Lielais Ziemeļu karš: Kara sākums

Kara cēloņi.

17. gadsimta gaitā Zviedrija bija ieguvusi dominējošo stāvokli Baltijas jūras reģionā, un Hanzas savienība beidza eksistēt.

• Zviedrija uzskatīja, ka tā bija iekarojusi Livoniju, (Vidzemi un Igauniju), bet daļa Livonijas muižnieku uzskatīja, ka tie ir brīvprātīgi pievienojušies Zviedrijai. Kā iekarotāja Zviedrija veica muižu redukciju - atgrieza kronim (valstij) visas tās muižas, kurām muižnieki nespēja dokumentāli pierādīt savas īpašumtiesības. Rezultātā daļa īpašumus zaudējušo Livonijas muižnieku bija nemierā ar viņu tiesību ierobežojumiem un 16.-17.gs. iegūto zemes īpašumu nodošanai zviedru kroņa pakļautībā. Tāpat, Zviedrijā nepastāvēja dzimtbūšana,- sekojoši kroņa muižās esošo zemnieku tiesiskais stāvoklis sāka būtiski atšķirties no bruņniecības zemnieku stāvokļa, radot sadursmes.
• Krievijas cars Pēteris I atgriežoties mājup no sava lielā ceļojuma ("Lielā sūtniecība") cauri Livonijai uz Ziemeļvāciju, Holandi un Angliju, kala plānus par savas valsts modernizēšanu un tās ietekmes palielināšanu Eiropas politikā, primāri iekarojot izeju uz Baltijas jūru
• Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais (1670-1733), kas bija ievēlēts par Polijas-Lietuvas karali, vēlējās atgūt savas lielvalsts zudušo varenību un atgūt Zviedrijai zaudēto Pārdaugavas hercogisti un Igauniju.

Kara izraisīšanā lielu lomu spēlēja avantūriskais Livonijas muižnieku priekšstāvis, jurists Johans Reinholds fon Patkuls, kurš bija "līdz nāvei" sanīdies ar Zviedrijas kroni (šis muižnieks no Vaidavas puses bija dzimis Stokholmā, cietumā, kur viņa māte apmeklēja Johana par valsts nodevību arestēto tēvu) un visu savu turpmāko dzīvi veltīja atriebības plānu veidošanai. Tieši viņš centās pārliecināt Poliju un Krieviju uzbrukt Zviedrijai, savukārt Livonijas muižniekus- sacelties pret zviedru varu.

Pirmā vienošanās par koalīciju pret Zviedriju tapa Ravas-Ruskas pilsētiņā tagadējā Rietumukrainā, kur Pēteris I un Augusts II, kopīgi dzīrojot, pārrunāja turpmākās sadarbības plānus par Austrumbaltijas zemju atņemšanu Zviedrijai un savstarpēju sadalīšanu.

Ingrija un Karēlija pienācās Krievijai, bet Vidzeme (Livonija) un Igaunija - Polijai. Vēlāk aliansei pievienojās Dānijas - Norvēģijas kopvalsts, kas vēlējās atgūt savas iepriekšējos karos Zviedrijai zaudētās teritorijas un uzbrukt Zviedrijas sabiedrotajām Šlēzvigas un Holšteinas hercogistēm.

Lielais Ziemeļu karš sākās 1700. gada 11. februārī, kad Krievijas sabiedroto - Saksijas karaspēks 12 tūkstošu kājnieku un 600 dragūnu sastāvā bez kara pieteikuma šķērsoja Misas upi pie Olaines, kas bija neitrālās Kurzemes un zviedru Vidzemes robeža, un ieņēma Pārdaugavā esošās Kobrona skanstis.

Tomēr aptuveni divtūkstoš vīru lielais zviedru garnizons bija labi sagatavots un stiprajiem Rīgas nocietinājumiem sakši neuzbruka.

Tā vietā viņi šķērsoja Daugavu pie Jumpravas muižas un ielauzās Vidzemē.

Cerētā muižnieku sacelšanās nesekoja par spīti Krievijai lojālā muižnieka Patkula aktīvajai pretzviedru aģitācijai. Tā vietā zviedriem lojālie muižnieki ar saviem karakalpiem pulcējās Rīgas aizstāvībai.

Par Rīgas komandantu Vidzemes ģenerālgubernātors Ēriks Dālbergs iecēla senu Patkulu dzimtas ienaidnieku pulkvedi Magnusu Johanu fon Tīzenhauzenu.

Vidzemes bruņniecības konvents un Rīgas rāte parakstīja deklarācijas, kurās norobežojās no Patkula plāniem un pauda lojalitāti Zviedrijas karalim Kārlim XII.

Pirmā kara fāze beidzās ar to, ka Varšavas seims paziņoja, ka Polija neatrodas karastāvoklī ar Zviedriju. Patkula tālāki diplomātiskie mēginājumi sarīdīt Poliju pret Zviedriju cieta neveiksmi. Patkuls 1706.g. tika arestēts un 1707.g. tiesāts kā valsts nodevējs- uz moku rata (tā kauli tika salauzti un viņs pats piesiets pie rata lēnai nāvei), bet pēc tam ķermenis sacirsts 4 daļās un atstāts putniem apēšanai.