Lielais Ziemeļu karš: Kaujā pie Jēkabpils zviedru karaspēks Ādama Lēvenhaupta vadībā sakāva iebrukušo krievu karaspēku

Kauja pie Jēkabpils bija viena no Lielā Ziemeļu kara lielajām kaujām, kurā 1704. gada 26. jūlijā Zviedrijas karaspēks Ādama Lēvenhaupta (Adam Ludwig Lewenhaupt) vadībā sakāva daudzkārt lielāko krievu karaspēku un novērsa tā iebrukumu Kurzemes un Zemgales hercogistē, kas kopš 1700. gada, lai gan bija pasludinājusi neitralitāti, faktiski bija zviedru kontrolē.

Livonija tobrīd bija izpostīta un jau 1702. gada beigās grāfs Šeremetjevs vēstulē caram Pēterim rakstīja:

"Varenais Dievs un vissvētā dievmāte ir Tavu vēlēšanos piepildījusi. Ienaidnieka zemē vairs nav, ko postīt. No Pleskavas līdz Tērbatai, lejup pa Veļikajas upi, gar Peipusa ezera krastiem līdz Narvas upes grīvai, ap Tērbatu, aiz Tērbatas [..] Laiuses līdz Rēvelei, 50 verstis pret Rakveri un tālāk no Tērbatas uz augšu pa Mētraines upi līdz Vircezeram, pret Helmi un Karksi, un aiz Karksi līdz 38 verstīm pret Pērnavu, un no Rīgas līdz Valkai: viss ir nopostīts, pilis ir uzspridzinātas. Nekas vairs nav saglabājies bez Pērnavas un Rēveles, un šur tur kāda muiža jūrmalā. Citādi viss starp Rēveli un Rīgu ir izravēts. Apdzīvotās vietas atrodamas tikai uz kartes. Kā klājies postīšanas laikā, zina stāstīt gūstekņi [..] Ko lai es iesāku ar laupījumu?"

Vietā, kur kauja notikusi (pie mūsdienu Salas, Salas pagastā), ir uzstādīts piemiņas akmens.

Kaujas norise

1704. gadā ieņemtajā Narvas pilsētā Krievijas cariste piespieda Žečpospoļitu parakstīt vienošanos, kas atļāva krievu karaspēkam ieiet tās teritorijā.

Pēteris I virzīja savu karaspēku cauri līdz tam iekarotajām Igaunijas un Vidzemes teritorijām, bet sastapa sīvu zviedru karaspēka pretestību pie Jēkabpils.

Zviedru karaspēks sastāvēja no 3080 vīriem, proti, no 1597 kājniekiem, 1406 jātniekiem un dragūniem un 77 artilēristiem. Zviedru pusē cīnījās arī Kazimira Sapiehas vadītie lietuviešu spēki 2000-3000 vīru sastāvā.

Krievu karaspēks sastāvēja no aptuveni 5000 karavīriem bijušā Smoļenskas cietokšņa komendanta ģenerāļa Korsaka vadībā un aptuveni 10 000-12 000 Lietuvas stārasta Oginska un kņaza Mihaila Višņovecka vadībā.

Zviedru karaspēks Ādama Lēvenhaupta vadībā ieradās Sēlpilī 1704. gada 25. jūlijā un pa Daugavas kreiso pusi virzījās augšup uz Jēkabpili, kur krievi ar sabiedrotajiem bija izveidojuši kara nometni.

Kauja sākās ar zviedru jātnieku uzbrukumu pulkveža Stakelberga vadībā labajā flangā un lietuviešu jātnieku uzbrukumu Kristofera Zavišas vadībā kreisajā flangā, kur tie nokļuva zem krievu artilērijas uguns. Daļa lietuviešu esot atkāpušies līdz pat Jaunjelgavai, kur paziņojuši, ka zviedri esot pilnīgi sakauti un varot gaidīt krievu uzbrukumu Rīgai un Jelgavai.

Kaujas gaitu izmainījis Jelgavas un Liepājas garnizonu kājnieku uzbrukums labajā flangā, jo tie esot nokavējuši kaujas sākumu sakarā ar "iešanu cauri biezajiem mežiem" un bijuši nocietušies sākt uzbrukumu. Krievi tika atspiesti līdz pat Daugavas krastam un sakauti.

Zviedru pusē kaujā krituši 5 virsnieki un 52 karavīri, ievainoti 14 virsnieki un 167 karavīri. Pretinieku zaudējumi esot bijuši lielāki, pēc dažām ziņām, pēc kaujas zviedri esot kaujas laukā aprakuši 2 300 karavīru.

Pēc citiem avotiem krievu zaudējumi esot bijuši tikai 230 kritušo un 287 ievainoto.

Kara laupījumā esot iegūti 23 lielgabali, 23 pulvera mucas, 305 musketes un 8000 rokas granātas. Iegūti arī 6 lielāki un 11 mazāki krievu karaspēka karogi, ieskaitot 4 dragūnu karogus un 13 kājnieku karogus.

Kaujā iegūti arī 7 Krievijas pusē karojošo lietuviešu karogi.