Viesturs no Tērvetes

Viestards (avotos: Vesthardus, Vester; miris pēc 1229. gada) arī Viesturs bija Tērvetes zemes vecākais, vēlāk visas Zemgales lielkungs. Atskaņu hronikā kopš 1225. gada dēvēts par Zemgales ķēniņu (konic Vesters).

dēvēts arī par  par “Zemgales augstdzimušo” (maior natu de Semigallia), “zemgaļu vadoni” (dux Semigallorum), “zemgaļu vadītāju” (Semigallorum princeps), “zemgaļu vecāko” (senior…Semigallorum), kā arī “karali” (Den konic Vesters). Viestarda rezidence bija Tērvetes pils un, domājams, viņš bija visas Rietumzemgales valdnieks

Pēc valodnieka Ernesta Bleses domām, Viestards ir baltu cilmes personvārds, kas liecina par cilvēku, kurš visiem kaut ko saka (no lietuviešu “taryti” – “sacīt”) un par visiem rūpējas.  Vārda pirmā daļa savukārt cēlusies no vārda "viesis" (lietuviešu: viešis, vai arī no viešpats - "kungs").

1205. - 1208. gadā Tērvetes vecākais Viestards vadīja zemgaļu karaspēku cīņās pret lietuviešiem un to sabiedrotajiem līviem. Šajā laikā viņš bija noslēdzis militāru savienību ar Livonijas bīskapu Albertu.

1219. gadā Viestarda vadītais karaspēks mēģināja ieņemt zemgaļu pilskalnu Mežotni Upmales zemē, kas bija noslēgusi sadarbības līgumu ar krustnešiem

1225.gadā pēc Romas pāvesta legāta Modenas Guljelmo (Vilhelma) aicinājuma Viestards ieradās Rīgā. Sarunās legāts aicināja Viestardu pieņemt katoļticību. Viestards piedāvājumu gan nepieņēma, taču paņēma kādu sludinātāju līdzi uz Zemgali. Šķiet, tas bija tikai diplomātisks Viestarda solis.

Sakarā ar robežu strīdiem 1228. gadā ķēniņš Viestards vadīja zemgaļu un kuršu uzbrukumu Daugavgrīvas klosterim. Atbildes karagājienā krustneši iebruka Zemgalē, bet nespēja to iekarot.

1229. gadā Viestards devās atbildes karagājienā pāri Daugavai pret Zobenbrāļu ordeņa pili Aizkraukles komturejā. Šajā laikā Zobenbrāļu ordeņa mestra Folkvina vadītais karaspēks iebruka Zemgalē. Zemgaļu karaspēks Viestarda vadībā gan stājās iebrucējiem pretī, tomēr tika sakauts. Gadu pēc šī iebrukuma Viestards organizēja karagājienu uz ordeņa Aizkraukles novadu. Atpakaļceļā zemgaļiem uzbruka ordeņa Aizkraukles pils pārvaldnieka Markvarda no Burbahas vadītā vienība. Pēkšņi pārsteigtais zemgaļu karaspēks cieta sakāvi, taču Viestards cīņā izsita Markvardam ar pagali zobus un patvērās kādā pilī.

Viestards bija viens no ietekmīgākajiem vietējo Baltijas maztautu dižciltīgajiem, kur varā atradās ievērojami novadi Rietumzemgalē. Cik liela šī vara avotu izsmeļošāku ziņu trūkuma dēļ konstatēt nav iespējams. Taču zināms, ka Viestrds bija devis ķīlniekus no visām zemgaļu pilīm un viņam bija padots ievērojams karaspēks. Tāpat arī nav droši konstatējama Austrumzemgales (Upmales novada ar Mežotni) saistības pakāpe ar Viestardu.

Pētnieki ir analizējuši Viestarda rīcību un meklējuši motīvus viņa sadarbībai ar krustnešiem. Domājams, Viestards ņēma vērā neveiksmīgos zemgaļu uzbrukumus Ikšķiles un Mārtiņsalas pilīm 12./13.gs.mijā un, novērtēdams Livonijas vācu spēku, vēlējās to izmantot savās interesēs cīņā pret lietuviešiem. Acīmredzot, sākotnēji Viestards nesaskatīja krustnešos tiešus draudus savai varai un ar savu atbalstu ļāva tiem nostabilizēties līvu novados. Taču, kad Rīgas bīskapa politikas ekspansija kļuva skaidri saskatāma Viestardam nācās atteikties no sadarbības ar Rīgas bīskapu un krustnešiem., kas sāka apdraudēt Viestarda varu un nostiprinājās zemgaļu Upmales novadā.

Jādomā, ka 1231. gadā ķēniņš Viestards jau bija miris, jo Rīgas bīskaps Nikolajs veica Zemgales zemju pārdali, Mežotnes un Upmales teritoriju pievienojot Rīgas diacēzei, bet pārējo Zemgales daļu nododot Rīgai un ordenim, tādējādi, de facto likvidējot Zemgales bīskapiju.

Avots: wikipedia