi un sakši atkāpās pa pašu būvēto tiltu. Zviedri Mazjumpravā pat dabūja ēst sakšu sagatavoto silto ēdienu.

Kad 1709.gadā ap muižiņu apmetās uzbrūkošais krievu karaspēks, Brokhūzens tiem neļāva apmesties muižā un lika apmesties pie zemniekiem.

1710. gadā Rīga padevās Krievijai un Vidzeme kopā ar Rīgu uz 205 gadiem nonāca krievu jūgā Krievijas impērijas sastāvā.

Par to 1716.gadā Brokhūzens tika izsūtīts uz Sibīriju. Muižiņu turpināja pārvaldīt Brokhūzena dēli.

(no Villeruša V. Gājums, Rīga, Kabata, 1994,)

***

Krievijas pārstāvju uzvedība nebija nevienam noslēpums pat tad, ja tie tika uzņemti kā viesi. Piemēram,  atmiņas no  "Krievijas sūtniecības" Anglijā, kur Pētera I rīcībā bija nodota aristokrāta un rakstnieka Džona Evlina "villa". Pēc tam, kad šajā sakoptajā lauku muižiņā trīs mēnešus bija padzīvojis Pēteris ar pavadoņiem, saimnieks

“konstatēja ka visas grīdas un paklāji telpās ir notašķīti ar tinti un sūdiem, ka to visu nepieciešams mainīt. No holandiešu krāsnīm izlauzti dekoratīvie podiņi, no durvīm izrautas vara atslēgas, krāsa noskrāpēta vai ar ko notašķīta. Logu stikli izsisti, visi 50 krēsli, kas bija ēkā — vai nu pazuduši, vai sadedzināti. Gultu veļa sadīrāta tā, it kā tajās būtu plosījušies meža zvēri. Divdesmit gleznas un senču portreti sacaurumoti — acīmredzot kalpojuši kā mērķi šaušanai. Mauriņš bija tā izdangāts, it kā tur būtu mācības rīkojis vesels pulks dzelzs zābakos.” 

***

1702. gada beigās Šeremetjevs bieži citētajā vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?" 

***

Pat pašā Krievijā, nerunājot par iekarotām zemēm stāvoklis bija katastrofāls

Tirgonis Posoškovs rakstīja:

“Dzīvokļos izvietotie kareivji un dragūni uzdzīvo un ļaundarības veic, ka pat ne uzskaitīt. Bet kur virsnieki dzīvo, tur notiek vēl trakākas lietas… daudzi nelaimīgi, ka nams pieder, bet taisnību un glābiņu nevienā tiesā natrast: kara tiesas tik tālas no pavalstniekiem, ka ne tikai vienkāršs cilvēks tur taisnību neatradīs, bet arī armijas cilvēks ne vienmēr var rast taisnību pret pakāpē augstāku”.

***

Pētera reformētā armija Krievijā uzvedās tāpat, kā iekarotāji svešā zemē:

• Kostromā pulkvedis Tatarinovs vienkārši padzina no pilsētas visus maģistrāta locekļus, t.i. augstāko civilās pārvaldes varu.
• Kolomnā cauri tai braucošais ģenerālis Saltikovs “sita birģermeistaru līdz nāvei”.
• Citu Kolomnas birģermeistaru kāds zemākas pakāpes dragūnu virsnieks lika nopērt.
• Pleskavā piedzērušies kareivji nošāva pilsētas rātes locekli, bet birģermeistaru sita līdz nāvei.

***

Viens no cara admirāļiem, brits Paddons rakstīja, ka

“[krievu] flote, sakarā ar sliktu apgādi un organizētību, zaudējusi divas reizes vairāk cilvēku nekā jebkura citas valsts flote”. … 1717. gadā no 500 jauniesauktajiem mēneša laikā nomira 222, bet pārējie “drīz var nomirt no bada…”.

***