Vilnis Klāvs Kurzeme

Vilnis Klāvs Kurzeme dzimis 1925. gada 20. maijā Liepājā.

Vecāki - Klāvs un Katrīna (dz. Bergmane) Kurzemes. Tēvs Klāvs Kurzeme ir Liepājas Novadpētniecības muzeja valdes loceklis, Jaunliepājas krājaizdevu sabiedrības padomes loceklis, Liepājas biškopības biedrības loceklis, dziedāšanas biedrības "Vārpa" dibinātājs un Liepājas muitas darbinieks. Māte Katrīna Kurzeme ir Sikšņu ciema teicēja. Abu balsu audio ieraksti pieejami Latviešu folkloras krātuves kolekcijā.

Dzīvojis Liepājā, Tiklo ielā 6, Bāreņu ielā 39-1 (no 15.03.1934.) un Bāreņu ielā 15-12 (no 30.03.1936.).  

Sieva - Milda Dzidra dz. Grabe (Grabbe) (dz. 14.02.1934. - m. 11.03.2008).

Dēls Māris, meita Baiba.

Miris 2014. gada 7. februārī. Apglabāts Centrālkapos Liepājā. Sektors / Rinda / Vieta : K2 / 000 / 0

Avoti: 

1. https://cemety.lv/public/deceaseds/950734?type=deceased
2. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3Q9M-C37Q-B91T-F?i=45
3. https://www.familysearch.org/ark:/61903/3:1:3QHN-G3YC-MWLJ?i=26
4. https://timenote.info/lv/Katrina-Kurzeme
5. https://timenote.info/lv/Klavs-Kurzeme
6. https://timenote.info/lv/Milda-Dzidra-Kurzeme

***

1947. gadā Vilnis Klāva d. Kurzeme no Dunikas pagasta darba zemniekiem ir Dunikas pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs.

Avots: Komunists, Nr. 277 (26.11.1947.) 

***

APBALVOTI CELTNIEKI

Sakarā ar Vissavienības celtnieku dienu par teicamu darbu Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs apbalvojis ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstiem Liepājas celtniekus: Liepājas vispārējās celtniecības tresta krāsotāju Vilni Kurzemi, [..].

Avots: Komunists, Nr. 160 (12.08.1956.)

***

Liepājos būvju labākie ļaudis 

Jaunceltu māju kā pēdējie parasti atstāj krāsotāji. No tā, kā viņi izpildījuši savu darbu, daudzējādā ziņā atkarīgs ēkas novērtējums.

Teicams ir krāsotāja Viļņa Kurzemes darbs. Viņš ir kvalificēts amatnieks, mīl savu profesiju, apmācījis daudzus jaunos krāsotājus. Stājušies sociālistiskajā sacensībā par godu celtnieku dienai, b. Kurzeme ar sava posma krāsotājiem teicami un īsā laikā izpildīja steidzamu uzdevumu - veica krāsošanas darbus jaunajā 24 dzīvokļu namā Jelgavas ielā. Namu uz Celtnieku dienu nodeva ekspluatācijā.

Vilnis Kurzeme savā darbā plaši izmanto mūsu zemes labāko krāsotāju pieredzi. Arī pats viņš izstrādājis īpatnējas darba metodes, kuras labprāt pārņem citi krāsotāji.

Par augstiem darba rādītājiem Vilnim Kurzemem piešķirts nosaukums «Republikas labākais krāsotājs» un apbalvots ar Goda rakstiem.

Avots: Komunists, Nr. 160 (12.08.1956.)

***

Kokapstrādes kombināta «Baltija» vēlētāju klubā (Jaunā ielā 52/54) 13. jūnijā pulksten 18 tikšanās ar pilsētas padomes deputātu kandidātiem Kristapu Vanagu, Vilni Kurzemi, Margu Augusti. Pilsētas kultūras nama aģitkolektīva uzvedums «Mana pilsēta, mana Liepāja».

Avots: Komunists, Nr. 113 (11.06.1977.)

***

Liepājas pilsētas Darbaļaužu deputātu padomes deputāti, ievēlēti 1977. gada 19. jūnijā.

142. vēlēšanu apgabals 
Vilnis Kurzeme. 

Avots: Komunists, Nr. 119 (21.06.1977.)

***

RĪT CELTNIEKU DIENA 
Pavisam vienkārši — jāstrādā 
Krāsotāji atstāj objektu tīru un kārtīgu 

Kad izkāpjam 4. maršruta autobusa galapunktā Ezerkrastā, nevijus rodas doma - lūk, kur beidzas pilsēta. Tiešām, šeit pilsētas robeža ir jūtama sevišķi asi. Kad ej pa Dunikas ielu uz bērnudārza būvlaukuma pusi, pa labi no tevis ir raibām puķēm izrotāta pļava, bet kreisajā pusē darba troksnis jaunceltnē.

Bērnudārzā krāsotāju brigāde Viļņa Kurzemes vadībā strādā nesen - līdz tam vajadzēja pabeigt šefības - 11. vidusskolas kosmētisko remontu. Starp citu, par Kurzemes brigādi to sauc vairāk gan ieraduma pēc - maijā kolektīvs apsveica brigadieri 60 gadu jubilejā, un drīz pēc tam viņš paziņoja, ka, lai gan pagaidam nedomā iet pelnītā atpūtā, tomēr brigādes vadību laiks nodot citās, jaunākas un enerģiskākās rokās. Jo vairāk tādēļ, ka brigādes vadību nodot ir kam, nav jāmeklē cilvēks no malas. Nav nekādu šaubu - Aleksejs Meikšāns teicami tiks galā ar brigadiera pienākumiem. Kā nekā tik daudz gadus ir strādājuši, kā saka, plecu pie pleca. Kādreiz uz jaunceltni atnākušais jaunais un nepieredzējušais puisis acu priekšā Izaudzis par teicamu speciālistu, apguvis ne tikai krāsotāju amata gudrības, bet ari iemācījies satikt ar cilvēkiem, organizēt viņu darbu tā, lai nebūtu nekādas aizķeršanās.

 Jā, drīz Aleksejs Meikšāns sāks patstāvīgi vadīt brigādi. Bet pagaidam V. Kurzeme vēl pilnībā nespēj aiziet no brigadiera pienākumiem. Viņš ļoti labi - zina paies vēl zināms laiks, kamēr jaunais vadītājs pilnībā iejutīsies sev nepierastajā lomā. Jo arī viņš pats ir izgājis tieši tādu pašu skolu. Tiesa gan, toreiz, pirms 35 gadiem, viss bija savādāk.

... Kad Vilnis Kurzeme 1950. gadā atgriezās mājās pēc dienesta armijā, problēmas, kur iet strādāt, viņam nebija. Pa dienesta laiku viņš bija apguvis krāsotāja profesiju, kļuvis par labu speciālistu, bet galvenais - šis darbs viņam patika. Tā tikai no malas liekas - kāds netīrs un nogurdinošs darbsl Jā, gan netīrs, gan grūts. Bet atnāciet uz objektu sākumā, kad visās telpas pūš caurvējš un sienas, paneļi ir vienveidīgi pelēki, un atnāciet beigās, kad krāsotāji (vienmēr pēdējie) atstāj gatavo ēku, bet uz sniegbaltajiem griestiem spīguļojas saules zaķīši. Protams, šis skaistums nenāk viegli. Bet kādu apmierinājumu pēc tam izjūt to radījušie cilvēki.

Ļoti grūti iedomāties, kāda bija Liepāja 1950. gadā. Tas bija jāredz savām acīm. Lai nu kam, bet celtniekiem arī toreiz darba netrūka. Par pirmo objektu V. Kurzemem dzimtajā pilsētā kļuva tā pati 11. vidusskola - par bērniem domāja vispirms. Viņus, krāsotājus, 8. celtniecības un montāžas pārvaldē toreiz varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Kādas gan tur var būt brigādes! Savācās kopā 2—3 cilvēki un, lūk, arī visa brigāde. Tā arī strādāja. Par tādu mehanizāciju pat nebija dzirdējuši. Sastatnes un kāpnes, špaktele un pindzele - lūk, arī viss arsenāls. Krāsotājiem objektā pieveda sagulējušos krīta bluķus - paši tos saskaldīja, sasmalcināja līdz pulverim, paši gatavoja visu špaktelējamo masu, šķīdināja līmes krāsas. Nav kā tagad, kad no RTKP piegādā visu gatavā veidā: krīta pasta tikai jāizšķīdina ūdenī, līme jāieliek mērcēt uz nedaudz stundām, tapetes sagrieztas, krāsas izšķīdinātas - ņem un strādā.

Protams, tagad nav tāda darbu apjoma kā kādreiz. Bet kā lai arī nebūtu, 35 gadu laikā ir uzcelts ļoti daudz. Tas ir viss pilsētas centrs: tirdzniecības nams «Kurzeme» (darbabiedri jokoja: «Vilni, tas nosaukts tev par godu»), Pedagoģiskais institūts, viesnīca «Līva» un daudzas citas ēkas. Tie ir arī jaunie mikrorajoni: Dienvidrietumu, Strazdu - N. Dedajeva, «Lauma», Zaļā birzs un daudzie objekti arī Kurzemes puses citās pilsētās - Kuldīgā, Saldū, Ventspilī.

Kad celtniecības organizācija paplašinājās un radās nepieciešamība krāsotājus apvienot brigādēs, tad vadīt vienu no tām uzticēja Vilnim Kurzemem. Pagāja īss laiciņš, un tas kļuva jau par pirmrindas kolektīvu, par to sāka runāt kā par paraugbrigādi. Likās - ko vēl vairāk var gribēt: ir gods un slava, pieklājīga alga, daudzkārtīgas prēmijas. Viss jau būtu labi, bet diemžēl līdzās strādāja cita brigāde, kurai nemaz neveicās, kurai bija slikti ražošanas rādītāji, no kuras cilvēki pakāpeniski bēga prom, bet tie, kuri palika, strādāja pa roku galam. Todien, kad Vilni uzaicināja uz pārrunām kantorī, viņš pat nenojauta, ka runās tieši par šo atpalikušo kolektīvu. Pārvaldes priekšnieks ķērās vērsim tieši pie ragiem: «Vilni, visa cerība uz tevi, pieņem brigādi! Radušos stāvokli vajag labot.» Viņš apdomāšanai palūdza vienu dienu, ilgi svēra visus «par» un «pret». Bija žēl atstāt savu kolektīvu, labi noregulēto darbu, bet tanī pašā laikā domās jau pārlika, ar ko sākt darbu jaunajā vietā. Šādas tādas bijušā brigadiera kļūdas viņš redzēja ļoti skaidri, bet šur tur vēl vajadzēja likt skaidrībā. Īsāk sakot, piekrita.

Galvenais bija pat ne tas, ka darbs jāorganizē, kā nākas. Galvenais bija iedvest cilvēkiem pārliecību, ka arī viņi var strādāt teicami, kvalitatīvi, ražīgi. Kad ļaudis noticēja sev, saviem spēkiem un iespējām, tad arī organizācija kļuva labāka pati par sevi. Ne jau pēdējā vietā bija materiālā ieinteresētība - kam gan negribas par labu darbu attiecīgi saņemt arī labu algu. Bet, kad jau stingri ieņēma vietu pirmrindnieku skaitā, visi bija aizmirsuši par to, ka kādreiz viņi vilkās astē. Nu ko, tajos gados enerģijas pietika daudz kam. Desmit gadus Vilni Kurzemi ievēlēja par pilsētas padomes deputātu, un, protams, arī šajā postenī viņš nesēdēja, rokas klēpī salicis - deputāta pienākumi prasīja aktīvu darbu. Enerģijas pietika arī sporta nodarbībām - celtniecības trestā viņš bija viens no labākajiem un aktīvākajiem sportistiem. Varbūt tieši šis apstāklis ir palīdzējis Kurzemem līdz pat šai dienai saglabāt možumu, sportisku stāju un brašumu, jaunības optimismu? Pensijas vecuma sasniegšana jau vēl nenozīmē, ka cilvēku var saukt par «pensionāru». Katrā gadījumā Vilnis Kurzeme uzskata, ka viņam līdz šim nosaukumam vēl tālu. Kamēr vēl ir spēki un vēlēšanās, ir jāstrādā.

Avots: Komunists, Nr. 153 (10.08.1985.)