Velta Vilciņa

12.janvārī no Rīgas Latviešu biedrības pēdējā gaitā tika izvadīta latviešu primabalerīna Velta Vilciņa. Viņu apbedīja I Meža kapos. Vilciņa dzimusi 1928. gada 13. decembrī Upesgrīvas pagastā. Tēvs Einis bija būvgaldnieks, māte Anna – mājsaimniece, kura pēc vīra nāves uzņēmusies visas rūpes par ģimeni un kopā ar zvejniekiem devusies jūrā. Ģimenē bija seši bērni. V. Vilciņa mācības uzsāka Valgalciema Uguņu skolā, 1938. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā un turpināja mācīties Rīgas pilsētas 1. pamatskolā, 1944. gadā – Jāņa Raiņa strādnieku jaunatnes 8. vakara vidusskolā. 1940. gadā iestājās Latvijas Nacionālās operas (LNO) baleta studijā, kur meitenes spilgtās dotības ievēroja pieredzējušie pedagogi. Pedagoģes Irēnas Strodes vadībā viņa ieguva klasiskās dejas meistarības pamatus, bet baleta centrālo tēlu izpratnē viņu ievirzīja izcilā deju mākslas horeogrāfe un pedagoģe Helēna Tangijeva-Birzniece. Tā kā baleta klasē bija vēl viena meitene vārdā Ausma, tad pedagogi lēma, ka vienai no meitenēm jāmaina vārds, un tā Ausma Vilciņa kļuva par Veltu Vilciņu. 1948. gadā Velta Vilciņa pabeidza baleta studiju. No 1949. līdz 1973. gadam viņa bija Operas un baleta teātra soliste. «Mirstošo gulbi Velta Vilciņa dejoja pasaules līmenī - ne mazāk interesanti kā Maija Pļisecka un Alisija Alonso,» atzina Latvijas Nacionālās operas baleta trupas mākslinieciskais vadītājs Aivars Leimanis. Savulaik kopā ar Maskavas Lielo teātri viņa uzstājusies Londonā, baletā Bahčisarajas strūklaka, pārmaiņus ar M.Pļisecku dejojot Zaremu. Viņu aicināja strādāt Lielajā teātri, bet V.Vilciņa palikusi uzticīga Rīgai. Latvijas slavenā baletdejotāja uzstājusies visos kontinetos, ilgus gadus Rīgas Operas un baleta teātrī strādājusi par repetitori. Kā baleta pedagoģe un repetitore viņa atdeva savu bagāto pieredzi un zināšanas virknei 70. un 80. gadu baleta mākslinieku paaudzei: Zitai Errs, Larisai Tuisovai, Lorai Ļubčenko, Litai Beiris, Genādijam Gorbaņovam, Aivaram Leimanim, Viesturam Jansonam un daudziem citiem. (Diena, 13.01.1995 un delfi.lv)