Ļubļinas ūnija

Liublino unija; Unia lubelska

Tā Livonijas karā pret Maskaviju Lietuvas lielkņaziste bija cietusi vairākas sakāves, sākās sarunas ar Polijas šļahtu par abu valstu ciešāku apvienošanos. Lietuvas lielkņazisti ar Poliju kopš Jagaiļa valdīšanas laikiem saistīja Krevas ūnija un kopīga valdnieku dinastiju - Polijas karalis Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija Lietuvas dižkunigaitis.

1553. gada Viļņas seims nosūtīja uz Poliju šim nolūkam īpašu delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par ciešāku apvienošanos. Iespējamās ūnijas noteikumu apspriešana ritēja vairākus gadus, jo lielkņazistes magnāti bija kategoriski pret inkorporāciju Polijas sastāvā. Tika apspriests gan valstu statuss, gan pat tādi aspekti kā karaļu kronēšana: delegācija piedāvāja variantu, ka karalis tiek kronēts gan Krakovā, gan Viļņā.

1569. gadā, gan Viļņas seims, gan Krakovas seims nonāca pie kopsaucēja: Lietuva apvienojās ar Poliju Ļubļinas ūnijā - valsti nosauca Žečpospoļitu, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas. Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.

Par karali ievēlētais Transilvānijas kņazs Stefans Batorijs (1576.-1586.) uzņēmās apvienotā karaspēka vadību.

***

Polijas-Lietuvas ūnija jeb Abu Tautu Republika, īsāk Žečpospoļita (latīņu: Serenissima Res Publica) bija federāla monarhija Centrālaustrumeiropā no 1569. līdz 1795. gadam. Pilnais šīs kopvalsts nosaukums poļu valodā bija Rzeczpospolita Obojga Narodów, Žečpospolita/Abiejų Tautų Respublika, Рэч Паспалітая Абодвух Народаў.

Nosaukums ir no latīņu valodas: res publica — poliski rzecz pospolita, kas neapzīmēja valsts politisko iekārtu mūsdienu izpratnē, bet to, ka Lietuvas lielkņaziste un Polijas karaliste ir atsevišķi subjekti (res privatae) kopīgā valstī, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas. No valststiesību viedokļa šāds valsts pārvaldes modelis atbilst "kopvalsts" (latīņu: condominium, angļu: commonwealth) nosaukumam

Polijas-Lietuvas ūnijas sastāvā uz laiku ar dažādas pakāpes autonomiju ietilpa arī tagadējās Latvijas zemes — Latgale (līdz 1772. gadam), Vidzeme (līdz 1629. gadam), Kurzemes un Zemgales hercogiste un Piltenes apgabals (līdz 1795. gadam).

Pirmais juridiskais veidojums, kurš ielika pamatu kopvalstij, bija Ļubļinas ūnija.(lietuviešu: Liublino unija; poļu: Unia lubelska)

Tā Livonijas karā pret Maskaviju Lietuvas lielkņaziste bija cietusi vairākas sakāves, sākās sarunas ar Polijas šļahtu par abu valstu ciešāku apvienošanos. Lietuvas lielkņazisti ar Poliju kopš Jagaiļa valdīšanas laikiem saistīja Krevas ūnija un kopīga valdnieku dinastiju - Polijas karalis Sigismunds II Augusts vienlaicīgi bija Lietuvas dižkunigaitis.

1553. gada Viļņas seims nosūtīja uz Poliju šim nolūkam īpašu delegāciju, lai tā risinātu konkrētas sarunas par ciešāku apvienošanos. Iespējamās ūnijas noteikumu apspriešana ritēja vairākus gadus, jo lielkņazistes magnāti bija kategoriski pret inkorporāciju Polijas sastāvā. Tika apspriests gan valstu statuss, gan pat tādi aspekti kā karaļu kronēšana: delegācija piedāvāja variantu, ka karalis tiek kronēts gan Krakovā, gan Viļņā.

1569. gadā, gan Viļņas seims, gan Krakovas seims nonāca pie kopsaucēja: Lietuva apvienojās ar Poliju Ļubļinas ūnijā - valsti nosauca Žečpospoļitu, kurā ietilpa Lietuvas lielkņaziste, Polijas karaliste, Prūsija un daļa Livonijas.

Tika saglabāts robežu dalījums, iekšējā administrācija, atsevišķas valstu kases, tiesas, valsts valodas, bet bija kopējs karalis, divpalātu seims, likumdošana, ārpolitika un naudas sistēma.

Jau pirms kopvalsts izveides, 1558.gada augustā, izcīnot smagas uzvaras pret uzbrūkošajiem Krievijas spēkiem un saņēmis plašas pilnvaras, Livonijas ordeņa mestra koadjutors  Gorhards Ketlers devās uz Viļņu, kur veda sarunas par protekcijas līguma noslēgšanu ar Lietuvas dižkunigaiti un Polijas karali Sigismundu II Augustu.

1558.g. 31. augustā tika noslēgts padošanās līgums, kurā ordenis ieķīlāja Lietuvai Bauskas, Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Sēlpils cietokšņus.

Pēc atgriešanās Livonijā 1559. gadā Gothards Ketlers panāca mestra Firstenberga atcelšanu no amata un pats tika ievēlēts par ordeņa Livonijas mestru, pāriedams luterticībā.

1561. gada 28. novembrī viņš Viļņā parakstīja līgumu (t.s. Viļņas ūniju), saskaņā ar kuru Livonija nonāca Polijas-Lietuvas pakļautībā, bet Gothards Ketlers kļuva par Livonijas vietvaldi un gubernatoru. Kā atlīdzību par savu uzticību viņš un viņa pēcnācēji saņēma mantojumā Kurzemi un Zemgali, kuru pārvaldīja kā Lietuvas dižkunigaiša un Polijas karaļa Sigismunda II Augusta vasalis.

Oficiāli viņš 1562. gada 5. martā Rīgas pils kapitula zālē atbrīvoja ordeņa bruņiniekus no dotā zvēresta un ordeņa mestra regālijas nodeva Lietuvas kunigaitim Nikolajam Radvilam "Melnajam", pretī saņemot Kurzemes hercoga kroni.