Vītenis Lietuvas valdnieks

Vītenis bija Ģedimina dinastijas Lietuvas dižkunigaitis (ap 1295. - ap 1316.), Ģedimina vecākais brālis. Viņa valdīšanas laikā Lietuvas valsts pārvarēja iekšējo nestabilitāti un savienībā ar Rīgas pilsētu 1298. gada 1. jūnija kaujā pie Turaidas kopā ar Rīgas arhibīskapa vasaļiem sakāva Livonijas ordeņa karaspēku un nogalināja tā mestru Brūno.

Personvārds Vītenis ir cēlies no saknes vyt- (vyt/vyd "redzēt") – “redzošais” vai "tas, kas daudz redz".

Duisburgas Pētera hronikas notikumu aprakstā par 1291. gadu ir minēts, ka Vītenis bijis Lietuvas ķēniņa Pukuvera jeb Butvīda (Pucuwerus rex Lethowie) dēls, ko tēvs sūtījis karagājienā pret poļiem uz "Bristenes (Brestas) zemi", kur Kujāvijas kņazi Kazimirs (Casimirus) un Vladislavs Elkonītis (Lochoto) vērsās pēc palīdzības pie Prūsijas mestra Meinharda:

Pucuwerus rex Lethowie eciam hoc anno filium suum Vithenum cum magno exercitu misil versus Poloniam ad terram Bristensem et post multa damna ibidem facta in occisione et capcione hominum incendio et rapina, Casimirus et Lochoto duces Polonie anxii de salute suorum supplicaverunt fratri Menekoni magistro Prussiae prosubsidio.

Kā Lietuvas ķēniņš Vītenis (rex Vithenus) pirmo reizi pieminēts 1296. gada notikumu aprakstā Duisburgas Pētera hronikā, kad viņš ar daudzskaitlīgu lietuviešu karaspēku (cum multitudines copiosa Lethowinorum) iebruka Livonijas ordeņa zemēs:

Vīteņa valdīšana sakrita ar Lietuvas militārā spēka pieaugumu, un viņš spēja apvienot lietuviešus karagājieniem pret Livonijas ordeni ziemeļos, pret Galīcijas-Volīnijas kņaziem dienvidos un Vācu ordenim pakļautajām prūšu zemēm rietumos.

Eodem anno et tempore, quo reges solent procedere ad bella, rex Vithenus cum multitudine copiosa Lethowinorum pugnaturus contra fratres intravit terram Lyvonie.

1298. gadā Vītenis atkārtoti iebruka Livonijā un kopā ar Rīgas pilsētas karaspēka devās uz ordeņa galveno pili Vīlandē, tomēr apmierinājās ar ordeņa Karkuses (Carthusen) pils nopostīšanu netālu no tagadējās Karksi-Nuijas pilsētas Igaunijas dienvidu daļā.

Atceļā pie Turaidas Livonijas mestra Brūno vadītie ordeņa brāļi uzbruka Vīteņa karaspēkam, bet tika smagi sakauti.

Līdz pat Vīteņa nāvei pie Rīgas atradās lietuviešu karaspēka nometne ar apmēram 1000 karavīriem, ko dēvēja par "Lietuviešu pili" un lietuvieši turēja savās rokās Daugavas ūdensceļu līdz Dinaburgai, no 1307. gadā līdz patPolockai, kura pirms tam atradās lietuviešiem draudzīgā Rīgas arhibīskapa kontrolē (1290-1307).

1312. gadā Vītenis ielūdza Rīgas franciskāņu klostera mūkus apmesties Novogrudokā.

Pēc uzvaras pār Livonijas ordeni Vītenis atsāka uzbrukumus Vācu ordeņa zemēm Prūsijā. Ir izskaitļots, ka ķēniņa Vīteņa valdīšanas laikā lietuvieši 11 reizes devās karagājienos uz Prūsijas zemēm, savukārt Vācu ordenis apmēram 20 reizes iebruka Žemaitijas zemē. 

1311. gadā Vīteņa vadītais karaspēks cieta sakāvi pie Rastenburgas pils (tagad - Kentšina Polijā), bet 1314. gadā atvairīja ordeņa uzbrukumu Grodņas cietoksnim.

Pēdējo reizi hronikā ķēniņš Vītenis pieminēts 1315. gada rudenī, kad viņš nesekmīgi mēģināja ieņemt Kristmēmeles pili (tagad - netālu no Skirsnemunes Lietuvā) Nemunas labajā krastā.

Leģenda stāsta, ka ķēniņu Vīteni ir nospēris zibens, kas pagānu mitoloģijā bijusi laba zīme, jo tikusi uzskatīta par dieva Pērkona gribu. Pēc citas versijas Vīteni nogalinājis viņa sāncensis Ģedimins.