Valentins Pikulis

Valentīns Pikulis (1928–1990) – daudzu vēsturisku romānu autors.

40 literārā darba gados sarakstījis 28 sējumus. Izdevumu kopējais metiens tuvojas pusmiljardam. V. Pikuļa grāmatas tulkotas daudzās valodās.

 Vikipēdija dēvē prozaiķi Valentīnu Pikuļu par «pagājušā gadsimta vispopulārāko krievu vēsturiski patriotiskās prozas autoru». Pēc rakstnieka atraitnes Antoņinas Pikules datiem,  2008. gada sākumā  V. Pikuļa grāmatu kopējā tirāža sastādīja vairāk kā 500 miljonus eksemplāru, viņa romāni un garie stāsti  pārtulkoti uz 22 valodām, tikai Krievijā vien rakstnieka  kopotie raksti izdoti deviņas reizes.  

 Valentīns Pikulis dzima 1928. gada 13. jūlijā Ļeņingradā (patlaban Sanktpēterburga). Viņa tēvs Savva Pikulis bija inženieris kuģubūvētājs, Otrā Pasaules kara laikā krita kaujā pie Staļingradas.

14 gadu vecumā, savā dzimšanas dienā Valentīns aizbēga no mājām un iestājās jungu skolā.  15 gadu vecumā viņš tika ieskaitīts eskadras mīnukuģa «Groznijs» ekipāžas sastāvā. Šajā kuģī viņš arī karoja līdz pat kara beigām. 16 gadu vecumā viņš kļuva par militārā posteņa komandieri.  

Pēc otrā Pasaules kara Valentīns Pikulis dzīvoja Ļeņingradā, jau kopš jaunības viņš bija nolēmis pievērsties literārai daiļradei. 1954. gadā tika izdots  viņa pirmais romāns «Океанский патруль» („Okeānas patruļa”). 1961. klajā nāca viņa romāns «Баязет» („Bajazeta”), šis romāns arī kļuva par Pikuļa kā vēsturiskā romānista biogrāfijas pirmsākumu. Piezīmēsim, ka tajos laikos Padomju Savienībā mēdza daudz rakstīt par Brestas cietokšņa aizstāvju varoņdarbiem 1941. gadā. Pats Pikulis tā aprakstīja sava pirmā vēsturiskā romāna tapšanas stāstu:

 «Nejauši saskaroties ar Brestas sakarsušajiem akmeņiem , es izjutu lielu satraukumu ... Jā! Es atcerējos, ka kaut kas līdzīgs jau tika paveikts agrāk. Mūsu vectēvi atstāja mantojumā mazdēliem savas labākās  slaveno krievu karavīru tradīcijas.

Tā arī radās romāns «Bajazeta» - no vēlmes sasaistīt pagātni ar tagadni. Domājams, ka vēsture tādēļ arī pastāv, lai mēs, lasītāj, neaizmirstu par saviem pirmstečiem.  

Šajā romānā tiek attēloti patiesi notikumi...»

1962. gadā rakstnieks pārbrauca dzīvot uz Rīgu. Sava mūža laikā Valentīns Pikulis bija sarakstījis apmēram trīsdesmit vēsturisko romānu un garo stāstu, ne mazums vēsturisko miniatūru. Pirms katra romāna sacerēšanas Pikulis allaž veica milzīga apjoma sagatavošanas priekšdarbus. Visu savu mūžu Valentīns Pikulis bija krājis vēsturiskās grāmatas: mūža nobeigumā viņa personiskā vēsturiskā bibliotēka sastāvēja vairāk kā no desmit tūkstošiem sējumiem, bet vēl dažus tūkstošus grāmatu viņš bija dāvinājis bibliotēkai, kurā strādāja viņa dzīvesbiedre, jo tā arī nebija atradis šajos izdevumos sev kaut kādu jaunu un interesantu informāciju. Viņš bija sakrājis arī milzīgu portretu kolekciju. Piemēram, tikai 18. gadsimta valstsvīra kņaza Potjomkina portreta kopiju vien viņa kolekcijā bija 55. Rakstnieks izveidoja vēsturisko personu kartotēku – katrā kartiņā tika ierakstīts konkrētā  cilvēka vārds, uzvārds, dzīves gadi un literatūras saraksts par šo cilvēku.  

Padomju ideologi bieži vien ar nepatiku uztvēra Pikuļa grāmatas, toties lasītāji tās allaž pieņēma ar labpatiku.  

1990. gada 16. jūlijā Valentīns Pikulis nomira Rīgā no sirdslēkmes.  Apstāvēšana notika Sv. Aleksandra Ņevska baznīcā.

Pēc rakstnieka nāves sāka izdot viņa kopotos rakstus, daudzi romāni tika ekranizēti. Dažās Krievijas pilsētās viņam par godu ir nosauktas ielas; Visuma tālēs riņķo mazā planēta Pikulija, rakstnieka vārdā nosaukti  kara un sauskravas kuģi , Murmanskā (kur junga Pikulis bija dienējis flotē) viņam tika uzstādīts piemineklis.