Ramons Sulgars

Nesen kāda Rīgas retromūzikas mīļotāja dzīvoklī pēc daudziem gadiem atkal satikās nu jau sirmi mūzikai vīri, ko 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā visa Rīgas jaunatne pazina pēc tolaik maģiskā vārda «SIX» - Rīgas 1.vidusskolas ansamblis. Tā sauca vienu no pirmajiem labākajiem, varbūt par vistalantīgāko pašdarbības estrādes ansambli. Vecajiem zēniem un viņu tikpat vecajiem līdzjutējiem (tagad teiktu «faniem») bija ko atcerēties!

Jā, bet kas tad viņi ir tagad? Edmunds Goldšteins — komponists. Mūzikas akadēmijas koncertmeistars. Ivars Mazurs — Raiņa literatūras un mākslas vēstures muzeja līdzstrādnieks, džeza mūzikas raidījumu vadītājs radio un televīzijā; Kira Goldmans — pensionēts Rīgas Radio orķestra vijolnieks; Visvaldis Sacenieks — pensionēts būvinženieris; Viesturs Vējš — kādreiz pazīstams feļetonists, «Asās slotas» un «Dadža» līdzstrādnieks; Boriss Kogans—vispusīgi apdāvināts mūziķis, spēlē trompeti, kontrabasu, basa tūbu un, par spīti solīdajam vecumam, vēl piedalās diksilendā «Retro». Un tā viņi kopā ar laikabiedriem atcerējās savu jaunību, deju mūzikas vēsturi Rīgā, Latvijā...

Bet «SIX» vēsture ir šāda. 1946. gada rudenī Rīgas 1. vidusskolas audzēkņi—Gunārs Kušķis (saksofons un klarnete), Visvaldis Sacenieks (trompete), Viesturs Vējš (klarnete), piesaistot vēl Konservatorijas studentus Edmundu Goldšteinu (klavieres) un Gunāru Ordelovski (trombons), kā arī bundzinieku autodidaktu Imantu Vārpu, nodibināja deju mūzikas orķestri, ko, ņemox vērā dalībnieku skaitu, nosauca par «SIX» (seši).
Vēsturisks fotouzņēmums rāda, ka šajā sastāvā «SIX» 1947. gādā 2. februārī Mazajā Ģildē spēlējis lauksaimniecības akadēmijas karnevālā. Saprotams, ka «SIX» spēlēja arī 1. Rīgas vidusskolā un citās vidusskolās, kā arī klubos. Mainījās arī sastāvs — kad Edmunds Goldšteins un Gunārs Ordelovskis vairāk pievērsās studijām Konservatorijā, klavieres sāka spēlēt Ivars Mazurs, bet trombonu — Arturs Krastiņš. Imantu Vārpu pie bungām dažreiz aizstāja tolaik populārais Ramons Sulgars, bet kopš 1948. gada beigām—Kira Goldmans. Jau vēlāk trompeti «SIX» sastāvā dažreiz arī spēlējis Boriss Kogans. Ar Ivara Mazura parādīšanos ansamblis stabili noskaņojās uz amerikāņu mūzikas viļņa. Ivara elks šajā laukā bija Glens Millers, kā arī lieliskā muzikālā filma «Saules ielejas serenāde». Bez šaubām, sešiem vīriem nospēlēt «bigbenda» aranžējumu nav viegli, taču apstākļos, kur jau sākās Rietumu mūzikas nievāšana, arī šie mēģinājumi ir uzslavas vērti. Ivars Mazurs un Gunārs Kušķis stundām ilgi klausījās Rietumu radio, pierakstīja hītus, tos aranžēja sešu vīru sastāvam un spēlēja. Jaunatne gluži vai lauzās uz ballēm, kur spēlēja džezmeņi no «SIX». To laiku varenajiem tas nepatika, un 1949.gada 2. martā pilsētas izpildkomitejas finansu nodaļas vadītājs K. Slaidiņš «Cīņā» rakstā «Kauns» rakstīja: «Padomju valdība un boļševiku partija nežēlo līdzekļus tautas sabiedriskajām un kultūras vajadzībām. Tomēr daudzu kultūras iestāžu darbība vēl nav pienācīgi aktīva un neapmierina jaunatnes pieaugošās prasības pēc sarīkojumiem. Šo stāvokli bieži izmanto uzņēmīgi ballīšu organizētāji un dažādi muzikanti džezisti... Mēs bieži vien minam Rīgas pilsētas 1. vidusskolu, Raiņa bulvārī 8, kurai dots Leona Paegles vārds un tādēļ vien tai vajadzētu rādīt priekšzīmi citām skolām komunistiskajā audzināšanā. Bet vai, iedami garām šai skolai, pie tās durvīm neesat ievērojuši kliedzošas reklāmas par slēgtiem tuvināšanās vakariem, airētāju pašdarbības vakariem, karnevāliem, koncertiem ballēm un tamlīdzīgiem sarīkojumiem? ... Spekulanti, izmantodami dažādu organizāciju aizsegu, cenšas saindēt mūsu jaunatni ar zemošanos Rietumu priekšā, jo savos plakātos un ielūgumos tie lepojas ar džezu "Kanādas piecīši», kapelu «Mikky», džezu «SIX» un tml... Pie visa tā pats skandalozākais ir tas, ka biļetes šādu «Kanādas piecīšu» apbrīnošanai izplata vidusskolas angļu valodas skolotājs! Šajā jautājumā savu vārdu sen jau bija laiks teikt Rīgas pilsētas kultūras nodaļas vadītājam biedram Grasbergam un tautas izglītības nodaļas vadītājai biedrei Duškinai.

Kaut arī Rīgas kinoteātros toreiz rādīja «Saules ielejas serenādi» (tas bija kases gabals), tomēr sarkanajiem vadītājiem nepatika šīs filmas melodijas, ar kurām aizrāvās jaunatne. 

1949. gadā «SIX» pastāvīgi sāka spēlēt Tirdzniecības darbinieku klubā Vaļņu ielā, kur modro «jaunatnes audzinātāju» garā roka vēl nesniedzās. Taču jau 1950. gadā sākās citas aplamības - katru vakaru obligāti bija jāspēlē tā sauktās balles dejas, t.i., «pa-de-spagne», «pa-de-katr», «krakovjaku», «ruskij baļnij» u.tml. Kā zināms, tendence 1951., 1952. un 1953. gada sākumā bija nonākušas līdz absurdam — pat tango un fokstrotu oficiāli neļāva sēlēt, nemaz nerunājot par svingu vai rumbu. Tikai pēc Staļina nāves sākās zināms atkusnis arī šajā virzienā. Jaunatne ņirgājas par šīm uzspiestajām arhaiskajām dejām un tās dēvēja par «padod spaini», «padod kārti» utml.

1950. gadā vēlā rudenī dažus «SIX» zēnus, arī Gunāru Kušķi, iesauca karadienestā un orķestris pajuka. Vēl 1953. un 1954. gada vasarā vairāki bijušie «SIX« solisti un daži citi talantīgi mūziķi uz «SIX" bāzes izveidoja ļoti labu orķestri, kas ar lieliem panākumiem spēlēja Jūrmalas restorānā «Korso». Vēlāk bijušie «SIX« dalībnieki deva lielu ieguldījumu Latvijas vieglās mūzikas profesionālajā izaugsmē, it īpaši, kad nodibinājās estrādes orķestris REO. Piemēram, Imants Vārpa tur spēlēja sitaminstrumentus, lāču vislielākie nopelni «REO» mākslinieciski profesionālā līmeņa izaugsmē bija Gunāram Kušķim. Absolūti muzikāli apdāvināts, viņš bija tā laika ievērojamākais saksofonists improvizētājs. No viņa džeza muzicēšanā mācījās, kā pats atzīst, arī Raimonds Pauls. Gunāra Kušķa vārdu atceres vakarā bieži pieminēja gan bijušie «SIX» mūziķi, gan «SIX» līdzjutēji.

Par Gunāra muzikalitāti stāstīja leģendas. Kādu atcerējās arī Viesturs Vējš. Esot vēlā vakara stundā nākuši mājās no kādas spēles. Pa ielu dziedādami soļojuši karavīri. Sagadījās, ka pēc dažiem kvartāliem abi mūziķi atkal sastapuši tos pašus karavīrus soļojam un dziedam to pašu dziesmu. Tad Gunārs Kušķis teicis: «Ir nu gan dziedātāji — pa diviem kvartāliem soļodami, nobraukuši no melodijas par pustoni!» (Latvijas jaunatne, 06.05.1993)