Ar Krievijas (Maskavijas) atbalstu par Livonijas karali kronē Dānijas un Norvēģijas princi Magnusu

1570.gada 5.augustā Dānijas un Norvēģijas princis Magnuss pēc Livonijas konfederācijas sabrukuma un Livonijas kara pirmā posma, tiek kronēts par Livonijas karali.

Pēc kļūšanas par Livonijas karali Magnus lietoja šādu titulu: "Mēs Magnus, no Dieva žēlastības karalis Livonijā, Norvēģijas troņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs." (vāciski: Von Gottes gnaden wir Magnus Konink in Lieffland, Erb zu Norwegen, Hertzogk tzu Schleswieck Holstein, Stormarn und der Ditmarschen, Graue zu Oltenenburgk unnd Delmenhorst.) 

Ticis lietots arī cits tituls: "Magnus, no Dieva žēlastības Livonijas karalis, igauņu un latviešu zemju kungs, Norvēģijastroņmantnieks, Šlēzvigas, Holšteinas, Stormarnes un Ditmares hercogs, Oldenburgas un Delmenhorstas grāfs." (latīniski: Magnus, Divine Gratia Rex Livonia Dominus Esthoniae et Littiae; vāciski: Magnus von Gottes gnaden koning In Lifflandt, der Estnischen und lettischen Landen Herr, Erbe zu Norwegen, Hertzog zu Schleßweigk Holstein, Stormarn vnd der Ditmarschen, Graue zu Oldenburgk vnd Delmenhorst.)

Magnuss stājās laulībā ar Ivana IV Bargā radinieci Eifimiju Vladimirovnu, kurai pūrā cars solīja dot piecas mucas zelta. Krievijas cars Ivans IV Briesmīgais okupētajās Livonijas zemēs ar marionešu valdnieka palīdzību centās iegūt savā pusē tos Livonijas iedzīvotājus, kas neatbalstīja zviedrus vai poļus. Livonijas karalistei tika garantēta ticības brīvība, agrākās tiesības un privilēģijas, kā arī brīva tirdzniecība Krievijā bez muitām un nodevām. Savukārt Livonijas karalistei bija jānodrošina brīvs ārzemju tirgotāju un amatnieku tranzīts caur Livoniju.

Magnuss kā Livonijas karalis valda tikai līdz 1578.gadam, kad atsakās no šī troņa.