ASV iebrukums Panamā, aizbildinoties ar nepieciešamību aizstāvēt tautiešus

ASV iebrukums Panamā (koda nosaukums: Operācija «Taisnīgā lieta, angliski - Operation Just Cause) — iebrukums sākās 1989. gada 20. decembrī. Militārā agresija beidzās 25.decembra rītā. ASV savu agresiju motivēja kā savu 35 000 pilsoņu tiesību aizsardzību ( šo metodi veiksmīgi, piemēram, izmantoja arī Krievija pēc iebrukuma Krimā) un «demokrātijas atjaunošanu» Panamā. Izrādās, metode ir lieliski izkopta, lai attaisnotu savu agresiju pret citu valsti.

ASV un Panamas starpvalstu attiecības tika noteiktas ar 1977.gada 7.septembrī noslēgto Līgumu, sakarā ar kuru 1999.gada 31.decembrī ASV apņēmās atdot Panamai kontroli pār Panamas kanālu - šī reģiona svarīgāko ģeopolitisko objektu - The Panama Canal Treaty.  ASV politiskās aprindās uzskatīja, ka prezidents Džimijs Kārters ir parakstījis līgumu, kas neatbilst ASV militārajām un ekonomiskajām interesēm, tāpēc sākot ar 80.gadu sākumu uz Panamas poltiskko vadību tika izdarīts spiediens par līguma nosacījumu koriģēšanu. Ņemot vērā Panamas politisko nepiekāpību, pret šo valsti sākās ekonomisks un politisks spiediens. Valstu attiecības pasliktinājās un saasinājās. 

80. gadu sākumā Panama saņēma Starptautiskā Valūtas fonda rekomendācijas, ar prasību veikt valstī ekonomiskās reformas. Tās atbalstīja arī ASV. Ārējā spiediena rezultātā īstenotās reformas, diemžēl, pasliktināja situāciju valstī. Sākās iedzīvotāju protesti par viņu dzīves līmeņa pasliktināšanos, pret pieaugošo bezdarbu, palielināto nodokļu slogu. To neizbēgami pavadīja arī pretamerikānisks sabiedrības noskaņojums 

Sākot ar 1985.gadu Panamas valdība uzsāka patstāvīgu ārējo un iekšējo politiku, pastiprinot kontaktus ar citām kaimiņvalstīm, kā arī noteica jaunu kursu par sadarbību ar Centrālās un Latīņamerikas valstīm. Šāds pavērsiens noteikti nesakrita ar ASV politiskajām vajadzībām šajā reģionā. ASV jau ilgstoši bija sarežģītas attiecības ar Kubu, Nikaragvu, Meksiku, tāpēc vēl vienas "nepaklausīgas" valsts uznākšana uz politiskās skatuves netika uztverta ar atbalstu, bet oieši otrādi - abu valstu politiskā konfrontācija arvien vairāk palielinājās. Esot ne tuvu līdzvērtīgās pozīcijās, sākot ar 1987.gadu ASV uzsāka masīvu diplomātisko, ekonomisko, preventīvu militāri-politisku un arī informācijas spiedienu pret Panamu. Scenārijs atbilda visiem aukstā kara nosacījums.

1987. gada jūnijā Panamas ārlietu ministrs Habadia Arias iesniedza protesta notu ASV valsts sekretāram sakarā ar nepārtraukto ASV iejaukšanos Panamas iekšējās lietās. Mēneša laikā sekoja ASV atbilde, paziņojot, ka Panamai turpmāk tiks liegta ekonomiskā un militārā palīdzība, bet 1988. gada februārī ASV Tieslitu ministrijas Narkotiku apkarošanas pārvalde nāca klajā par paziņojumu, ka Panamas militārais virspavēlnieks Manuēls Norjega ir saistīts ar narkotiku tirdzniecību, kā ASV tur viņu aizdomās par virkni citu smagu noziegumu izdarīšanu, tai skaitā - izspiešana un starptautiska narkotiku tirdzniecība. Papildinot 1987. gada jūlija lēmumus, ASV valdība 1988. gada paziņoja par jebkādas palīdzības sniegšanas izbeigšanu Panamai.

Turpinot ekonomisko spiedienu pret Panamu, 1988. gada 8.aprīlī sekoja ASV prezidenta Ronalda Reigana parakstītais ekonomisko sankciju akts «International Emergency Economic Powers Act», kas aizliedza jebkādus naudas pārskaitījumus uz Panamu, tādējādi atbrīvojot ASV valsts un privātās juridiskās un fiziskās personas no jebkādu saistību izpildes pret Panamas kompānijām un pilsoņiem. Bez tam, šajā laikā ASV palielināja sava militāra kontingenta klātbūtni Panamā, par 1300 militārpersonām ar mērķi aizsargāt ASV pilsoņus no iespējamas agresijas pret viņiem. 

1988. gada 25.maijā Norjega atteicās no ASV piedāvājuma - nolikt savas pilnvaras, pamest valsti apmaiņā pret jebkādu apsūdzību celšanu un saistībai ar narkotiku tirdzniecību.

ASV izmantoja arī informatīvo karu. Panamas drošības iestādes arestēja kādu Panamā dzīvojošu ASV pilsoni, kurš savā dzīvoklī bija izveidojis divas radiostacijas, kuras nemitīgi raidīja pret panamas valdību vērstus raidījumus.

Turpinot kurināt asumus starp abu valstu Panamā dzīvojošiem pilsoņiem, 1989. gada maijā ASV palielināja savu militāro klātbūtni vēl par 2000 militārpersonām, motivējot to ar nepieciešamu aizstāvēšanos pret iespējamu agresiju, bet vasarā ASV sākās militārās mācības Panamas aneksijai. 

1989. gada 3. oktobrī notika militāra apvērsuma mēģinājums, lai gāztu Norjegu. Rezultātā tika nogalināti 10 dumpinieki, 37 tika arestēti, bet pārējiem izdevās rast patvērumu ASV militārajā bazē. Protams, šāds gadījums nepalika bez represijām no Norjegas puses. Viņa organizētās izmklešānas rezultātā tika nopietni patīrītas Panamas bruņotu spēku rindas. Virkne militārpersonu tika arestēta, nošautas vai bija spiesti bēgt no valsts. ASV plāsi nosodīja Norjegu, vainojot viņu, ka valsts galīgi novērsusies no demokrātijas

1989. gada 7.oktobrī tika arestēts Norjegas opozicijas līderis Endara, noskaidrojot, ka viņš ir bijis lietas kursā par gatavoto apvērsumu.

1989. gada oktobra beigās Panamas valdība izraidīja virkni ASV pilsoņu - informācijas aģentūras darbiniekus, par nepatiesas, melīgas un reizē arī Panamas valdību diskreditējošaass informācijas izplatīšanu. 

1989. gada 10. novembrī panamas prezidents Fransisko Rodriges tikās ar padomju žurnālistiem, kuriem sūdzējās par ASV spiedienu, par izveidoto sarežģīto sociāli-ekonomisko situāciju valstī. Prezidents vēstīja, ka esot gatavi uzlabot attiecības ar ASV ar nosacījumu, ka kaimiņvalsts ievēros Panamas suverenitāti un cienīs tās brīvību, pārstājot iejaukties valsts lietās un izdarīt spiedienu uz to. Prezidents vēstīja arī par valsts vēlmi paplašināt sadarbību ar citām valstīm, t.sk. ar PSRS, lai mazinātu ekonomiskas atkarības riskus. PSRS Panamai nespēja palīdzēt, jo pati atradās dziļā politiskā krīzē, kas beidzās ar tās sabrukšanu.

1989. gada 11. novembrī ASV paziņoja par militārpersonu 7700 ģimenes locekļu un piederīgo evakuāciju no Panamas. 

1989. gada decembrī no mīnas cieta 2 Panamas karavīri, un ASV puse atzina, ka tiešām, esot mīnējuši apkārtni notikušo mācību laikā. ASV valdība pieņēma lēmumu par Panamas intervenci, nosaucot sekojošus uzbrukuma iemeslus :

• ASV pilsoņu aizsardzība Panāmā;
• Panamas kanāla aizsardzība;
• demokrātijas atbalsts Panamā;
• Norjegas gāšana un viņa nodošana ASV tiesai pēc jau esoša ASV tiesas lēmuma

1989. gada 15. decembrī Norjega panamas parlamentā paziņoja, ka valsts atrodas kara stāvoklī ar ASV.

Kaujas operāciju laikā ASV militārā vadība stingri kontrolēja informācijas plūsmu. Tika sekots tam, lai nepiederošas personas nenonāktu kaujas operāciju vietās. Tur varēja darboties tikai amerikāņu apmācīti žurnālisti un fotoreportieri, kuri zināja kā pareizi jāsniedz informācija par notiekošo pasaulei. Speciāla nodaļa uzturēja kontaktus ar sabiedrību, organizēja preses konferences, tikšanās un brīfingus, uzrunājot redzamus politiķus, mediju pārstāvjus, lai notiekošais atbilstoši tiktu pasniegts pasaulei. Psiholoģiski tika ietekmētas arī Panamas militārpersonas, pārliecinot tās par pretošanās bezjēdzīgumu un aicinot tos kapitulēt. Rezultātā Panamā mainījāss valsts vadība, par valsts vadītāju kļuva Endara, kurš uzticības zvērestu deva ASV militārā bāzē. 

Iebrukuma dienās tika nobloķētas vairāku valstu vēstniecības, kuras teorētiski varētu dot militāru patvērumu Norjegam. Nikaragvas rezidence tika ieņemta, ievērojami tika ierobežota Kubas vēstnieka darbība.

Militārās operācijas laikā ASV zaudēja 23 karavīrus un 3 ASV civilpersonas, ievainoti tika 330, tika bojāta kaujas tehnika. 1990.gada septembrī ASV puse (U.S. Southern Command) paziņoja, ka šī operācija izmaksājusi 163 miljonus $. Tad arī tika publicētas ziņas par krituši 515 Panamas pilsoņi, no tiem 51 militārpersona, 202 civiledzīvotāji,par pārējim precizāku ziņu nav. Pēc Panamas puses datiem - krita 570 pilsoņi, t.sk. arī marodieri un noziedzinieki, kuri izmantojot kara stāvokli, izdarīja noziegumus. Esot krituši 68 karavīri.

Gāja bojā arī kāds spāņu fotoreportieris Juan Antonio Rodriguez Moreno no laikraksta «El Pais». Panamas puse nosauca virkni pierādījumu un vainoja, ka viņu nošāva pie viesnīcas «Marriot» asv karavīri, ASV puse to noliedz.

Iebrūkot Panamā, ASV puse izmantoja artilēriju un aviāciju, apšaudot dzīvojamos kvartālus un būtiski sabojājot infrastruktūru. Pēc Panamas puses aprēķiniem - valstij tika nodarīts zaudējums apmēram 1 miljarda $ apmērā. 

1990. gada 19.jūlijā apmēram 60 kompānijas, kuras atradās Panmā, cēla prasību ASV tiesā pret ASV. Karadarbības laikā bvija slēgts arī Panamas kanāls, kas nodarīja zaudējumus arī trešajām pusēm. par tiesvedību iznākumiem ziņu nav.

Pēc karadarbības izbeigšanas ASV uzsāka kara noziegumu izmeklēšanas. Tika ierosināta 21 lieta, 8 no kurām bija saistīas ar slepkavībām. Tika noskaidrotas vairāk neka 60 militārpersonas, kuras izmantojot karadarbību, bija pastrājušās noziegumus, sākot no zeltlietu zādzībām, bruņotām laupīšanām un beidzot ar slepkavībām.

Pēc iebrukuma 15 ANO Drošības Padomes valstis rosināja nosodīt ASV agresiju, bet ASV, Lielbritānija un Francija, izmantojot veto tiesības, bloķēja rezolūcijas pieņemšanu. Jautājums bija skatīts vēlreiz. ANO Ģenerālās Asamblejas 44. sesijā tika pieņemta rezolūcija, kas nosoda ASV agresiju, pieprasot pārtraukt intervenci un nekavējoties izvest ASV kaparspēku no svešas valsts. Par rezolūciju nobalsoja 75 valstis, pret - 20, 40 valstu pārstāvji - nepiedalījas balsošanā. Atbildot uz citu valstu nosodījumu, ASV pārstāvis paziņoja, ka valsts izmantojusi savas tiesības uz pašaizsardzību. Tāds, lūk "Krim naš" (Крым наш) amerikāņu izpratnē. 

Daudzas starptautiskas organizācijas, redzami sabiedriskas un politiskas personas asi nosodīja ASV agresiju.

Panamas kanāls tagad bez jebkādas maksas ir ASV beztermiņa lietošanā.

Līdzīgas "Demokrātijas atjaunošanas" operācijas ir notikušas daudzās vietās pasaulē, it īpaši arābu pasaules valstīs.