Fransuā Marī Aruē Voltērs

• "Darbosimies nepārprotami … – tas ir vienīgais līdzeklis, kā darīt dzīvi panesamu."
• "Cilvēks ir radīts darbībai. Nedarboties un neeksistēt ir viens un tas pats.""

• "Ja Dievs nav mūsos, tad Viņa nav nekur."

• "Ateisms ir dažu gudru cilvēku netikums, māņticība — muļķu netikums."

• "Tur, kur runā par naudu, visiem ir viena ticība."

• "Kad apakšas sāk spriest — viss ir pagalam."

• "Ideāla valdība nav iespējama, tāpēc ka pār cilvēkiem valda kaislības. Ja cilvēki būtu bezkaislīgi, tad nebūtu vajadzīga arī valdība."

• "Monarhija ir labākais no sliktākajiem pārvaldes veidiem."

  Voltērs

***
Voltērs bija franču Apgaismības laikmeta rakstnieks, filozofs, psihologs, vēsturnieks, publicists un satīriķis.Sarakstījis vairāk kā 20,000 vēstules, 2000 rakstus un pamfletus. Kopā lietojis vismaz 178 dažādus pseidonīmus.

Viņš rakstīja alegoriskas lugas, satīriskus apcerējumus un traģēdijas, kā arī vēsturiskus apcerējumus, dzejoļus un rakstus "Encikolpēdijai". Voltērs pavisam ir sarakstījis 52 lugas.

Viņš iestājās pret Romas katoļu baznīcu un klerikālismu, pret vienpersonisku (karaļa) varu un augstmaņiem.

Fransuā Marī Aruē ir dzimis 1694. gada 21. novembrī Parīzē.

Viņš bija ceturtais no pieciem ierēdņa Fransuā Aruē un dižciltīgās Marijas Margeritas Domaras bērniem.

Izglītību Voltērs ieguva Luija Lielā koledžā un licejā. Viņš apguva grieķu un latīņu valodu. Vēlāk, dzīves laikā, iemācījās tekoši runāt arī itāļu, spāņu un angļu valodās.

Mācījies Jezuītu licejā, Parīzē.

Līdzdarbojās Didro Enciklopēdijā. Savos uzskatos deists. Būdams Ņūtona mehānikas un fizikas piekritējs, atzina, ka pastāv Dievs, kas devis "pirmo grūdienu". Dabas kustība notiek pēc mūžīgiem likumiem, taču Dievs nav atdalāms no dabas, tā nav kāda īpaša substance, bet drīzāk pašai dabai piemītošs darbības princips.

Faktiski Voltērs sliecās uz Dieva ("lielā ģeometra") identificēšanu ar dabu. Kritizēja duālismu, atmetot priekšstatus par dvēseli kā īpaša veida substanci. Apziņa, pēc Voltēra domām, ir matērijas īpašība, kas piemīt tikai dzīviem ķermeņiem, ko ar domāšanas spēju apveltījis Dievs. Kritizēdams teoloģisko metafiziku, uzstāja, ka dabu jāpēta zinātniski. Noraidīdams Dekarta mācību par dvēseli un iedzimtām idejām, viņš par izziņas avotu uzskatīja novērošanu un pieredzi, šajā ziņā par paraugu izvirzot Loka materiālistisko pieeju.

Zinātnes uzdevums ir objektīvās cēlonības pētīšana. Pieļāva "galīgu cēloņu" pastāvēšanu un domāja, ka pieredze mums liecina par "augstākā saprāta" un "Visuma arhitekta" pastāvēšanas iespējamību. Politiskajos uzskatos bija krasi pret dzimtbūšanu, iestājās par pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā, aicināja noteikt īpašumam proporcionālus nodokļus, ieviest vārda brīvību utt. Sabiedrības iedalījumu sociālajos slāņos uzskatīja par nenovēršamu.

Par saprātīgāko valsts iekārtu atzina konstitucionālo monarhiju, daudz sprieda arī par republikas priekšrocībām. Piedāvājot savu skatījumu uz cilvēces vēsturisko attistību, kā pamatā ir no augstākas gribas neatkarīga sabiedrības progresa ideja, ieviesa arī terminu "vēstures filosofija". Literatūrā Voltēra satīras pamatobjekts bija kristietība un Baznīca, ko viņš uzskatīja par progresu kavējošu spēku. Taču, noliedzot konkrētu Dieva tēlu, atzina, ka pūlim nepieciešama dievišķā soģa ideja.

Ilgāku laiku dzīvojis izsūtījumā, Anglijā, vēlāk, Potsdamā, Ženēvā

Ievērojamākie darbi

• "Filozofiskās vēstules" (Lettres philosophiques sur les Anglais, 1733)
• "Muhameds jeb Fanātisms" (Le Fanatisme ou Mahomet, 1741)
• "Zadigs jeb Liktenis" (Zadig ou la Destinée, 1747)
• "Mikromegs" (Micromégas, 1752)
• "Kandids jeb Optimisms" (Candide ou l'Optimisme, 1759)

===========================

• Medicīnas māksla ir māksla palīdzēt slimniekam kavēt laiku, kamēr daba pati izārstē slimību.
• Poēzija runā vairāk par prozu, izmantojot mazāku vārdu krājumu.
• Saprāta spēks ir spējā, sadzīvot ar ļaudīm, kuriem prāta nav.
• Visas galvenās svešvalodas var iemācīties sešu gadu laikā, lai apgūtu savējo, visas dzīves ir par maz.
• Visi vīriešu spriedumi nav vienas sievietes sajūtas vērti.