Nodibināts Teitoņu ordenis

Jeruzalemes Svētās Marijas Teitoņu Nama Brāļu Ordenis (lat. Fratrum Theutonicorum ecclesiae S. Mariae Hiersolymitanae vai Ordo domus Sanctae Mariae Teutonicorum in Jerusalem; abreviatūra: O.T. - Ordo Theutonicorum), literatūrā arī Teitoņu ordenis - katoļu mūku-bruņinieku ordenis Eiropā viduslaikos, XII gs. Austrumeiropā. Precīzi izveidošanas dati un notikumi nav zināmi, avotos sastopamas vairākas versijas.

Organizācijas pamatā bijis aptuveni 1128. gadā Jeruzalemē Brēmenes un Lībekas tirgotāju izveidotais hospitālis, kura mērķis bija palīdzības sniegšana slimiem un nabadzīgiem vāciskas izcelsmes svētceļniekiem.

Ap 1189. gadu Švābijas firsts Fridrihs (vāc. Fürst Friedrich von Schwaben) šo brālību pārveidojis par bīskapam pakļautu garīgu bruņinieku brālību (vadītājs kapelāns Konrads), kurai Sv. Romas impērijas imperators Henrihs IV kā atšķirības zīmi tika piešķīris baltu apmetni ar melnu krustu.

1191. gadā 6. februārī pāvests Klements III ar savu bullu to iekļāvis Hospitāliešu ordenī kā vācu filiāli (Fratrum Theutonicorum ecclesiae S. Mariae Hiersolymitanae).

1198. gada 5. martā brālība atdalījās no Hospitāliešu ordeņa kā patstāvīgs mūku-bruņinieku ordenis un 19.02.1199. pāvests Inocents III to apstiprināja.

Sākotnēji Ordeņa valdījumi atradās iekarotajā Levantes (Sīrijas) daļā, taču tās bija atsevišķas, savstarpēji nesaistītas teritorijas.

1191. gadā, kad krustneši no Svētās zemes tika izdzīti, Ordeņa vadības rezidence tika pārcelta uz Venēciju.

1226. gadā Mazovijas (Polijas daļas) kņazs Konrāds aicināja Ordeni palīgā cīņās pret prūšiem, dodot tam lēnī Kulmas zemi. Sarunās starp Ordeni un kņazu, kurās iesaistījās arī imperators Fridrihs II, tika panākts, ka Prūsijā tiks veidota Ordeņa valsts (imperatora vasaļvalsts).

Ar "Rimini Zelta bullu" imperators Fridrihs II (1194.-1250.) apstiprināja Ordeņa tiesības uz Kulmas zemi un īpašumiem, kurus tas iekaros senprūšu zemēs, bet lielmestram Zalcam piešķīra impērijas firsta statusu.

1228. gadā tur ieradās pirmie ordeņbrāļi ar jauniecelto Prūsijas mestru Hermani fon Balki vadībā.

1229. gadā tika izveidoti pirmie atbalsta punkti (Fogelzanga un Nesava).

1230. gada 12. decembrī pāvests Honorijs III deva savu svētību Ordeņa darbībai Prūsijā, tika uzbūvēts pirmais ordeņa cietoksnis Torna (mūsdienu Toruņa, vāc. Thorn).

1235. gadā Ordenis pārņēma Dobrinas Zobenbrāļu ordeņa īpašumus un iekļāva savā kopējā valdījumā.

1237. gadā Ordenis uzņēma savās rindās praktiski iznīcinātā Livonijas Zobenbrāļu ordeņa paliekas, pievienojot saviem valdījumiem arī tā teritorijas Livonijā (šo Ordeņa provinci literatūrā pieņemts dēvēt par "Livonijas ordeni").

XIII un XIV gs. bija Ordeņa varenības laiki.

Par Ordeņa brāļu skaitlisko sastāvu līdz XIV-XV gs. mijai statistikas nav.

Prūsijā ap 1400. gadu bija aptuveni 1000 brāļu bruņinieku (1418. gadā - ap 500, 1430. gadā - 300).

Livonijā 1451. gadā bija 270 brāļi (195 bruņinieki un 75 priesteri), no tiem Rīgā 14, Vendenē - 12, Narvā - 6.

Smagu sakāvi Ordenis cieta 1410. gadā kaujā pie Grīnvaldes, pēc kuras tam nācās atteikties no plašām teritorijām, bet pats tas kļuva atkarīgs no Polijas- Lietuvas valdniekiem.

***

Ordeni vadīja vēlēts lielmestrs (vāc. Hochmeister, Deutschherrenmeister) kopā ar augstāko amatpersonu - padomnieku (Rathsgebietiger), - virskapitulu (Generalkapitel), kas pildīja padomdevēja, likumdevēja un kontroles funkcijas. Situācijās, kad nebija iespējas sasaukt ģenerālkapitulu, lielmestrs vadīja Ordeni vienpersonīgi (taču ģenerālkapitulam bija tiesības lielmestru atcelt no amata).

Nākamais Ordeņa hierarhijā bija landmestrs (Landmeister), kurš kā lielmestra vietnieks pārvaldīja autonomu Ordeņa provinci un bija virskapitula loceklis. Nākamie hierarhijā bija lielkomturs un maršals - lielmestra vietnieki miera un kara laikā. Atsevišķu ordeņa valdījumu pārvalde atradās bejīmestru, komturu un fogtu rokās, kuriem pakļāvās ierindas brāļi bruņinieki.

Zemes valdījumu struktūras pamatā bija komtureja, tad beijāža. Ordeņa zemes valdījumiem izveidojoties arī citur, tika veidotas ordeņa filiāles jeb atzari kā gana autonomas organizācijas (piem. Livonijas ordenis), kas pakļāvās tikai ordeņa virsvadībai. To pašpārvaldes struktūra bija analoģiska Ordeņa centrālās pārvaldes struktūrai, tikai augstākā pakāpe bija landmestrs.

Pralēli ordeņa brāļiem pastāvēja t.s. "līdzbrāļu" (confratres) kategorija, kas bija pielīdzināta bruņinieka statusam.

Līdzbrāļi varēja būt precējušies un ar īpašumu, no kura daļu pēc to nāves saņēma Ordenis. Par līdzbrāļiem varēja kļūt gan mecenāti - firsti un magnāti, - gan Ordeņa vasaļi. Bez tam Ordeņa militārajās akcijās bieži piedalījās t.s. viesbruņinieki (Gastritter) un laicīgie bruņinieki kā "krusta karotāji", kuriem bija iespēja saņemt zemi iekarotajās teritorijās kā lēni un kļūt par Ordeņa vasaļiem.