Vītauts Dižais

Vītauts Dižais vai Vitolds bija Lietuvas dižkunigaitis no 1392. gada līdz savai nāvei 1430. gadā.

1401. gadā viņš kopā ar savu brālēnu Polijas karali Jagaili noslēdza personālūniju.

Pēc kļūšanas par lietuviešu dižkunigaiti un krievu zemju vietvaldi Vītauts jau 1388. gada jūlijā sevi dēvēja kā "Mēs, Aleksandrs jeb Vītauts, no Dieva žēlastības Lietuvas lielkņazs un Grodņas, Brestas, Drogočinas, Luckas, Vladimiras un citu valdnieks" (baltkrievu: Мы Александръ, або Витовтъ зъ Божей ласки великій князь Литовскій, и дђдичь Городенскій, Берестейскій, Дорогицкій, Луцкій, Влодимерскій и иншихъ).

Latīniski rakstītajā tekstā 1396. gadā viņš sevi dēvēja kā "Mēs, Aleksandrs jeb Vītauts, Lietuvas augstākais hercogs" (latīņu: Nos Allexander alias Wytawdus Supremus dux Littovie),

1411. - 1425. gadā viņš dažādos variantos tika dēvēts kā "Aleksandrs jeb Vitolds, no Dieva žēlastības Lietuvas un Krievijas lielhercogs" (Alexander alias Wytolbdus Dei gracia Magnus Dux Littwanie et Russye).

Žilbērs de Lanuā, kas ar Vītautu tikās pēc tam, kad viņš atguva Žemaitiju savā kontrolē, viņu godāja par hercogu Vītautu, Lietuvas, Žemaitijas un Krievijas karali (franču: le duc Witholt, roy de Létau et de Samette, et de Russie)."

Vītauts ir dzimis Lietuvas valdnieka Ģedimina dzimtā aptuveni 1350. gadā Senajā Traķu pilī (Senieji Trakai) netālu no mūsdienu Traķiem. Viņa tēvs bija Traķu kunigaitis Ķestutis, māte Megavas kuršu vaidelote Biruta. Viņa tēvocis bija Lietuvas dižkungs Aļģirds, bet brālēns - Aļģirda dēls Jagailis.

Aptuveni 1370. gadā viņš kļuva par Grodņas kunigaiti.

Pēc dižkunga Aļģirda nāves 1377. gadā Jagailis vairs nevēlējās uzturēt sava tēva vienošanos par varas sadali ar Traķu pilī rezidējošo Ķestuti, kas kalpoja par Lietuvas pilsoņu kara sākumu. Izmantojot par ieganstu Jagaiļa miera miera līgumu ar Vācu ordeni, kurās tas apsolīja pāriet katoļu ticībā un atdot ordenim Žemaitijas zemes uz rietumiem no Dubisas upes, 1381. gadā Ķestutis ieņēma Viļņas pili un pats kronējās par Lietuvas dižkungu.

1382. gadā Jagailis uzaicināja Ķestuti un Vītautu uz sarunām, tomēr lika abus apcietināt un ieslodzīt Krēvas pilī. Pēc nedēļas Ķestutis tika atrasts miris, bet Vītauts izbēga, pārģērbies par sievieti.

1383. gada 21. oktobrī Vītauts Tapiavā, Prūsijā tika kristīts kā Vigands Romas katoļu ticībā un pārgāja Vācu ordeņa pusē, apsolīdams tam kā vasaļa lēni visas Žemaitijas zemes uz rietumiem no Ņevežas upes, tādējādi atkārtodams Lietuvas pirmā katoļu karaļa Mindauga līguma nosacījumus ar Livonijas ordeni pirms vairāk kā 100 gadiem.

1384. gadā viņš no jauna vērsās pret Vācu ordeni un pārgāja ortodoksajā ticībā, saņemot kristīgo vārdu Aleksandrs.

1385. gadā Vītauts piedalījās Krēvas ūnijas parakstīšanā starp Poliju un Lietuvu.

1386. gadā viņš vēlreiz pārgāja katoļu ticībā kā Aleksandrs Vitolds un panāca izlīgumu ar Jagaili, pēc kura nosacījumiem Vītauts bija Jagaiļa vasalis un vietvaldis lietuviešu un baltkrievu zemēs.

1387. gadā Jagailis apprecēja Polijas princesi Anžujas Jadvigu un tika kronēts par Polijas karali Vladislavu II, par Lietuvas dižkungu viņš iecēla savu brāli Šķirgaili.  

1389. gadā Vītauts atsāka pilsoņu karu pret Skirgaili, bet nespēja ieņemt Viļņu.  

1390. gadā viņš izpildīja 1383. gada līguma nosacījumus un atdeva Vācu ordenim Žemaitiju.  

1390. gadā viņš izprecināja savu meitu Sofiju Maskavijas lielkņazam Vasīlijam I, kas tolaik bija Zelta Ordas vasalis.

1389.-1391. gadā viņš palielināja savu ietekmi Lietuvas teritorijā un piespieda Jagaili 1392. gadā Astravā pie Lidas atteikties no vienvaldības un piešķirt Vītautam Lietuvas dižkunga (lielkņaza) titulu. Līgums tomēr paredzēja, ka Vītauts paliek par Polijas karaļa vasali līdz mūža beigām.

Pēc kļūšanas par lielkņazu, neilgā laikā viņš ar diplomātiskām metodēm spēja pakļaut savai varai lielāko daļu baltkrievu kņazu, kas arī bija cēlušies no Ģedimina dzimtas.

1392. gadā viņam pakļāvās arī Smoļenskas kņazs.

1392.-1394. gadā viņš karoja ar Vācu ordeni, bet 1396. gadā uzsāka karu ar Zelta Ordas karaspēku, tādēļ 1398. gada 12. oktobrī viņš trešo reizi apstiprināja Žemaitijas atdošanu ordenim miera līgumā uz saliņas Nemunas upē pie Ņevežas upes ietekas.

Sākotnēji karš ar mongoļiem bija veiksmīgs un 1398. gadā Vītauts ieņēma cietoksni pie Dņepras upes grīvas un paplašināja Lietuvas teritoriju līdz pat Melnās jūras piekrastei tagadējās Dienvidukrainas teritorijā. Lietuvas bajāri viņu pasludināja par karali, tomēr tam bija nepieciešama Romas pāvesta piekrišana.

1399. gada maijā viņš no Kijevas izsludināja krusta karu pret mongoļiem, ko apstiprināja Romas pāvests Bonifācijs IX, tomēr tālāku ekspansiju apturēja zaudējums Vorsklas kaujā pie Poltavas

1399. gada 12. augustā, kurā krita apmēram 20 kņazi. Vītauts bija spiests uz laiku atteikties no cerībām kļūt par Lietuvas karali un meklēt savienību ar Polijas karali Jagaili.

1408. gadā Vītauts panāca izlīgumu ar Maskavas lielkņazu Vasīliju II par ietekmes sadali Novgorodas un Pleskavas valstīs.

Lai atgūtu Žemaitijas zemi, 1409. gadā Vītauts kopā ar Jagaili sāka karadarbību pret Vācu ordeni, kas vainagojās ar uzvaru Žalgires kaujā Prūsijas teritorijā 1410. gada 15. jūlijā.

Pēc Toruņas miera līguma Lietuva atguva Žemaitiju savā kontrolē, pēc Horodlo līguma Vītauts panāca neatkarību no Polijas karaļa Jagaiļa, tomēr saglabāja personālūniju.

1415. gadā viņš veicināja katoļu un ortodokso baznīcu izlīgumu Lietuvas dižkunigaitijas teritorijā.

1421. gadā Vītauts nonāca konfliktā ar Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, kurš bija apsolījis Vācu ordenim atdot Žemaitiju. Tādēļ viņš pieņēma husītu sacelšanās vadoņu piedāvāto Čehijas karaļa troni, ko neatzina Romas pāvests.

1422.-1423. gadā sacēlušies husīti viņu ievēlēja par Čehijas karali.

1423. gadā pēc izlīguma ar ķeizaru viņš atteicās no pretenzijām uz čehu karaļa nosaukumu.

Pēc 1426.-1427. gada karagājieniem Vītauts panāca Pleskavas un Novgorodas republiku večes noslēgt militāru savienību ar viņu.

Vītauts līdz pat mūža beigām neatmeta plānus kronēties par Lietuvas karali.

1429. gadā viņš Luckas konferencē panāca vienošanos par viņa Lietuvas karaļa titula atzīšanu ar Polijas karali Jagaili un Svētās Romas impērijas ķeizaru Zigismundu, ko beidzot apstiprināja Romas pāvests Mārtiņš V. Tomēr Polijas magnāti pāvesta sūtņus ar karaļa kroni aizturēja un tie nespēja sasniegt Viļņu laikā, kur 1430. gada 27. oktobrī 80 gadu vecumā Vītauts nomira, kroni nesagaidījis.

Tā kā Vītautam nebija dēlu, tad pēc viņa nāves Lietuvā atsākās juku laiki.