Vladislavs II Jagello

Jagailis, vēlāk Vladislavs II Jagello bija Lietuvas dižkunigaitis un Polijas karalis, Jagellonu dinastijas aizsācējs.

no 1377. gada, Viņš valdīja Lietuvā, sākumā kopā ar savu tēvoci Ķēstuti.

1386. gadā, apprecot jauniņo karalieni Jadvigu no Polijas, viņš pieņēma kristietību, un ieguva kristīto vārdu "Vladislavs".

Viņu oficiāli iecēla arī Drakona ordenī, un kronēja par Polijas karali kā Vladislavu Jagello. Viņš valdīja Polijā gandrīz 48 gadus un izveidoja pamatus gadsimtiem ilgajai Polijas-Lietuvas savienībai. Viņa vārdā tika nosaukta Jagellonu (Jagaiļa) dinastija, kura izveidojās kā atzars Ģedimina dinastijai.

Jagellonu dinastija valdīja abās valstīs līdz pat 1572. gadam un kļuva par vienu no ietekmīgākajām dinastijām viduslaiku Centrāleiropā un Austrumeriopā.

Jagailis bija pēdējais pagānu valdnieks viduslaiku Lietuvā. Šeit viņa tituls bija dižkunigaitis. Kā Polijas karalis viņš palīdzēja Lietuvai kopā ar sabiedrotajiem cīnīties pret Vācu ordeni.

1409. gadā Jagailis izdeva rīkojumu, ar kuru ikvienam, izņemot viņu pašu un viņa brālēnam Vītautam tika aizliegtas medības mežos, ko mūsdienās pazīstam kā "Belovežas gāršu" (tagad dabas rezervāts, 105kv.km.). Lai gan meži palika nepostīti, Jagaiļa laikā dzīvnieki bieži tika medīti arī armijas vajadzībām un to skaits stipri saruka.

1410. gadā sabiedrotie Grīnvaldes kaujā uzvarēja Vācu ordeni. 

1411. gadā tika noslēgts pirmais Tornas miera līgums, nodrošināt Polijas-Lietuvas robežas, un parādot, ka poļu-lietuviešu apvienība ir vērā ņemams spēks visā Eiropā. Vladislava Jagello valdīšanas laikā Polijas teritorija tika paplašināta, un šis periods bieži tiek uzskatīts par Polijas "Zelta laikmeta" sākumu.

Kā Lietuvas dižkunigaitis Jagailis kādā ar 1383. gadu datētā latīņu dokumentā sevi dēvēja kā "Mēs, Jagailis, pēc dievišķās vēlmes dižais lietuvju karalis un hercogs, Krievijas kungs un mantinieks" (Nos Jagalo divina deliberacione magnus Rex vel dux litwanorum, Russieque dominus et here).

Visticamāk, viņš no sava vectēva Gedimina bija mantojis arī Zemgales ķēniņa un hercoga titulu

Pēc kronēšanas par Polijas karali un kristīšanās par Vladislavu viņa pilnais tituls skanēja: "Vladislavs, no Dieva žēlastības karalis Polijai un Krakovas, Sandomiras, Seradzas, Lenčicas, Kujāvijas zemēm, Lietuvas dižkungs, Pomerānijas un Krievijas (Rutēnijas) u.c. kungs un mantinieks" (Wladislaus Dei gracia rex Polonie necnon terrarum Cracovie, Sandomirie, Syradia, Lancicie, Cuiavie, Lithuanie princeps supremus, Pomoranie Russieque dominus et heres etc.)

Personvārds "Jagailis" ir saliktenis, kura cilme saistāma ar baltu vārdiem jāt (lietuviski: joti) un gail- (no kā latviski: gailošs, lietuviski: gailas = stiprs, spožs) — „tas, kurš jāj spoži“.

Jagailis bija Ģedimina mazdēls un viņa vecāki bija Lietuvas dižkunigaitis Aļģirds un viņa otrā sieva Tveras lielkņaza Aleksandra Mihailoviča meita Juliāna. Ļoti maz ir zināms par Jagaiļa dzīves sākumu; nav zināms pat viņa dzimšanas datums. Iepriekš vēsturnieki ir uzskatījuši, ka Jagailis ir dzimis 1352. gadā, iespējams, Viļņā, bet ir izvirzīts pieņēmums, ka viņš ir dzimis tikai 1362. gadā.

Lietuva, kurā no 1377. gada sāka valdīt Jagailis, politiski bija sadalīta divās valodu grupās un divās politiskās sistēmās: etniskā Lietuva ziemeļrietumos un plašas rutēniešu teritorijas no bijušās Kijevas Krievzemes, kur mūsdienās atrodas Baltkrievija, Ukraina un Krievijas rietumu daļa.

Sākotnēji Jagailis valdīja Lietuvas dižkunigaitijas dienvidu un austrumu zemēs, bet viņa tēvocis Traķu kunigaitis Ķēstutis valdīja ziemeļrietumu reģionā.

Jagailis bija četrreiz precējies - ar: 

• Polijas karalieni Jadvigu (mira dzemdībās),
• Kazimira III mazmeitu Annu no Celjes (Slovēnijā) (meita Jadviga), 
• Elizabeti no Pilicas (bērnu nebija) 
• Sofiju no Haļšaniem (Baltkrievijā) (bērni - Vladislavs III un Kazimirs IV).

Pats būdams Ģedimina dinastijas pēcnācējs, Jagailis bija Jagellonu dinastijas dibinātājs.

1380. gadā bija Zelta Ordas militārā vadītāja Mamaja sabiedrotais cīņā pret Maskavas kņazisti, tomēr nokavēja uz Kuļikovas kaujas sākumu.

Līdz ar Krēvas ūnijas noslēgšanu 1385. gadā, Jagailis, apprecot Polijas karalieni Jadvigu, kļuva par Polijas karali Vladislavu II, nodibināja Polijas un Lietuvas personālūniju un ieviesa Lietuvā katoļticību.

Pēc Jadvigas nāves 1399.gadā, Jagailim bija mazas izredzes noturēties Polijas tronī, tomēr politiski veikli manevrējot, arī slēdzot dinastiskas laulības, Jagailim tomēr izdevās saglabāt varu līdz pat nāvei t.i. vēl 35 gadus.

Jagaiļa valdīšana bieži tiek uzskatīta par Polijas valsts "zelta laika" sākumu. Polija kļuva par Eiropas lielvaru. Dibinājās jaunas pilsētas, atdzima universitāte Krakovā (arī mūsdienās saukta par Jagaiļa universitāti (Uniwersytet Jagielloński)). Militārajā jomā svarīga nozīme bija Polijas un Lietuvas apvienoto spēku uzvarai pār Vācu ordeni Grīnvaldes kaujā, kura iezīmēja ordeņa spēka norietu Austrumeiropā.