Rīga ratificē Viļņas ūniju. Beidz pastāvēt Livonijas ordenis. Izveidotas Kurzemes- Zemgales un Pārdaugavas hercogistes

1562. gada 5. martā Rīgas pils kapitula zālē Gothards Ketlers atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un ordeņa mestra regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam "Melnajam", pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.

***

Demokrātiskas Latvijas valsts izveide 1918. gada 18. novembrī visdrīzāk nebūtu iespējama bez valstiskiem veidojumiem, kuri starptautiski atzīti pastāvēja vismaz 6 gadsimtus, pirms tagadējās Latvijas teritorijas, - to liecina vairums nekrievu tautu teritorijas, kuras nonāca krievu jūgā pirms Latvijas. Sākot no Vidzemes 1710. gadā un Kurzemes Zemgales hercogisti 1795. gadā- beidzot,-  iekaroja un/vai anektēja Krievijas Impērija un kad uz vairāk kā 200 gadiem (Vidzemei) vai 123. gadiem (Kurzemei) līdz 1918. gadam tika likvidētas jebkuras Latvijas valstiskuma pazīmes.

***

Rīgas arhibīskapija, kuru izveidoja vācu kristiešu iebrucēji, kļuva neatkarīga (no Brēmenes) jau kopš 1214. gada. Lai gan lielu daļu iekaroto teritoriju turpināja pārvaldīt vietējie līvu un letu valdnieki, tie bija Rīgas arhibīskapa vasaļi. 

Viens no vecākiem līgumiem, kuru Roma tieši slēgusi ar Latvijas pamatiedzīvotājiem par to tiesībām "uz mūžīgiem laikiem" pārvaldīt savas zemes (pie nosacījuma- pieņemot kristīgu ticību) ir Kursas Līgums, kurš saglabājies Vatikāna arhīvos. Līgums tika noslēgts 1230. gada 28. decembrī starp Romas pāvesta Gregora IX pārstāvja Balduīnu un kuršu ķēniņu Lamekinu.

***

Pēc Livonijas kara (1558 — 1582) beidza pastāvēt Livonijas Konfederācija. Igaunijas Dienvidi un Latvijas Ziemeļaustrumi nonāca tiešā Polijas pakļautībā, tur izveidojot Pārdaugavas hercogisti. Savukārt, Daugavas Rietumkrastā tika izveidota Kurzemes un Zemgales hercogiste. Iesākumā tā bija pakļauta Lietuvas dižkunigaitim, bet vēlāk tieši Polijas-Lietuvas karalim.

Par pirmo Kurzemes hercogu kļuva pēdējais Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers.

Jaunā hercoga stāvokli sarežģīja tas, ka vairākas teritorijas Kurzemē nemaz nebija viņa pakļautībā. 

Grobiņas apriņķis bija izīrēts Prūsijas hercogam jau Livonijas ordeņa laikos. Savukārt, bijušās Kurzemes bīskapijas teritorijas (Piltenes apgabals) piederēja Dānijas karaļa brālim hercogam Magnusam.

Viņš solīja tās novēlēt hercogistei pēc savas nāves, taču solījumu nepildīja un šīs teritorijas hercogiste ieguva tikai hercoga Vilhelma valdīšanas laikā.

• Livonijas bruņniecība tika atzīta par Livonijas zemju pārstāvi starptautiskajās attiecībās.
• Pakta tiešās sekas bija karš starp Dāniju un Zviedriju par Igaunijas ziemeļdaļas mantojumu ("Ziemeļu septiņgadu karš").
• Attālas sekas bija Poļu-zviedru karš (1600-1629) starp Polijas-Lietuvas un Zviedrijas Vāsas dinastijas valdniekiem, kā rezultātā Zviedrija anektēja Pārdaugavas hercogisti, izņemot tās dienvidaustrumu daļu (Poļu Livonija, tagadējā Latgale).
• Livonijas bruņniecība ar tās landtāga izvirzīto priekšstāvi Johanu Reinholdu fon Patkulu priekšgalā vēlējās attiecināt Viļņas ūnijas noteikumus uz pakļaušanās noteikumiem Zviedrijai, kas izraisīja asu interešu sadursmi ar Zviedrijas karali un bija viens no iemesliem, kāpēc sākās Lielais Ziemeļu karš (1700-1721).
• Tikai pēc Polijas troņa mantošanas kara (1733-1738) Krievijas atbalstītais Polijas karaļa troņa kandidāts Augusts III (August III Wettin) (1733—1763) galīgi atteicās no tiesībām uz Livonijas (Pārdaugavas) hercogisti par labu Krievijas impērijai.

Rusova hronika (1578-1584):

"Tajā pašā laikā, kad apstākļi Livonijā tā sarežģījās un daudzas zemes, pilsētas un pilis bija atņemtas, visādi krājumi aizvesti, valdnieku un priekšnieku skaits bija pavisam niecīgs tapis, un pie mestŗa bija palikusi tikai neliela padome, un mestris viens pats arī bija par vāju cīnīties pret tādu tik stipru ienaidnieku, kuŗam kaujās laime pati nāca pretīm, - mestris ieskatīja par labāko ar visām atlikušām zemēm un pilsētām padoties Polijas ķēniņa apsardzībā, lai šīs pilsētas un zemes nenāktu Krievijas rokās. Polijas ķēniņš Sigimunds Augusts, paklausīdams mestŗa priekšlikumam, pārņēma visas no krieviem neieņemtās pilis un zemes Livonijā. Mestris dabūja dažas Kurzemes zemes un pilis un Rīgas biskapiju, kā lēni ar mantošanas tiesībām, un Kurzemes hercoga un Zemgalesgrāfa tituli. Tā izbeidzās Vācu ordenis Livonijā un nodibinājās 2 laicīgas valstis: viena Kurzemē zem hercoga valdības un otra latviešu zemē un Rīgas biskapijā, kuŗu ķēniņš paturēja sev, un kuŗa līdz šai dienai saucas par Aizdaugavas valstiņu".