Viktors Ančevs

Līdz 1945. gada maijam, kamēr vēl nebija skaidri zināms kara iznākums, šie vīri darbojās visai pasīvi un neuzbruka varas pārstāvjiem vai kolaborantiem. Vasarā mežabrāļi vairs neuzturējās bunkuros, bet lielākoties dzīvoja mežos uzslietās zaru teltīs un bieži mainīja apmetņu vietas.

Starp atsevišķām grupām nodibinājās kontakti un izveidojās lielākas partizānu vienības. Tām pievienojās bijušie Latviešu leģiona kareivji no Kurzemes, kas pēc Vācijas kapitulācijas nebija nolikuši ieročus un padevušies gūstā, bet turpināja cīņu pret okupantiem. Laika posmā no jūlija līdz septembrim izveidojās aptuveni 20 vīru nacionālo partizānu vienība, kuras kodolu veidoja Kurmenes pagasta iedzīvotāji.

Tajā ietilpa arī vīri un jaunieši no Bārbeles, Skaistkalnes, Valles un kaimiņu Mazzalves pagasta Jēkabpils apriņķī.

Par vienības komandieri kļuva 1912. gadā dzimušais Ludvigs Putnieks no Kurmenes pagasta «Nagliņiem», viņa vietnieks bija agrākais leģionārs Viktors Ančevs no tā paša pagasta «Mūrniekiem». L. Putnieks 30. gados vadīja patriotiskās jauniešu organizācijas «Latvijas Vanagi» Kurmenes nodaļu. 1941. gada 14. jūnijā «sarkanie okupanti» uz Sibīriju izsūtīja viņa vecākus, brāli un māsu. Saprotams, ka viņš otrreizējo Sarkanās armijas atnākšanu nesagaidīja kā atbrīvošanu, bet izvēlējās cīņu pret nīsto režīmu.

Šī partizānu vienība 1945. gada rudenī un ziemā sarīkoja vairākus uzbrukumus okupācijas varas amatpersonām, kā arī aplaupīja kolaborantus un valstij piederošas pienotavas un veikalus. Tas tika darīts, lai mežabrāļu uzturēšana nebūtu smags slogs jau tā gandrīz pilnīgi izputinātajiem radiem un citiem atbalstītājiem. No partizānu lodēm krita vairāki iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, tā dēvētie «istrebiķeļi», okupācijas varas ielikteņi Kurmenes pagasta Partizānu ciema padomē un Skaistkalnes pagasta izpildkomitejā. Šāda partizānu aktivitāte krietni vien samazināja kolaborantu vēlmi pildīt okupācijas varas rīkojumus.

Čekas ziņotāji
Taču varas pārstāvji arī nesnauda. Čekisti bija izveidojuši aģentūru, kas ziņoja par mežabrāļu vienības sastāvu, atbalstītājiem, bruņojumu un uzturēšanās vietām. Nereti čekas aģentus izdevās iefiltrēt arī partizānu grupās.

Piemēram, skaistkalnieti Augustu Simsonu kā bijušo aizsargu un palīgpolicijas darbinieku arestēja 1944. gada rudenī, bet pēc nedēļas viņu Bauskas čekistu priekšnieks Bogdanovs piespieda parakstīt dokumentu par slepenu sadarbību, kļūstot par čekas ziņotāju. Viņam iedeva segvārdu «Zemnieks» un lika ziņot par nelegāli dzīvojošiem un nacionāli noskaņotiem pilsoņiem.

Vēlāk A. Simsonam pavēlēja iekļauties kādā pierobežas lietuviešu partizānu vienībā un ziņot par tās atrašanās vietu. Viņš pievienojās tai, bet ar čekistiem vairs nesadarbojās. Īsu laiku A. Simsons pabija arī L. Putnieka vadītajā vienībā, vēlāk ilgstoši slēpās Skaistkalnes klosterī un citās vietās līdz arestam 1950. gada februārī. Par sadarbības solījuma ar čekistiem nepildīšanu viņam piesprieda 10 gadus ieslodzījumā.

Apšaude mājās
Tomēr L. Putnieka partizānu grupā tika iefiltrēts kāds cits aģents, par ko liecina turpmākie notikumi.  

1946. gada 14. janvārī, kad V. Ančevs «Mūrniekos» apciemoja māti, tur ieradās miliči un «istrebiķeļi», lai viņu aizturētu. Izcēlās apšaude, kurā nevienlīdzīgā kaujā gāja bojā mežabrālis un viņa māte. Okupanti pēcāk ciniski apgalvoja, ka dēls pats nošāvis savu māti.

***

1945./1946. gada ziemā šī partizānu grupa apmēram 20 vīru sastāvā bija apmetusies vācu armijas ierīkotos bunkuros Mazzalves pagasta mežos, netālu no Kurmenes pagasta robežas. Par vienības vadītājiem tiek uzskatīti Ludvigs Putnieks un Viktors Ančevs no Kurmenes pagasta.   Čekistu savāktajos materiālos par šo grupu redzams, ka tie visai pilnīgu informāciju par šiem bunkuriem, partizāniem un viņu bruņojumu bija ieguvuši pratināšanu rezultātā no mežabrāļu atbalstītājiem.

Vērtīgu informāciju čekistiem sniedza 1946. gada janvāra otrajā pusē legalizējušies partizāni Pēteris Bilstiņš un Arvīds Bankovskis. Kļuva zināms, ka partizānu bunkuri atrodas Mazzalves pagasta Augstkalnu mežā, tuvu Kurmenes pagasta robežai un netālu no ceļa, kas no mājām “Strēlnieki” ved uz Jaunjelgavu, mežsarga Ķipura apgaitā.  

Kopā 3 bunkuri, divi no tiem 600 m no ceļa labajā pusē, trešais 300 m no ceļa, kreisajā pusē. Bunkuriem pieejas mīnētas, starp tiem esot telefona sakari un tiekot izvietoti sardzes posteņi.   Balstoties uz šo informāciju,

1946. gada 2. februārī mežabrāļiem uzbruka PSRS Iekšlietu karaspēka 288.strēlnieku pulka vienības kopā ar čekistiem.

Šajā kaujā krita Jānis Teodors Meija no Valles pagasta, Vilips Saulītis no Skaistkalnes pagasta, Fricis Galviņš no Mazzalves pagasta, Arnolds Freimanis no Kurmenes pagasta un kāds neatpazīts rīdzinieks.

Pārējiem mežabrāļiem kaujas burzmā izdevās aizbēgt, pateicoties Jāzepa Jurcika prasmīgajai šaušanai no Dektarjova rokas ložmetēja.  

Uzbrucēju zaudējumi vēl nav uzzināti.