Ķeizariene Elizabete aizliedz Brāļu draudzes Krievijas impērijā

Nosaukums Herrnhut cēlies no vārdu savienojuma Herrn Hut, kas nozīmē "Dieva (tā Kunga) aizsardzība". 

Brāļu draudžu priekšgājēji bija sena reliģiska kustība, kas tagadējās Čehijas teritorijā pastāvēja kopš Husītu kariem 14. gadsimta beigās. Pēc Jana Husasadedzināšanas uz sārta un sacelšanās apspiešanas viņa reliģiskie sekotāji 1457. gadā Kunvaldē nodibināja neatkarīgu draudzi, ko dēvēja par "Bohēmijas brāļiem" (čehiski: Čeští bratři) jeb "Brāļu savienību" (latīniski: Unitas Fratrum). Pēc pirmo kristiešu parauga viņi viens otru sauca par brāļiem un māsām, tomēr pieņēma katoļu sakramentus un pakļāvās savam bīskapam. Trīsdesmitgadu kara un kontrreformācijas dēļ pēc 1620. gada vairums brāļu savienības locekļu bīskapa Jana Amosa Komenska vadībā bija spiesti emigrēt uz citām Eiropas valstīm.

Brāļu draudžu atdzimšana sākās pēc Lielā Ziemeļu kara beigām 1722. gadā, kad grāfs Nikolajs Ludvigs fon Cincendorfs savos zemes īpašumos Saksijas austrumos atļāva apmesties vajātajiem brāļu draudzes locekļiem no dažādām zemēm un nodibināt Hernhūtes koloniju. 

Pats grāfs ar ģimeni dzīvoja netālajā Bertelsdorfas pilī un aktīvi iesaistījās kopienas dzīvē. Pārvarot uzskatu pretišķības, Cincendorfam līdz 1727. gadam izdevās saliedēt bēgļus vienotā draudzē ar iekšējās un ārējās dzīves statūtiem, kas balstījās idejā par draudzi kā lielu ģimeni. No Hernhūtes brāļu draudzes locekļi sāka doties sludināšanas misijās.

Pirmā misija 1729. gadā bija uz Vidzemi, kur vēlāk tika uzcelts lūgšanu nams Valmiermuižas Jēra kalnā.

1732. gadā brāļi devās uz Barbadosu salu Karību jūras salās, 1733. gadā — uz Grenlandi, 1734. gadā — uz Ziemeļameriku, kur Pensilvānijā tika izveidota Bētlemes kolonija, 1735. gadā — uz Surinamu Dienvidamerikā, 1736. gadā — uz Dienvidāfriku.

Neraugoties uz īpatnējo iekšējo disciplīnu un dievkalpojumu kārtību, ko viņi uzskatīja par senās brāļu draudzes rituālu atjaunošanu, Hernhūtes draudze piederēja Saksijas luterāņu baznīcai. Attiecības ar luterāņu baznīcu pasliktinājās un 1735. gadā Hernhūtes brāļu draudze kļuva neatkarīga un tika ievēlēts savs bīskaps.

Atjaunotās brāļu draudzes vēsture Latvijas teritorijā aizsākās 1729. gadā, kad Lielā Ziemeļu kara un mēra izpostītajā Vidzemē izplatījās piētisma uzskati. Halles universitātē studējušais Krimuldas luterāņu mācītājs Johans Grīners 1728. gadā bija sastapies ar grāfu Cincendorfu un aicinājis no Hernhūtes uz Vidzemi brāļu draudzes misionārus.

1729. gada novembrī Rīgā no Hernhūtes ieradās brāļu draudzes vadītājs namdaris Kristiāns Dāvids (1690-1751) un divi audēji - Timotejs Fīdlers un J.Grasmanis, kas pēc ģenerāļa fon Hallarta atraitnes Magdalēnas Elizabetes Hallartes aicinājuma devās uz Valmiermuižu, lai veidotu kopienu pēc Hernhūtes draudzes paraugiem.

Pirmo brāļu draudzi Rīgā dibināja un līdz savai nāvei 1734. gadā vadīja mastu šķirotāju amata vecākais Matīss Šteinhauers, draudzes saieti notika viņa mājā.

1735. gadā M. E. fon Hallarte sūtīja vēstuli Cincendorfam un aicināja sūtīt no Hernhūtes papildus brāļus evaņģēlija sludināšanai. No Saksijas izraidītais grāfs Cincendorfs izlēma pats doties uz Valmieru.

Grāfs Cincendorfs 1736. gadā tika izraidīts no Saksijas un 1737. gadā Berlīnē tika iesvētīts par atjaunotās brāļu draudzes bīskapu. Brāļu draudzes locekļi izceļoja no Hernhūtes un dibināja jaunas brāļu draudzes Prūsijasteritorijā, kur brāļu draudzes tika oficiāli atzītas 1742. gadā un Anglijā, kur tās tika atzītas 1749. gadā.

1736. gada septembrī viņš ieradās Rīgā un ar lieliem panākumiem sprediķoja gan Rīgas, gan Valmieras un Tallinas baznīcās, gūstot daudz draugu un atbalstītāju, ieskaitot Vidzemes ģenerālsuperintendentu Fišeru. Viņš ieguva atļauju sūtīt uz Vidzemi brāļus un māsas, kas varētu darīt labu iespaidu uz tautas tikumību. Valmiermuižā notika plašākas apspriedes par mācību iestādes dibināšanu. Vidzemē otrreiz ieradās Kristiāns Dāvids ar apmēram 50 brāļiem amatniekiem, kas sadalījās pa muižām latviešu un igauņu daļā.

1738. gadā ar Vidzemes ģenerālsuperintendenta Johana Benjamina Fišera (1684-1744) atļauju M. E. fon Hallarte ar Vidzemes landrāta Johana Baltazara fon Kampenhauzena atbalstu Valmierā atvēra skolotāju sagatavošanas skolu. Tika uzcelta jauna māja Valmieras draudzes palīgmācītāju diakonāta vajadzībām. Tā tika uzcelta plašāka, lai varētu būt telpas ne tikai mācītāja dzīvoklim, bet arī semināram. Par semināra vadītāju izraudzījās Magnusu Fridrichu Buntebartu (1717—1750), kurš ātri apguva latviešu valodu.

1739. gadā seminārā bija 15 audzēkņu, bet 1740. gada rudenī jau bija ap 100, nākamajos gados skaits vēl pieauga. Semināram bija liela piekrišana, un tas kļuva par jaunās atmodas kustības viduspunktu. Semināra pirmie beidzēji bijuši Šķesteru Pēteris, Ķīšu Pēteris un citi, kas veidoja jaunas brāļu draudzes grupas un organizējās draudzes dažādos novados. Brāļu draudze izdeva otro latviešu Bībeles izdevumu un dziesmu grāmatu.

1741. gadā Rīgas namnieks un brāļu draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers vadīja ap 50 brāļu lielās draudzes saietus savā Zasulauka muižiņā. Viņš atjaunoja Zāļu vakara svinēšanu, kas kļuva par vienu no Rīgas tradīcijām.

Blakus diakonātam Valmieras Jēra kalnā uzcēla mazāku saiešanas namu atmodināto latviešu sapulcēm, pēc tam pēc Hernhūtes parauga lielāku ar divām lielām zālēm sapulcēm vācu un latviešu valodās. Kopā ar saimniecības ēkām un netālo riju izveidojās vesels ēku puduris pakalnā upes krastā, ko nosauca par Jēra kalnu. Valmieras saiešanas nams noderēja par paraugu citiem saiešanas namiem jeb kambariem Latvijā. Plaša, gaiša telpa — zāle ar vienkāršiem koka soliem un ar sacītāju galdiem priekšā. Gar sienām — zaru lukturi, pie griestiem — kroņlukturi. Vīrieši sēdēja vienā telpas pusē un sievietes — otrā. Sacītāju sols atradās priekšā aiz sacītāju galda, kas stāvēja pret plašāku, nereti arī saulainu logu. Jēra kalnā strādāja abi Valmieras mācītāji un septiņi brāļu draudzes locekļi.

1742. gadā tika izdota brāļu draudzes dziesmu grāmata ar 234 dziesmām.

Līdz 1742. gada vasarai pēc Valmieras draudzes parauga tika nodibinātas vēl trīs brāļu draudzes Straupē, Liepā un Mārsnēnos.

1743. gadā Valmierā bija 700, Straupē — 800, Liepā — 800, Mārsnēnos — 400 brāļu draudzes locekļu. Vēlāk draudzes tika izveidotas Smiltenē un Trikātā.

Visas Vidzemes brāļu draudzes priekšgalā bija prezbiters, tautā saukts "lielais tētiņš" ar 12 palīgiem diakoniem jeb "sacītāju tētiņiem". Katrai draudzei bija savi ievēlēti vecākie, darbinieki un palīgi, tajās noturēja mācības stundas, Bībeles stundas, draudzes stundas, kārtu jeb koru stundas. Liela loma bija nelielajām grupām jeb pulciņiem, kas noturēja pārrunas ar katru grupas dalībnieku atsevišķi, tā sauktās “caurrunas”. Brāļu draudžu ietekmē mazinājās žūpība, māņticība un noziedzība, tomēr brāļu draudzēs sāka arvien vairāk parādīties arī parādību redzēšana un nonākšana ekstāzē. Līdztekus mazinājās luterāņu baznīcu apmeklēšana un zemnieki ieguva nacionālo pašapziņu.

1743. gadā Vidzemes landtāga rosināta evaņģēliski luteriskās baznīcas konsistorija izveidoja izmeklēšanas komisiju hernhūtiešu brāļu draudžu lietā.

1743. gada 16. aprīlī  muižnieku un mācītāju sūdzību rezultātā Krievijas ķeizariene Elizabete Romanova pavēlēja slēgt lūgšanu namus un aizliedza sapulces Krievijas impērijā.

Laikmets no 1744. gada līdz 1770. gadam pazīstams kā brāļu draudžu "klusais gājiens". Tika slēgts un aizzīmogts Jērakalns u. c. brāļu draudzes saiešanu vietas, atņemtas grāmatas, vajāti nepakļāvīgie.

1744. gada pavasarī grāfiene Cincendorfa personīgi ieradās Pēterburgā un bez panākumiem centās pārliecināt ķeizarieni atcelt rīkojumu.

1744. gada decembrī Rīgā ieradies arī grāfs Cincendorfs, taču ticis ieslodzīts Rīgas citadeles cietumā un izraidīts no Vidzemes.

1744. gadā slēdza Valmieras diakoniju, tomēr tā audzēkņi turpināja darboties Vidzemē un Igaunijā. 

1745. gadā no Krievijas impērijas tika izraidīti visi hernhūtiešu vācbrāļi. Tiem līdzi devās arī nedaudz latviešu, kas apmetās uz dzīvi Eiropas un Ziemeļamerikas brāļu draudzēs. Izveidojās nelegālo brāļu draudžu sarakste ar Eiropas brāļiem un tika stimulēta pašizglītība.

1746. gadā brāļu draudžu sinodē Holandē tiks nolemts, ka latviešiem un igauņiem pašiem jāuzņemas savu draudžu vadība.

1747. gadā Rīgas brāļu draudzes vadītājs Jānis Šteinhauers iesniedza prasību Rīgas rātei atcelt diskriminējošos Lielās ģildes statūtus, kas aizliedza dzimtcilvēku izcelsmes latviešiem iegādāties īpašumus un nodarboties ar tirdzniecību. Pēc šīs prasības noraidīšanas viņš vērsās pie Vidzemes ģenerālgubernatora Dolgorukija un 1757. gadā piespieda Lielo ģildi atcelt iepriekšējos ierobežojumus. Jānis Šteinhauers

1754. gadā nopirka 4000 akru zemes Ziemeļamerikā, lai tur nodibinātu Vahovijas brāļu draudzi (tagad Vinstona-Salema Ziemeļkarolīnas štatā).

1750. gadā pēc M.E. fon Hallartes nāves Jēra kalna ēkas nonāca citu īpašnieku rokās un 1753. gada 14. martā sākās ēku nojaukšana.

No 1755. gada sākās regulāras bērnu saiešanas un mērķtiecīgs darbs ar bērnu vecākiem.

No 1756. gada zināmas saiešanas slepus mežā Doles salā un citviet.

1761. gadā kā mērķis izvirzītas «caurrunas» ar katru un visiem par sevi.

1762. gada septembrī notika pirmie laulāto kārtas svētki un bērnu svētki kopā ar dziedāšanas stundām.

Pēc Cincendorfa nāves brāļu draudzes 1764. gadā saņēma mantojumā Bertelsdorfas pili un muižu. Tika izstrādāta brāļu draudzu satversme un 1779. gadā nokārtotas attiecības ar evaņģēliski luterisko baznīcu.

1770. gadā pēc Vidzemes evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendanta J. A. Cimmermaņa nāves mazinājās spiediens pret Brāļu draudzēm Vidzemē un Krievijas ķeizariene Katrīna II atļāva atjaunot brāļu draudžu darbību Krievijas impērijā.