Berlīnē tiek sodīti sazvērestības "Valkīra" dalībnieki

Berlīnē tiek sodīti ar nāvi - pakārti virsnieki, kuri neveiksmīgi mēģināja veikt atentātu pret Hitleru - 1944.gada 20. jūlijā.

Vainīgie tika pakārti klavieru bass stīgās. 

Galvenie cilvēki, kas bija saistīti ar 1944. gada 20. jūlija atentāta mēģinājumu pret Ādolfu Hitleru (Operācija „Valkīra“ / 20. jūlija sazvērestība), bija galvenokārt Vērmahta virsnieki un konservatīvie civilie opozicionāri, kas saprata nejēdzīgi izraisītā kara postu un vēlējās to pārtraukt pretēji Hitlera un viņam pietuvināto ambīcijām.

Svarīgākie galvenie militāristi: dalībnieki un organizētāji

• Claus Schenk Graf von Stauffenberg — pulkvedis, galvenais atentāta izpildītājs; novietoja bumbu Hitlera štābā „Vilku midzenī“ (Wolfsschanze).
• Werner von Haeften — leitnants, Staufenberga adjutants; palīdzēja ar bumbu un bija kopā ar viņu.
• Friedrich Olbricht — ģenerālis; viens no galvenajiem plānotājiem, atbildīgs par Rezerves armijas mobilizāciju.
• Albrecht Mertz von Quirnheim — pulkvedis; Olbrichta štāba priekšnieks un aktīvs sazvērnieks.
• Ludwig Beck — ģenerālpulkvedis (bijušais Ģenerālštāba priekšnieks); plānotais valsts galva pēc apvērsuma.
• Henning von Tresckow — ģenerālmajors; viens no agrīnajiem un aktīvākajiem organizētājiem, īpaši Austrumu frontē.
• Erwin von Witzleben — ģenerālfeldmaršals; plānotais bruņoto spēku virspavēlnieks.
• Carl-Heinrich von Stülpnagel — ģenerālis, militārais komandieris Francijā; atbalstīja apvērsumu Parīzē.
• Erich Fellgiebel — ģenerālis (sakaru dienests); atbildīgs par sakaru bloķēšanu pēc atentāta.
• Hans Oster — ģenerālmajors (Abvēra); ilggadējs opozīcijas darbinieks.
• Wilhelm Canaris — admirālis, Abvēras vadītājs; atbalstīja pretošanās tīklu.
• Erich Hoepner — ģenerālpulkvedis; iesaistīts Berlīnes operācijās.
• Paul von Hase — ģenerālleitnants, Berlīnes pilsētas komandants.
• Helmuth Stieff un citi štāba virsnieki.

Civilie un politiskie dalībnieki

• Carl Friedrich Goerdeler — bijušais Leipcigas mērs; plānotais kanclers, viens no civilās opozīcijas līderiem.
• Ulrich von Hassell — diplomāts.
• Adam von Trott zu Solz — diplomāts un jurists.
• Helmuth James Graf von Moltke un Peter Yorck von Wartenburg — Kreisavas loka (Kreisauer Kreis) vadītāji; daži locekļi bija cieši saistīti ar sazvērestību.
• Citi, piemēram, Dietrich Bonhoeffer (teologs) un plašāks pretošanās tīkls, bija saistīti ar opozīciju, lai gan ne visi tieši piedalījās bumbas uzstādīšanā.

Piezīmes

• Friedrich Fromm (Rezerves armijas komandieris) zināja par plāniem, bet pēc neveiksmes nodeva sazvērniekus un lika nošaut Staufenbergu un citus, lai glābtu sevi (vēlāk pats tika sodīts).
• Kopā tika arestēti un sodīti simtiem cilvēku (dažādi avoti min aptuveni 200 un vairāk nāvessodu saistībā ar šo sazvērestību un sekojošām represijām). Daudzi izdarīja pašnāvību (piemēram, Tresckow un Beck).

  Šis nav pilnīgs visu iesaistīto saraksts (bija simtiem cilvēku dažādos līmeņos), bet aptver galvenos un pazīstamākos. Lielākā daļa bija konservatīvi, nacionālistiski noskaņoti virsnieki un ierēdņi, kuri vēlējās gāzt Hitleru, lai izbeigtu karu un novērstu Vācijas pilnīgu sabrukumu. 

  Friedrich Fromm

  (ģenerālpulkvedis, Rezerves armijas komandieris) rīkojās kā nodevējs pret sazvērniekiem, kad atentāts neizdevās.

  Viņš zināja par sazvērestību (Staufenbergs bija viņa štāba priekšnieks) un bija nosacīti gatavs atbalstīt, ja Hitlers tiktu nogalināts un apvērsums izdotos. Taču 20. jūlijā, uzzinājis, ka Hitlers ir izdzīvojis, viņš atteicās atbalstīt Operāciju „Valkīra“, mēģināja arestēt sazvērniekus un vēlāk (pēc tam, kad viņu pašu īslaicīgi aizturēja) rīkoja ātro “tiesu”. Viņš nekavējoties lika nošaut

  • Klausu fon Štaufenbergu,
  • Frīdrihu Olbrichtu,
  • Albrechtu Mertzu fon Kvirnheimu,
  • Verneru fon Heftenu,
  • Ludvigs Beks (tika piespiests mēģināt pašnāvību).

  Fromms to darīja, lai noslēptu savu iepriekšējo informētību un iztapīgi pierādītu lojalitāti režīmam. Tomēr tas viņu neglāba — vēlāk viņu arestēja, tiesāja un 1945. gada martā nošāva (galvenokārt par gļēvumu un sazvērestības neziņošanu).

  Ervina Rommela loma

  Ervins Rommels (ģenerālfeldmaršals) nebija aktīvs 20. jūlija atentāta un Operācijas „Valkīra“ dalībnieks. Viņa saistība bija netieša un ierobežota.

  Viņš zināja par pretošanās plāniem (caur kontaktpersonām, piemēram, Hansu Speideli un Cēzaru fon Hofakeru) un atbalstīja ideju aizvākt Hitleru no varas, lai izbeigtu karu, bet bija pret viņa nogalināšanu (baidījās no pilsoņu kara un mocekļa statusa Hitleram). Viņš labāk redzēja arestu un tiesu. Viņš nebija iesaistīts sprādziena plānošanā, bumbas ievietošanā vai detalizētā sazvērestības organizēšanā, kā arī nezināja par konkrēto 20. jūlija mēģinājumu.

  1944.gada 17.jūlijā (trīs dienas pirms atentāta) viņš tika smagi ievainots sabiedroto aviācijas uzbrukumā Francijā un atradās atveseļošanās procesā, tāpēc nevarēja piedalīties notikumos.

  Pēc neveiksmes Gestapo un citi sazvērnieku liecībās (piemēram, no Stülpnagela, Hofakera) minēja Rommela vārdu.
  Hitleram nebija ērti publiski tiesāt militāriem panākumiem bagāto un populāro „Tuksneša lapsu“, tāpēc 1944. gada 14. oktobrī Rommelam iedeva izvēli: pašnāvība (ciānkālijs) ar solījumu, ka ģimene netiks vajāta un viņš saņems valsts bēres, vai Tautas tiesa ar iepriekš nolemtu sodu. Viņš izvēlējās pašnāvību. Režīms oficiāli paziņoja, ka viņš miris no ievainojumiem.

  Kopumā Rommels bija simpatizējošs pretošanās idejām un gatavs atbalstīt Hitlera novākšanu no vadības (nevis nogalināšanu), bet neietilpa iekšējā sazvērnieku lokā un nepielika roku pie 20. jūlija notikumiem.
  Vēsturnieku vērtējumi par viņa precīzo iesaistes pakāpi joprojām ir nedaudz atšķirīgi, bet noteikti pastāv vienprātība ir, ka viņš nebija aktīvs atentāta plānotājs.

Klausam fon Štaufenbergam (Claus Schenk Graf von Stauffenberg) un Ervinam Rommelam nebija personisku vai tiešu attiecību. Viņi nekad nav tikušies personīgi saistībā ar šo sazvērestību vai citiem jautājumiem. Tāpat vēsturiski nav zināms par viņu personīgu draudzību, vēstuļu apmaiņu vai ciešus sadarbību.

Kontakti ar Rommelu varēja notikt tikai caur starpniekiem:

• Galvenais bija Cēzars fon Hofakers (Caesar von Hofacker) - starp citu, bija Štaufenberga brālēns un uzticības persona.
  1944. gada 9. jūlijā Hofakers apmeklēja Rommelu viņa štābā La Roche-Guyon Francijā un sondēja viņa gatavību sadarboties ar pretošanos. Hofakers pēc tam ziņoja sazvērniekiem, ka Rommels ir “iegūts” pretestības grupējuma pusē, taču precīzs sarunas saturs nav atreferēts un dokumentēts.  
• Citi vidutāji (starpnieki): Hanss Speidels (Rommelа štāba priekšnieks), Karls-Heinrihs fon Štīlpnagels un Karls Štrēlins.

Rommels zināja par plāniem novākt Hitleru no varas un bija gatavs atbalstīt jaunu valdību pēc apvērsuma, bet bija pret atentātu (nogalināšanu). Viņš labāk gribēja Hitlera arestu un tiesu. Štaufenbergs un parējie no iekšējā loka (Treskovs u.c.) uzstāja uz atentātu.   1943.gadā Ziemeļāfrikā Štaufenbergs dienēja 10. tanku divīzijā, kas atradās Rommelа vadītās Panzergruppe Afrika / 5. tanku armijas sastāvā . Taču nav pierādījumu, ka viņi būtu tikušies personīgi — Štaufenbergs drīz tika smagi ievainots un evakuēts.  

Viņi piederēja dažādiem līmeņiem un aprindām: Štaufenbergs bija aristokrātiskais ģenerālštāba virsnieks un 20. jūlija atentāta galvenais izpildītājs Berlīnē, savukārt Rommels — populārs un nopelniem bagāts frontes ģenerālfeldmaršals Rietumu frontē ar vēlu un piesardzīgu pievienošanos opozīcijai. Sazvērestības ietvaros Rommels tika uzskatīts par potenciāli noderīgu autoritāti ar savu popularitāti karavīru un tautas acīs, bet ne par sazvērestības dalībnieku kodulu. Beigu beigās, pēc 20. jūlija neveiksmes Rommels tika iemaisīts liecībās un piespiests pašnāvībai, bet tas nebija saistīts ar kādu personisku saiti ar Štaufenbergu.

Galvenie dalībnieki - Klauss fon Štaufenbergs, Hennings fon Treskovs, Frīdrihs Olbrichts, Ludvigs Beks, Ervins fon Viclēbens un citi nāca no Prūsijas vai citiem Vācijas reģioniem. Savukārt, Vilfrīds Striks-Strikfelds (Wilfried Strik-Strikfeldt) bija bija vācbaltietis, dzimis Rīgā 1896. gadā, Otrā pasaules kara laikā strādāja Vērmahtā un sadarbojās ar Heningu fon Treskovu (un īslaicīgi arī ar Štaufenbergu, tomēr viņš nebija  pietuvināts atentāta grupai. Viņa galvenā loma bija saistīta ar Andreja Vlasova un Krievu atbrīvošanas armijas projektu.

Saikne ar okupēto Baltiju

Vairākiem 20. jūlija sazvērestības dalībniekiem bija ciešas saiknes ar Baltiju, galvenokārt caur vācbaltu muižnieku ģimenēm.

1. Wessel Freiherr Freytag von Loringhoven (Vesels fon Freitāgs-Loringhofens)

• Dzimis 1899. gada 22. novembrī Lielbornes muižā (Groß Born, tagad Lielborne, Augšdaugavas novads).
• Vācbaltietis no Kurzemes.
• Latvijas Neatkarības cīņās (1918–1920) cīnījās Baltijas landesvērā un pēc tam Latvijas armijas 13. Tukuma kājnieku pulkā pret boļševikiem Latgalē.
• Tieši viņš sagādāja sprāgstvielas (britiskās plastiskās sprāgstvielas + ķīmiskos zīmuļa detonatorus), ko Štaufenbergs izmantoja 20. jūlijā.
• Pēc atentāta neveiksmes 1944. gada 26. jūlijā izdarīja pašnāvību, lai izvairītos no Gestapo.

2. Claus Schenk Graf von Stauffenberg

• Viņa māte bija Caroline Gräfin von Üxküll-Gyllenband (dzimusi 1875).
• Ģimene Üxküll (vāciski Üxküll = Ikšķile) ir senā vācbaltu muižnieku dzimta no Vidzemes.
• Ir ģenealoģiskas norādes, ka šī dzimta saistīta ar agrīno lībiešu (Livonian) aristokrātiju un Kaupo (Turaidas/Ikšķiles apvidus) pēctecību, taču tā ir drīzāk romantiski-vēsturiska saikne caur mātes līniju, nevis tieša, strikti pierādīta asinsradniecība ar pašu Kaupo.
• Tātad Štaufenbergam ir maternāla vācbaltu / Livonijas saikne, bet ne “tiešs Kaupo pēcnācējs” šaurā nozīmē.

3. Aleksis fon Renne (Alexis von Roenne, 1903–1944)

• Dzimis 1903. gada 22. februārī Tukumā.
• Vācbaltu muižnieks, Vācijas izlūkdienesta (Abwehr / OKW) pulkvedis.
• Sākotnēji atbalstīja nacistus, bet pēc būtības bija pārliecināts monarhists un kristietis.
• Kara laikā apzināti sniedza Hitlera štābam nepareizu informāciju par Sabiedroto plāniem (tā bija viņa “personīgā kara” forma pret režīmu).
• Netieši saistīts ar 20. jūlija sazvērestību, jo pazina vairumu organizētāju, zināja par plāniem, bet nevienu nenodeva.
• Pēc atentāta arestēts. Tiesā aizstāvēja savu rīcību ar kristīgās pārliecības argumentiem pret nacistu rasismu.
• 1944. gada 12. oktobrī tika mokoši nogalināts - pakārts pie gaļas āķa (ar sasietām rokām un kājām), jo Hitlers bija pieprasījis  nāvessoda izpldes procesu filmēt, lai brīdinoši varētu rādīt pārējiem, kas notiksies ar jebkuru, kurš nostāsies pret nacismu.

4.  Üxküll ģimene ir senā vācbaltu dzimta no Livonijas (Ikšķiles apvidus). Claus Schenk Graf von Stauffenberg onkulis (mātes brālis) Nikolaus Graf von Üxküll-Gyllenband bija aktīvs pretošanās kustības dalībnieks un tika sodīts pēc sazvērestības izgāšanās.

• Sākotnēji mēģināja iesaistīt Štaufenberga brāļus pretošanās kustībā jau 1939.(!) gadā.
• Piedalījās plānošanā; bija paredzēts kā sakaru virsnieks Bohēmijas-Morāvijas apgabalā.
• Pēc atentāta arestēts un 1944. gada septembrī pakārts Plēcenē.

5. Papildus minams arī Edgar von Uexküll, vācbaltietis no Rēveles (tagadējās Tallinas), kurš uzturēja sakarus ar pretošanās idejas atbalstītājiem, tostarp Štaufenberga grupu.

• Vācbaltietis, dzimis Rēvelē (tagad Tallina, Igaunija).
• Diplomāts ar sakariem ar Kreizavas loku un Štaufenberga grupu.
• Pēc 20. jūlija arestēts, bet vēlāk atbrīvots.

Šīs saiknes rāda, ka vācbaltu aristokrātijas pārstāvji bija ievērojami pārstāvēti Vācijas militārajā pretošanās kustībā pret nacionālsociālistisko režīmu.  ​Šī saiknes ar Latviju ir ļoti skaidri redzamas un dokumentētas.

Lietuva un Polija

• Lietuva: līdz šim nav atrasts neviens nozīmīgs lietuviešu vai Lietuvā dzimis dalībnieks pietuvināto organizētāju lokā.
• Polija: nav poļu virsnieku starp galvenajiem sazvērniekiem.
• Sazvērestība bija gandrīz pilnībā vācu (galvenokārt Prūsijas un vācbaltu aristokrātijas) lieta. Daži sazvērnieki bija kalpojuši Polijā, bet paši nebija poļi.
• Visstabilākās un interesantākās saiknes joprojām ir ar Latviju (Loringhovens + Renne) un Livonijas/Igaunijas vācbaltu ģimenēm caur Üxküll līniju.