Lielais Ziemeļu karš: krievu armija ieņem Narvas cietoksni

Lielais Ziemeļu karš (1700-1721) bija viens no lielākajiem kariem par Āzijas politisko un militāro ietekmi Ziemeļeiropā. Kara rezultātā samazinājās Zviedrijas loma, bet krasi pieauga Krievijas Impērijas loma Baltijas jūras reģionā.

Polijas-Lietuvas kopvalsts un Saksija tika novājinātas, bet Prūsija parādījās kā jauna militāra vara.

Saksijas kūrfirsts Augusts II Stiprais, kas bija ievēlēts par Polijas-Lietuvas karali, vēlējās atgūt savas lielvalsts zudušo varenību un atgūt Zviedrijai zaudēto Pārdaugavas hercogisti un Igauniju, savukārt, Krievijas jaunais valdnieks Pēteris I vēlējās Zviedrijai atņemt somugru apdzīvotās zemes pie Baltijas jūras, lai iegūtu tai tiešu pieeju, kas vēlāk tika ciniski nosaukta par "loga izciršanu uz Eiropu".

1698. gada augustā notika pirmā vienošanās par koalīciju pret Zviedriju un tā tapa Ravas-Ruskas pilsētiņā tagadējā Rietumukrainā, kur Pēteris I un Augusts II, kopīgi dzīrojot, pārrunāja turpmākās sadarbības plānus par Austrumbaltijas zemju atņemšanu Zviedrijai un savstarpēju sadalīšanu. Ingrija un Karēlija pienācās Krievijai, bet Vidzeme (Livonija) un Igaunija - Polijai.

Krievijas cars Pēteris I ar uzbrukumu Narvai un sakšu uzbrukums Rīgai sāka Lielo Ziemeļu karu.

1700. gada 19. augustā Pēteris lika pieteikt karu Zviedrijai, par ieganstu uzdodot viņa apvainošanu Rīgā, kad zviedru gubernators Dālbergs neesot viņam ļāvis apskatīt jaunos pilsētas nocietinājumus.

Pirmo aplenkumu 1700. gada novembrī  zviedri atsita

1704. gada aprīlī krievi sāka jaunu uzbrukumu Narvai. Zviedri, lai gan to spēki bija nelieli - 3,800 kājinieki un 1,300 kavalēristu, sākumā spēja noturēties pret 20,000 lielo krievu (lielu karaspēka daļu gan veidoja krievu piespiedu kārtā iesauktās Krievijas okupetās mazākumtautības- tatāri, baškīru u.c.) pārspēku.

Narvas ieņemšanas laikā Pēteris I izmantoja tajā laikā neierastu "viltību", kas vēlāk kļuva vēlāk par Krievijas "iecienītu taktiku",tai skaitā- Ukrainas iekarošanā- daļu savu spēku viņš pārģērba zviedru formās, lai zviedri nodomātu, ka tie ir papildspēki, un izvilinātu tos no cietokšņa.Taču šī viltība izdevās daļēji- krieviem izdevās nogalināt un sagūstīt dažus no cietokšņa iznākušos virsniekus. Aplenkums ievilkās vairākus mēnešus.

Pēc Rietumu avotos norādītām ziņām zviedriem varonīgi cīnoties bojā gāja 3,200 pilsētas aizstāvju, taču tiem izdevās iznīcināt ap 4x lielāku - 13,000 iebrucēju skaitu.

Tomēr, triecienuzbrukuma rezultātā 9. augustā Narvas cietoksnis tika ieņemts.  Ap 1900 pilsētas aizstāvju tika saņemti gūstā, taču par to vēlāko likteni nav ziņu. Iebrūkot pilsētā, krievi sāka to izlaupīt un nogalināt visus zviedru iedzīvotājus. Leģenda vēsta, ka laupīšanu esot pārtraucis tikai pats Pēteris I, kurš ar durkli nodūris kādu krievu, kurš nepakļāvies pavēlei pārtraukt laupīšanu.  

Ziņas par bojāgājušo skaitu abās pusēs atšķiras. Piemēram, krievi wikipēdijā norāda, ka Narvai uzbrukušo krievu spēki pat 10x pārsnieguši pilsētas aizstāvju skaitu, sasniedzot 43,000 uzbrucēju, savukārt krievu zaudējumi uzrādīti tikai 359 kritušo un 1340 ievainoto.

Zināms, ka Ziemeļu kara laikā Krievijas karaspēks pēc lielām kaujām savus kritušos (izņemot virsniekus) parasti neglabāja, bet sadedzināja un tā kā karaspēka lielu daļu veidoja neizglītoti nekrievu mazākumtautību pārstāvji - ziņas par tiem nav saglabājušās. Kritušo skaitam iebrucēju pusē vajadzēja būt lielākam par krievu norādīto kaut vai ņemot vērā augsto zviedru armijas ekipējuma līmeni un faktu, ka zviedri aizstāvējās aiz pilsētas nocietinājumiem, savukārt krievi uzbruka no atklātas apkārtnes. Pēc pilsētas ieņemšanas tika iegūts ievērojams daudzums ieroču- lielgabali un vairāk kā 10,000 citu šaujamieroču.

16. augustā kapitulēja arī Ivangorodas cietoksnis.

***

Pirmoreiz rakstos Narvas apmetne pieminēta 1171. gadā Novgorodas hronikā.

Cietoksnis dibināts 1223. gadā Livonijas krusta karu laikā, kad Ziemeļigaunija atradās dāņu varā.

Kopš 1347. gada Narva bija Livonijas ordeņa īpašums; Livonijas kara laikā 1558. gadā to pirmo reizi ieņēma krievi, 1581. gadā to iekaroja zviedri.

Starp pasaules kariem Igaunijas valsts robeža bija uz austrumiem no pašreizējās robežas.

1944. gadā 2.pasaules kara laikā pilsētas apkārtnē notika ārkārtīgi sīvas kaujas, sauktas arī par Eiropas leģionu kaujām (Battle of the European SS), jo kopā ar vāciešiem un igauņu leģionāriem, šeit pret Sarkano armiju 6 mēnešus cīnījās valoņu, nīderlandiešu, skandināvu un citu tautu leģionāri. Kauju rezultātā Narva tika gandrīz pilnīgi nopostīta.

Pēc kara KPFSR piesavinājās Ivangorodu, tomēr administratīvi tā kādu laiku vēl palika Narvas sastāvā.

1991. gadā Narva kļuva par atjaunotās Igaunijas Republikas pilsētu, taču ar okupācijas laikā stipri deformētu nacionālo sastāvu,- šajās senajās somugru zemēs pamatiedzīvotāji kļuvuši par monoritāti.