Krievijas-NATO Samitā tiek parakstīta Romas Deklarācija

2002. gada 28. maijā Itālijas Gaisa spēku bāzē Pratica di Mare (netālu no Romas) notika Krievijas–NATO padomes samits: tiek parakstīta Romas Deklarācija

Šis ārkārtējais NATO un Krievijas vadītāju samits notika paaugstinātas drošības apstākļos pēc 11. septembra terorakta, kad notika vērā ņemama Krievijas un Rietumu valstu satuvināšanās starptautiskās drošības jautājumos cīņai pret globālo terorirismu par mieru pasaulē.

Šis bija NATO vadītāju un Krievijas augstākā līmeņa sanāksme, kurā tika parakstīta Romas Deklarācija «NATO–Krievija attiecības: jauna kvalitāte» - NATO-Russia Relations: A New Quality.

Ar to tika izveidotaa NATO–Krievijas padomi (formāts «divdesmitnieks»), kurā Krievija un 19 NATO valstis varēja vienlīdzīgi apspriest un lemt par kopīgām drošības tēmām (terorisms, ieroču neizplatīšana, krīžu pārvaldība u. c.). Šis formāts aizstāja iepriekšējo «19+1».

Samita dalībnieki

• Krievija: prezidents Vladimirs Putins
• NATO ģenerālsekretārs: Džordžs Robertsons
• Itālija (uzņemošā valsts): premjerministrs Silvio Berluskoni
• ASV: prezidents Džordžs V. Bušs
• Pārējo 18 NATO valstu valstu un valdību vadītāji, tostarp:
  • Apvienotā Karaliste – Tonijs Blērs
  • Francija – Žaks Širaks
  • Spānija — Hosē Marija Asnars (premjerministrs)
  • Kanāda — Žans Kretjēns (premjerministrs)
  • Polija — Aleksandrs Kvašņevskis (prezidents)
  • Čehija — Vāclavs Havels (prezidents)
  • Ungārija — Pēters Medģeši (premjerministrs)
  • Beļģija — Gijs Verhofstads (premjerministrs)
  • Nīderlande — Vims Koks (premjerministrs)
  • Portugāle — Žozē Manuels Barozu (premjerministrs)
  • Grieķija — Kostass Simitis (premjerministrs)
  • Dānija — Anderss Fogs Rasmusens (premjerministrs)
  • Norvēģija — Kjells Magne Bondeviks (premjerministrs)
  • Islande — Davīds Oddsons (premjerministrs)
  • Luksemburga — Žans Klods Junkers (premjerministrs)
  • Turcija — Ahmets Nedžets Sezers,(prezidents), jo premjers Bīlents Ecevits neieradās veselības dēļ)

Pēc plenārsēdes Putins, Berluskoni un Robertsons rīkoja kopīgu preses konferenci, kurā Putins tieši atbildēja uz jautājumu par Ukrainas iespējamo iestāšanos NATO, pasakot, ka Ukraina ir suverēna valsts un pati ir tiesīga izvēlēties ceļu savas drošības nodrošināšanai. 

«Украина — суверенное государство, и сама вправе выбирать путь обеспечения своей собственной безопасности.» (Oficiālais stenogrammas teksts no Krievijas Ārlietu ministrijas un kremlin.ru arhīva.)   Turpinot savu domu, Krievijas prezidents piebilda, ka tas neko neatņem Krievijas–Ukrainas attiecībām un ka jautājums jāapspriež ar NATO, kas var pieņemt lēmumu par iestāšanos.   Izveidotā padome aktīvi darbojās, atbilstoši starptautisko attiecību tendencēm. Tas ļāva uzlabot attiecības un veidoja praktisku sadarbību vairākos drošības jautājumos 2000. gadu sākumā.

Starp citu, Lords Džordžs Robertsons, kurš vadīja NATO no 1999.gada līdz 2004.gadam, publiski ir stāstījis, ka jau savā pirmajā tikšanās reizē Krievijas prezidents Vladimirs Putins lika skaidri noprast, ka viņš vēlas, lai Krievija būtu daļa no Rietumeiropas: "Viņi gribēja būt daļa no drošajiem, stabilajiem, pārtikušajiem rietumiem." Putins prezidenta amatā pirmo reizi stājās 2000.gadā un tikšanās laikā ar Robertsonu uzdeva toreizējam NATO ģenerālsekretāram jautājumu: "Kad jūs mūs uzaicināsies kļūt par daļu no NATO?", uz ko Robertsons atbildēja, ka neviens valsts netiek uzaicināta, bet gan tai ir jāpiesaka sava vēlme kļūt par dalībvalsti, tādā veidā izejot noteikto procedūru. Putinu šāda atbilde neapmierināja, un viņš norādīja, ka "Krievija nestāvēs vienā gaidīšanas rindā ar valstīm, kuras ir maznozīmīgas".

Joprojām līdz galam nav analizēti un pētīti iemesli, kam un kāpēc NATO-Krievijas tuvināšanās bija traucējoša. Notikušais tuvināšanās Samits deva impulsu Nord Stream (īpaši Nord Stream 1) projekta attīstībai tieši šajā periodā, kad pēc 2001.–2002. gada bija vērojama Krievijas un Rietumu tuvināšanās (tostarp NATO–Krievijas padomes izveide).  

Interesanti, ka Lorda Robertsona teiktais sakrīt ar ziņām, kas kādreiz nāca no Krievijas prezidentam pietuvinātām aprindām, un proti, ka Putins, kuram simpatizēja Rietumnieciskais dzīves veids un kurš vēl savas darbības laikā Sankt-Pēterburgā bija saistīts ar vērienīgiem starptautiskiem projektiem, tika raksturots, kā pro-rietumniecisks politiķis. Nonākot prezidenta amatā Putins, tiekoties ar Rietumu līderiem, gribēja, lai Krievija tktu uzņemta G7 valstu pulkā. It kā tieši atteikts netika, bet sākās atrunas, ka viņš kā prezidents nepārvalda valsti, kurā nav pietiekami īstenotas pilsoniskās brīvības, un nezin, kādi procesi notiek tautsaimniecībā un milzīgajā valsts aparātā, kā arī pieminēja Krievijas pamatīgās 90.gadu politiskās un finanšu krīzes. Putins nāca pie varas kā prezidenta v.i 1999.gada 31.decembrī, kad Jeļcins nodeva viņam vadību, bet jau martā kļuva par prezidentu. Sarunās ar Rietumu līderiem viņš apņēmās veikt reformas un jautājuma izlemšana tika atlikta uz vairākiem gadiem. 

Pa šo laiku tika īstenota Jevgēņija Primakova doktrīna par Krieviju 21.gadsimtā. 2000. gadā Putins, nākot pie varas, tiešām nekavējotiesi sāka veidot, tā saukto, varas vertikāli. Jau maijā tika izveidoti 7 federālie apgabali, iecelti savi pilnvarotie pārstāvji (полпред). Šīs amatpersonas bija ar daudz plašākām uzraudzības pilnvarām un rīcības brīvību nekā ievēlētajiem gubernatoriem. Tas bija nopietns solis, lai centralizētu varu, mazinātu reģionālo autonomiju un beidzot saprastu, kas īsti notiek milzīgajā valsts teritorijā.

Putins nekavējoties veica reformas valsts pārvaldē un ļoti plaši iesaistīja sev uzticamus cilvēkus atbildīgos amatos, maksimāli piesaistot bijušo spēka struktūru esošos un bijušos darbiniekus, t.s. silovikus - силовики (bijušos VDK/FSB, armijas un tiesībsargājošo iestāžu cilvēkus) valsts pārvaldē un vēlāk arī ekonomikas sfērā. Piemēram, gubernatori savam apgabalam varēja piesaistīt kredītus un investīcijas, tikai saņemot rakstisku akceptu no uzraugošā "vertikāles" darbinieka, kas varēja ieņemt kādu amatu kādā no valsts kontrolētām struktūrām. Daudzos stratēģiski svarīgos uzņēmumos vadītājam parādījās vietnieki, kas aktīvi darbojās uzņēmumā, bet vienlaikus bija "acis un ausis", kas nekavējoties ziņoja "uz augšu" par iespējamiem konfliktiem, domstarpībām, likuma pārkāpumiem vai nepietiekamu normatīvu regulējumu. Nozīmīgās tautsaimniecības vietās - tie, par pārsteigumu birokrātiski stagnējošā vidē, tika risināti nekavējoties. Šis apstāklis noteikti ir piemināms, ņemot vērā milzīgo korupcijas līmeni, kā arī administratīvā aparāta saaugšanu ar kriminālo un biznesa pasauli.

Varas sakārtošanas vertikālei blakus jāpiemin varas piramīda. Šeit ļoti ātri Putins ierādīja vietu no naudas varas apreibušajai oligarhijai. 

Krievija piedalījās kā 8.dalībnieks Kananaskisas (Kanāda) G7 samitā, kur tika akceptēta Krievija ne tikai kā pilntiesīgs dalībnieks, bet arī tika pieņemts vēsturisks lēmums - Krievija pirmo reizi ieguva pilnu rotējošo prezidentūru un ieguva tisības rīkot G-8 samitu 2006. gadā Sanktpēterburgā. Fons bija labs, jo samits notika gadu pēc 11.septembra terora aktiem Ņujorkā,  kad valstis izteica kopīgu gatavību cīņai pret terorismu.  

Kananaskisas oficiālajā paziņojumā tika skaidri teikts, ka lēmums “atspoguļo ievērojamo ekonomisko un demokrātisko transformāciju, kas notikusi Krievijā pēdējos gados, īpaši prezidenta Putina vadībā”. Lēmums par ciešāku sadarbību bija politisks un balstījās uz:

• Krievijas ekonomiskajām reformām un pāreju uz tirgus ekonomiku;
• demokrātiskajām pārmaiņām (kā to toreiz uztvēra Rietumi);
• gatavību sadarboties globālos jautājumos (drošība, ieroču neizplatīšana, terorisma apkarošana u.c.);
• Putina agrīnās prezidentūras laikā tika demonstrēta konstruktīva attieksme pret Rietumiem.

Atgriežoties pie notikumiem ap enerģetisko neatkarību, jāatzīmē, ka ideja par gāzes cauruļvadu pa Baltijas jūras dibenu pastāvēja jau 90. gados, bet aktualizējās, kad tika konstatēti milzīgi zudumu tranzītā caur Ukrainu.

Īsts politiskais un komerciālais lēmums notika 2005. gadā - 3 gadus pēc vēsturiskā Romas Samita.

2005. gada 8. septembrī Berlīnē (Gerharda Šrēdera un Vladimira Putina klātbūtnē) notika svinīga Vienošanās starp Gazprom, BASF/Wintershall un E.ON Ruhrgas par projekta realizāciju.

Šrēders pamatoti lepojās ar panākumiem diplomātijā un attiecību veidošanā ar Krieviju. Līdzīga pozīcija bija arī Itālijas un Francijas līderiem. Nekas neliecināja, ka nākotnē sadarbības tendences varētu tikt mazinātas. Bija iestājies stabila miera periods, ko pasaulē apdraudēja vienīgi terorisms. Gan Rietumu valstis, gan Krievija šajā ziņā bija vienādās pozicijās, veidojot ciešu ekonomisko sadarbību, atverot Krievijas dabas resursu tirdzniecībai vēl plašāku tirgu. Viņi to atklāti saistīja ar «stratēģisko partnerību» ar Krieviju, kas tajā brīdī vēl šķita reāla. Agrīnajos 2000. gados (īpaši pēc 11. septembra un Romas deklarācijas) dominēja ideja, ka ciešāka ekonomiskā sadarbība un enerģētiskā atkarība no Krievijas veicinās mieru un stabilitāti («Wandel durch Handel» jeb «pārmaiņas caur tirdzniecību»).

Nord Stream bija viens no redzamākajiem šīs politikas simboliem – tiešs gāzes ceļš no Krievijas uz Vāciju, apejot Ukrainu, Baltkrieviju un Poliju. Šis apstāklis noteikti ir vērā ņemams. Vēlāk, kad attiecības pasliktinājās (īpaši pēc 2008. un 2014. gada), šis pats projekts tika padarīts par vienu no strīdīgākajiem ģeopolitiskajiem jautājumiem Eiropā. Viennozīmīgi var apgalvot – jā, Nord Stream dzima un tika politiski «ieguldīts» tieši tajā tuvināšanās gaisotnē. Tahagad var tikai meklēt atbildes, kam tas bija traucējoši? Var izklausīties ķecerīgi, bet attiecību sabojāšana tika pamatīgi forsēta. Daudzi notikumus ietekmējoši faktori ir apzināti noklusēti vai nu tikpat apzināti aizmirsti, bet par tiem neatgādinot, notikušās pārmaiņas ir grūti izskaidrot.

Nevar nepieminēt problēmas ar Krievijas gāzes piegādēm caur Ukrainu. Neskatoties uz ciešajām saitēm starp abām valstīm, ik pa brīdīm parādījās Krievijas pārmetumi Ukrainai par tranzītā plūstošās gāzes zudumie, vai vienkārši izsakoties - zādzībām.  Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, nenoliedzami, ir pieklusušas runa par milzīgo korumpētību šajā valstī. Biznesa aprindās pat mēdz ironizēt, ka "jaunos krievus ar trako naudu" (новые русские с бешенными деньгами) postpadomju teritorijā nomainīja tādi paši ukraiņi, atstājot arī pamatīgas investīciju pēdas gan Apvienoto Arābu emirātu, gan Eiropas daudzu valstu nekustamā īpašumu tirgos. Tāpēc droši var apgalvot, ka kopējā aina ir sarežģītāka nekā “tikai Krievija grib karot, bet Ukraina zog un neko nemaksā".

1. Reālie gāzes konflikti 2006. un 2009. gadā - Krievija un Ukraina vairākkārt iesaistījās asos konfliktos:

Ukrainā pēc 2004.-2006.gadu no ārpuses sarīkotās Oranžās revolūcijas (iepludinot korupcijas pārņemtajā valstī t.s. "demokrātijas veicināšanai" ne mazāk kā pusotra miljarda ASV$ skaidrā naudā, kurus nespējot sadalīt savā starpā, saplēsās premjere Jūlija Timošenko un prezidents Viktors Juščenko, turpinājās valsts iekšēji degradējoši procesi, kurus ārēji menedžējot, noveda pie atklātas agresijas - kara (kas faktiski sākās 2014.gadā), bet Gazprom pieprasīja strauju cenu paaugstināšanu par piegādājamo gāzi.

Kad vienošanās netika panākta, piegādes tika samazinātas/apturētas, radot nopietnas enerģētiskās problēmas Rietumeiropā, kur Krievijas gāzei vajadzēja nonākt. Krievija apsūdzēja Ukrainu par tranzīta gāzes nelikumīgu novirzīšanu. Ukraina to sākumā noliedza, bet vēlāk atzina, ka daļu gāzes tiešām izmantoja iekšējām vajadzībām (it īpaši aukstā ziemas periodā). Kā saprotams, konfliktā ap gāzi bija iesaistītas ne tikai divas valstis, bet konflikts netika atrisināts, bet gan uzkurināts vēl vairāk. Kā jau minēts, ne visu interesēm atbilda Nord Stream projekts. Krieviskajā info telpā parādījās pat joks, ka "Krievija vaino Ukrainu bezkaunīgās blēdībās un gāzes zagšanā, joprojām viens otru mīlīgi uzrunājot par dārgajiem kolēģiem".

2009. gads: Lielākais konflikts sākās 2009.gadā. Ukrainai bija izveidojušies ievērojami parādi (Gazprom runāja par ~2 miljardiem dolāru + soda naudas). Ukrainas puse, protams, apstrīdēja summas, lai gan parādu bija spiesta atzīt. Gazprom  vienpusēji apturēja piegādes Ukrainai, vēlāk arī tranzītu uz Eiropu, apsūdzot zagšanā tranzīta procesa laikā. Ukraina atzina, ka ņēma noteiktu daudzumu “tehniskās gāzes”, lai uzturētu sistēmu, bet apgalvoja, ka tas nav zagšana. Kā izrādās, ir nozīme, kā šādi notikumi tiek "iepakoti" pasniegšanai publiskajā telpā. Te arī spoži tika izspēlēta kārts par to, ka Krievija, kā nedrošs partneris, kas rada Eiropai enerģētiskās atkarības riskus, tāpēc steidzami meklējamas alternatīvas. Krievijas puse, kā tas nereti ir noticies, būdama pārliecināta par savām nesatricināmo stāvokli, savu nostāju turpināja deklarēt no spēka pozīcijām, nemazinot pamatu runāt, ka tā rada globālus riskus pārējiem, kā arī pārliecībā par Nord Stream projekta ekonomisko izdevīgumu un tajā laikā vēl draudzīgo valstu atbalstu.

Notiekošie incidenti reāli ietekmēja Eiropas piegādes (dažās valstīs spiediens kritās par 20–40 %). Tāpēc daudziem Eiropā (īpaši Vācijā) bija pamats uzskatīt Ukrainas tranzītu par riskantu.

Starp citu, 2010.gada jūnijā publiski izskanēja Krievijas pretenzija pret Baltkrieviju par it kā esošu 280 miljonu ASV$ parādu Krievijai, ko savā stilā atrisināja Aleksandrs Lukašenko - pēc apmēram nedēļu garām konsultācijām un sarunām, izrādījās, ka  viss ir otrādi - Krievija par kaut ko ir parādā Baltkrievijai, tāpēc skandāls noklusa īsti pat neuzņemot apgriezienus.

Nord Stream 1 (un vēlāk 2) tika projektēts tieši tāpēc, lai apietu Ukrainas (un daļēji Baltkrievijas) tranzītu, kas pats par sevi ir peļņas iespēja citai valstu grupai.

Krievijai šis projekts nozīmēja:

• mazāku atkarību no politiski un ekonomiski svārstīga partnera, kur iekšpolitiskie notikumi  nekādi neļāva runāt par stabilitāti. Šajā laikā Ukrainas politiskās aprindas savu pozīciju sāka veidot, bloķējoties ne tikai ar ieinteresēto Eiropas valstu grupu, bet arī ar ASV, kurām ir bija savas intereses reģionā daudz plašākas un tālejošākas nekā izveidojušās nesaskaņas saistībā ar gāzes tranzītu, 
• nav jāmaksā tranzīta maksa iesaistītajām valstīm,
• stabilāku piegādi rietumu klientiem, apejot Ukrainu, Baltkrieviju, Skandināviju un Baltiju.

Tas nebija tikai “Vācijas projekts” — gāze bija domāta plašākam Eiropas tirgum, bet galvenais klients un lobētājs bija Vācija. Tieši šis iemesls veidoja Krievijai tipisko, aroganto "spēka" pozīciju, ignorējot riskus, par ko signalizēja blakus apstākļi un liekot visas kārtis tieši uz šo sadarbību. Faktiski pamazām domstarpības kļuva par problēmu, kas mākslīgi tika eskalēta, jo savas intereses un politiskās ambīcijas bija abās pusēs.

Ar savām ģeopolitiskajām interesēm nekur nebija pazudusi ASV. Šo interešu paketi balstīja ne tikai energo sektora intereses, bet, galvenokārt, militārais komplekss. Krievijas gāze kļuva par politisku instrumentu (cenu spiediens pēc politiskām pārmaiņām Kijevā), pie kam, uz pārmaiņām spieda abas puses. Ukrainā pastāvošās korupcijas iespējas un līmenis, esošie parādi un atstrādātie reālie gāzes novirzīšanas mehānismi bija ļoti būtisks faktors, ar ko bija jārēķinās visām pusēm. 

Daļai Eiropas valstu (īpaši Vācijai) bija ērti uzskatīt un pasniegt, ka “problēma ir tikai Ukrainā”, lai pamatotu tiešo cauruļvadu celtniecību. Otrai pusei - tikpat neredzīgi izturēties pret Krievijas pozīciju.

Informācija patiešām arvien biežāk tika pasniegta tendenciozi — gan no Maskavas, gan no Rietumu medijiem, kas pēc 2014. un it īpaši 2022. gada uzsvēra tikai vienu puses "pareizo" pozīciju un rīcību. Savukārt, ar savu pašpārliecināto spēka pozīcijas demonstrāciju, Krievija pazaudēja jelkādas iespējas kaut ko pierādīt ar loģikas un faktu palīdzību - agresoram nekad nav taisnība.

Pēkšņi, daudziem "atvērās acis", ka Amerikāņu LNG esot daudz "izdevīgākas" un valstu energoneatkarību veicinošākas. Cenas par gāzi gan cēlās, bet vispārējā noskaņā - arī šis fakts palika neapspriests un neievērots. Atbilstoši veidojot publisko fonu, sabiedrība viegli pieņēma likteni - jā, ir grūti, bet principi ir dārgāki par naudu. Un tādējādi, pēc 2022. gada, kad Krievija samazināja un pēc tam praktiski pārtrauca lielāko daļu piegāžu pa cauruļvadiem, bet Nord Stream tika sabojāts, Eiropa strauji palielināja LNG importu no citiem avotiem, tostarp arī no ASV. 

Starp citu, 2022. gada 26. septembrī Baltijas jūrā (netālu no Bornholmas salas, Dānijas un Zviedrijas ekonomiskajās zonās) notika vairāki zemūdens sprādzieni. Tika bojātas trīs no četrām Nord Stream caurulēm:

• abas Nord Stream 1 caurules,
• viena no Nord Stream 2 caurulēm.

Sprādzieni tika reģistrēti seismogrāfos, un tie izraisīja milzīgu gāzes noplūdi. Mediji, protams, pirmām kārtām vainoja Krieviju  par veiktajām diversijām. Sākās ilga un pamatīga izmeklēšana, taču Zviedrijas un Dānijas oficiālās izmeklēšanas tika slēgtas bez rezultātiem, vismaz bez aizdomās turamo nosaukšanas. Vienīgā, kas aktīvi un, kā izrādījās, progresējoši turpināja izmeklēšanu bija Vācija. Saskaņā ar Vācijas prokuratūras (2024.–2026. gadu) datiem un apsūdzībām izrādījās:

• Sprādzienus veica ukraiņu diversantu grupa.
• Viņi izmantoja jahtu Andromeda, kas izbrauca no Vācijas ostas (Rostoka).
• Apsūdzētie ir vairāki ukraiņi - bijušie armijas virsnieki un nirēji no Kijevas privātās niršanas skolas.
• Viens no galvenajiem aizdomās turamajiem (Serhii K.) tika arestēts Itālijā un izdots Vācijai.
• Vācijas prokuratūra apgalvo, ka tieši viņš vadīja operāciju
• Diversantu darbība notika ar Ukrainas valsts iestāžu tiešu zināšanām/rīkojumu.
• Līdz 2026. gada vidum identificēti aptuveni 7 aizdomās turamie, no kuriem viens jau ir miris.

Diversantu grupas sastāvs:

(pēc Vācijas izmeklēšanas un mediju ziņojumiem, uz 2026. gada jūliju)

• Serhiy (Serhii) Kuznetsov (Serhii K. / Kuznietsov, Сергей Кузнецов, Sergejs Kuzņecovs)
  diversantu grupas vadītājs / koordinators.
  Bijušais Ukrainas armijas virsnieks.
  Arestēts Itālijā, izdots Vācijai.
  Apsūdzēts kā operācijas vadītājs. Noliedz vainu.
• Volodymyr Zhuravlev (Volodymyr Z., Vladimirs Žuravļovs, Владимир) — nirējs / niršanas instruktors.
  Apsūdzēts par sprāgstvielu uzstādīšanu.
  Arestēts Polijā, taču vēlāk atbrīvots ar Polijas tiesas lēmumu.
• Svitlana U. (Svetlana U., Светлана У. - niršanas skolas līdzīpašniece Ukrainā (laulātais pāris ar Yevhen U.).
• Yevhen U. (Евгений У., Jevgēņijs U.) - niršanas skolas līdzīpašnieks Ukrainā (laulātais pāris ar Svitlana U.).
  Volodymyr Zhuravlev strādāja pie viņiem.
• Vsevolod K. (Vsevolods K., Всеволод К., aptuveni 52–53 gadus vecsi) - aizdomās turētais.
  Miris karā pret Krieviju (ziņots, ka 2024. gada beigās Donetskas / austrumu Ukrainas reģionā).
  Pirms tam izgājis militāro apmācbu Vācijas Bundesvēra centrā.

Grupā bija arī citi cilvēki (kapteinis, sprāgstvielu speciālists un papildu nirēji/asistenti).
Pilni visu personu uzvārdi publiski nav atklāti Vācijas privātuma noteikumu dēļ.

Vācijas tiesa ir sākusi izskatīt lietu un noraidījusi dažu aizdomās turamo imunitātes prasības (t.sk. “kaujinieka” statusu).  Līdz šim gan nav stājies spēkā galīgais tiesas spriedums. Ukrainas puse oficiāli noliedz valsts struktūru iesaisti.

Publiski tiek apšaubīts Vācijas izmeklēšanas rezultāts, veicinot runas par citu ieinteresēto - Krievija, ASV u.c. iesaisti.
Vācijas oficiālā izmeklēšanas pozīcija ir cieta un nelokāma - runa ir tikai un vienīgi par ukraiņu grupu. 

ASV LNG nenoliedzami ir dārgāka un piegādes tehnoloģiju un loģistikas ziņā ir vairākkārt neiizdevīgāka nekā cauruļvadu gāze. Eiropa to maksāja, jo alternatīvu īstermiņā nebija pietiekami.

Protams, šajā laikā pasaulē notika virkne daudzi un dažādi notikumi, kas tieši vai netieši skāra, bija saistīti ar raksta sākumā pieminēto Samitu, Krievijas gāzi un tās uzsākto karu Ukrainā (kuru, kā daudzkārt esam norādījuši, nesāka saukt par tādu 2014., bet gan tikai 2022.gadā pēc Krievijas iebrukuma). 

Paralēli Nord Stream 1 darbības sākumam (2011–2012) un ilgi pirms Nord Stream 2 pabeigšanas notikumiem, sākās ASV aktivitātes Melnās jūras reģionā, kam sekoja Krievijas spēka demonstrācijas atbilde ar Krimas aneksiju (2014.gadā) un uzsākto karu Doņeckas apgabalā. Ir ļoti daudz notikumu, par kuriem publiski nekas netiek runāts vai pat nav zināms, tāpēc vienīgais, ko var apgalvot - ir beidzies miers, jebkuram ir skaidrs, ka pastāv reāli plašāka kara draudi, bet pasaule ir iekāpusi jaunā fāzē - attiecības tiek veidotas un kārtotas no spēka pozīcijām, atliekot malā diplomātiju un starptautiskās tiesības. 
Nenoliedzami vislielākā ieguvēja ir militārā industrija - kara laikā ir palielināti militārie budžeti, ir patīrītas militārās noliktavas, lai atjaunotu bruņojumu, NATO ir ieguvušas jaunpienācējus - vienmēr neitrālās valstis Zviedriju un Somiju. Katrs atsevišķs notikums nebija tikai “paralēla aktivitāte pretēji norunām” tieši saistībā ar gāzes cauruļvadu būvi, bet tā ir dažādu komplicētāku, savstarpēji saistītu, notikumu virkne, kas izraisījis plašu ģeopolitisku konfliktu pēc Euromaidana Ukrainā, kas sākās nevis 2014, bet gan 10 gadus iepriekš.

Gāzes tranzīta problēmas Ukrainā (parādi, nesankcionēta novirzīšana citām vajadzībām) bija reālas un dokumentētas. Krievija tās izmantoja kā argumentu Nord Stream būvei. Vienlaikus Krievija no spēka pozīcijām šo konfliktu izmantoja kā spiediena instrumentu. Abām pusēm ir savas intereses. Stāsti par notikušo abās pusēs ir daļēji patiesi, bet ilgstošā vienpusējā informācija no abām pusēm ir apgrūtina objektīvu vērtējumu.