Ceturtais Rīgas bīskaps Turaidā Rīgas domkapitulam piešķir laicīgo varu trīs ciemos
Turaidā uzturas ceturtais Rīgas bīskaps Nikolajs. Te viņš izdod dokumentu, ar kuru uz mūžīgiem laikiem piešķir Rīgas domkapitulam laicīgo tiesas varu trīs ciemos – Krimuldas Laugās, Bīriņos un Eikažos. Attēlā Rīgas bīskapu ģerbonis
Nikolajs (Nicolaus de Nauen), Rīgas bīskaps 1231 - 53.
Cēlies no Magdeburgas, kur ap 1227 - 28 bij Sv. Jaunavas baznīcas domkungs, premonstriešu ordeņa loceklis.
27.1.1229 pēc bīskapa Alberta nāves Rīgas kapituls ievēlēja bīskapu Nikolaju, bet Brēmenes virsbīskaps uz veco mētropolīta tiesību pamata iecēla turienes domkapitula locekli Albertu II Zuerbēru (sk.)
4.4.1230 Pāvests uzticēja strīda izšķiršanu savam legātam Vācijā un Dānijā kardinālim Otonam, kas šo uzdevumu savukārt uzlika vicelegātam Alnas Balduīnam .
8.4.1231 ievērojot viņa ievāktās ziņas, kardinālis Otons Nikolaju par Rīgas bīskapu, ko pāvests apstiprināja un laikam pats iesvētīja Romā.
Visticamāk jau 1231 jūnijā Nikolajs ieradās Rīgā.
Nikolajs neievēroja Balduīna rīkojumus (Līgumu ar Lamekinu) un tiesības, bet kopīgi ar Zobenbrāļu ordeni un Rīgas pilsētu sadalīja Kursu un Mežotnes apgabalu Zemgalē līdzīgi savā starpā un tad no savas Kurzemes daļas piešķīra 1/6 Rīgai, bez tam vēl 1/3 Zemgales un Sāmsalas.
***
1251. gadā Nikolaja baznīcas valdnieka stāvokli apdraudēja Alberta Zauerbēra iecelšana par Prūsijas un Ljas virsbīskapu, kuŗam tūlīt pēc Nikolaj nāves bij domāts nodot Rīgu par mētropoli.
1251. gad;a Sakarā ar Zauerbēra jauno lomu, kūrija pārcēla Zemgales bīskapu Licelburgas Indriķi uz Kurzemes bīskapiju, atcēla Zemgales diēcēzi un tās territōriju, atskaitot ordeņa trešdaļu, piešķīra Rīgas diēcēzei.
Nikolajs dāvināja pusi Zemgales savam domkapitulam.
Kopš 1239. gada Nikolajs paplašināja sava kapitula īpašumus ar dažiem zemes dāvinājumiem (citi no attiecīgiem dāvinājuma aktiem gan ir vēlāki viltojumi). Misijas interesēs Nikolajs veicināja dominikāņu (1234) un franciskāņu ordeņa apmešanos Rīgā.
Ar Rīgas pilsētu Nikolajs vienmēr bij labās attiecībās: viņš izlēņoja pilsētai zemes Kursā, Zemgalē un Sāmsalā, paplašināja Rīgas pašvaldības tiesības saskaņā ar Visbijas pilsētas tiesībām un par spīti kādai (1237) legāta Viļuma pavēlei,
1244. gadā atzina Rīgas aizliegumu atsavināt pilsētas zemes gabalus garīgu ordeņu labā, ko pāvests 1251 gan atkal atcēla.
1250. gadā Nikolajs atjaunoja Rīgas namnieku un tirgotāju privilēģiju attiecībā uz brīvu un drošu ceļu, ko tiem bij piešķīris bīskaps Alberts.
Nikolajs miris ap ~ 11.1253.
