Aļģirds

Aļģirds, arī Oļģerts (lietuviešu: Algirdas, baltkrievu: Альгерд, latīņu: Olgerth; dzimis ap 1296. gadu, miris 1377. gada maija beigās) bija Lietuvas dižkunigaitijas valdnieks kopā ar savu brāli Ķēstuti laikā no 1345. līdz 1377. gadam. Līdzās viņa tēvam Ģediminam Aļģirds tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem Lietuvas valdniekiem. Aļģirds pakļāva daļu līdz tam Zelta ordas pārvaldē esošo kņazu valstu, paplašinot Lietuvas robežas tagadējās Krievijas un Ukrainas teritorijās.

Vārda cilme 

Personvārds Aļģirds ir cēlies no vārdu saknēm al- (aliai "viss") + gird- (girdėti, girdas "dzirdētais") – "visu dzirdošais" vai "viszinis". Pēc cita uzskata viņa vārda pirmā daļa al- nozīmē "alga" un viss vārds nozīmē "algu dzirdošais" vai "algu zinošais".

Dzīvesgājums

Aļģirds ir dzimis ap 1296. gadu kā sava tēva Ģedimina trešais dēls no viņa otrās laulības ar Smoļenskas kņaza meitu Olgu Vsevolodovnu. 1318. gadā viņš apprecēja Vitebskas kņaza Jaroslava Vasiļjeviča meitu Mariju un apmetās uz dzīvi Usvjatas pilī (tagad - Pleskavas apgabala dienvidos), bet pēc sievastēva nāves kļuva par Vitebskas kņazu (1323). 1341. gadā Pleskavas veče uzaicināja viņu aizstāvēt pilsētu pret Livonijas ordeņa uzbrukumu, pēc tam viņa dēls Andrejs kļuva par Pleskavas kņazu.

Kad pirms savas nāves Ģedimins sadalīja savus valdījumus saviem septiņiem dēliem kā dalienas kņazistes, Aļģirds ieguva savā valdījumā Krēvas zemi, viņa brālis Ķēstutis Trāķu un Grodņas zemes, bet Jaunutis apmetās Viļņas pilī tēva galvaspilsētā.

1345. gadā Aļģirds noslēdza savienību ar savu jaunāko brāli Ķēstuti un ar viņa palīdzību atņēma Viļņu Jaunutim, vietā piešķirot Zaslavļas pili pie Minskas. 1345. gada ziemā Aļģirds kopā ar Ķēstuti iebruka Zemgalē, ieņēma Tērvetes pili un aizdedzināja Jelgavas pili, bet 1346. gadā nopostīja Mežotni. 1349. gadā izcēlās karš starp Lietuvu un Poliju (Volīnijas dēļ). Lai gan poļi iekaroja teritorijas Volīnijas rietumdaļā, lielākā daļa Volīnijas palika Lietuvas kontrolē. 1350. gadā viņš apprecējās otro reizi ar Tveras kņaza Aleksandra Mihailoviča meitu Juliānu (Uļjanu). 1355. gadā Aļģirds ieņēma Čerņigovas kņazu galvaspilsētu Brjansku un sadalīja šo valdījumu starp saviem radiniekiem.

1362. gadā notika Lietuvas karaspēka kauja ar tatāriem (Zelta ordu) pie Dienvidu Bugas pietekas Siņuhas (Синюха), kas tiek uzskatīts par vienu no lielākajiem Aļģirda militārajiem panākumiem. Šajā kaujā mongoļu impērijas karaspēks tika sakauts, un Lietuva pakļāva Podoliju, Kijevu un uz kādu laiku arī stepes Melnās jūras piekrastē tagadējās Odesasapkārtnē. Laikā no 1368. līdz 1372. gadam Aļģirds organizēja trīs karagājienus uz Maskavu (1368., 1370. un 1372. gadā), lai atbalstītu savu sievastēvu, Tveras kņazu Mihailu. Pēc trīs dienu aplenkuma Maskavas Kremli Aļģirds tomēr nespēja ieņemt.

Aļģirds nomira 1377. gada 24. maijā, valsti atstājot savam dēlam Jagailim. Pēc senas baltu pagānu tradīcijas viņa līķis tika sadedzināts pilnā kaujas ietērpā kopā ar 18 kaujas zirgiem pie Maišagalas pils (netālu no Viļņas).

Aļģirda bērni

No pirmās laulības:

§ Andrejs (ap 1328 — 1399) — Pleskavas un Polockas kņazs

§ Dmitrijs (ap 1329 — 1399) — Brjanskas kņazs

§ Vladimirs (ap 1330 — pēc 1386) — Kijevas kņazs

§ Konstantīns (ap 1331 — 1398) — Čerņigovas kņazs

§ Fjodors (ap 1332/1333 — ap 1394) — Ratno un Kobrinas kņazs

§ Agripīna (ap 1334—1393) — Gorodecas-Suzdaļas kņaza Borisa Konstantinoviča sieva.

No otrās laulības:

§  Jagailis (Vladislavs) — Polijas karalis

§ Skirgailis (Ivans) — Kijevas kņazs

§ Koributs (Dmitrijs) — Novgorodas-Severskas un Čerņigovas kņazs

§ Karigailis (Kazimirs, Konstantīns) — Mstislavas kņazs

§ Lungvēnijs (Semjons) — Novgorodas kņazs, vēlāk Mstislavas kņazs

§ Vigands (Fjodors, Aleksandrs) — Kernaves kņazs

§ Svitrigailis (Jēkabs, Boļeslavs) — Lietuvas dižkunigaitis

§ Kenna (mirusi 1368) — Polijas valdnieka Kazimira sieva

§ Helēna

§ Fedora

§ Marija

§ Aleksandra

§ Efīmija

§ Efrosīnija