Tiek uzspridzinātas Melngalvju nama drupas

Vērmahta artilērijas apšaudes rezultātā Melngalvju nams bija pilnībā izdedzis 1941. gada 28. jūnijā.

***

Nams pirmo reizi rakstu avotos minēts 1334. gadā, kad pēc Livonijas pilsoņu kara Rīgas pilsētu bija ieņēmis Livonijas ordenis (1330—1353). Kopš 15. gs. tas pazīstams kā dzīru nams pie pilsētas tirgus laukuma, pazīstams arī kā "Jaunais nams" un "Karaļa Artura sēta" (tāpat kā Artura sēta Dancigā).

Vispirms to īrēja Lielās ģildes tirgotāji, bet 1713. gadā to savā īpašumā iegādājās 1416. gadā dibinātā Rīgas Melngalvju brālība.

Melngalvju brālības locekļi bija jaunie un neprecētie ārzemju tirgoņi, kas nebija kļuvuši par namniekiem, toties aktīvi piedalījās saviesīgajā dzīvē. Ilgstošā Rīgas aplenkuma 1710. gadā Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas, tika sapostīta arī svētku zāle.

Kā nelaimes priekšvēstnesis 1938. gada 17. augustā laikraksts "Jaunākās Ziņas" vēstīja, ka Melngalvju namā agri no rīta izcēlies ugunsgrēks: "Pētera baznīcas zvans šorīt ap plkst. 6.30 vēstīja, ka Iekšrīgā izcēlies ugunsgrēks. Rātslaukumu un šaurās apkārtējās ielas pildīja kodīgi dūmi. [..] Izrādījās, ka ugunsgrēks izcēlies Melngalvju namā."

Pavisam drīz, 1939. gada nogalē, kad Otrā pasaules kara gaidās no Latvijas sākās vāciešu izceļošana, savu namu Rīgā pameta arī melngalvji, un mājvietu vēsturiskajā namā līdz 1941. gada vasarai atrada Rīgas radiofons. 

Otrā pasaules kara laikā 1941. gada naktī no 28. uz 29. jūniju Vērmahta artilērijas apšaudes rezultātā nams pilnīgi izdega. Leģenda vēsta, ka mēma liecība par notikušo bijis no Melngalvju nama sienas noņemtais pulkstenis, ko toreizējais radiofona darbinieks Jānis Jurjāns iznesis no degošā nama, - tas bija apstājies uz pulksten 8.30. Visticamāk, tieši tobrīd ēku piepildīja liesmas. Pēc kara tika atzīts, ka namu atjaunot nav lietderīgi, un 1948. gada 23. maijā četros no rīta tā drupas tika saspridzinātas un novāktas.

Togad mākslas zinātnieks Boriss Vipers PSRS Zinātņu akadēmijas izdotā grāmatā rakstīja: "Melngalvju nama bojāeja laupīja Rīgai vērtīgāko arhitektūras pieminekli, atņēma tai vienu no svarīgākajiem akcentiem. Gribētos teikt vairāk: zaudējusi Melngalvju namu, mainīja seju ne tikai Rīga, bet zināmā mērā deformējās visa Baltijas mākslas attīstības aina."

Melngalvu nama skulptūru fragmenti glabājās Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā.

1980. gados RPI Arhitektūras un celtniecības fakultātes jauno pasniedzēju grupa, pamatojoties uz arhīvos saglabātajiem materiāliem (plāniem, rasējumiem un aprakstiem u.tml.), izstrādāja tā atjaunošanas projektu. 

1991. gadā Sv. Pētera baznīcā tika sarīkota piemiņas izstāde, veltīta Melngalvju namam un biedrībai, 1992. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. gadā gadā iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību.

Tika uzsākta nama celtniecība, kas pabeigta 1999. gadā.

Rīgas pils rekonstrukcijas laikā - no 2012.-2016.gadam Melngalvju nams izmantots Valsts prezidenta kancelejas vajadzībām.