ASV iebrukums Panamā, aizbildinoties ar nepieciešamību aizstāvēt tautiešus

ASV iebrukums Panamā (koda nosaukums: Operācija «Taisnīgā lieta, angliski - Operation Just Cause) — iebrukums sākās 1989. gada 20. decembrī. Militārā operācija beidzās 25.decembra rītā. ASV savu agresiju motivēja kā savu 35 000 pilsoņu tiesību aizsardzību.

ASV un Panamas starpvalstu attiecības tika noteiktas ar 1977.gada 7.septembrī noslēgto Līgumu, sakarā ar kuru 1999.gada 31.decembrī ASV apņēmās atdot Panamai kontroli pār Panamas kanālu - šī reģiona svarīgāko ģeopolitisko objektu - The Panama Canal Treaty.  

Priekšvēsture.

1898. gadā ASV izpirka bankrotējušo franču akciju sabiedrību Panamas kanāla būvniecībai, tomēr pret šī projekta realizāciju iebilda Kolumbija.

 ASV atbalstīja panamiešu separātistus, kuriem pēc veiksmīgas sacelšanās izdevās atdalīties no Kolumbijas, 1903. gada 3. novembrī pasludinot neatkarību

.1903. gada 18. novembrī jaunā valsts parakstīja līgumu ar ASV, saskaņā ar kuru amerikāņi "uz mūžīgiem laikiem" ieguva Panamas kanāla celtniecības un ekspluatācijas tiesības, kā arī neierobežotu kontroli pār kanāla zonu. Ar šo un citiem līgumiem starp ASV un Panamu uz vairākām desmitgadēm tika ierobežota pēdējās suverenitāte.

Panamas kanāla būvniecība norisinājās no 1904. līdz 1914. gadam, oficiāli atklāts — 1920. gada 12. jūnijā.

Pirmajās Panamas patstāvības desmitgadēs ASV tieši iejaucās tās iekšējā un ārējā politikā. Vairākas prezidenta vēlēšanas notikās amerikāņu uzraudzībā. Tāpat ASV īslaicīgi okupēja Panamas reģionus kārtības uzturēšanai, kā arī ar tās atbalstu tika izbeigti teritoriālie konflikti ar Panamas kaimiņvalstīm.

 1940. gadā par valsts prezidentu tika ievēlēts antiamerikāniski noskaņotais nacionālists Arnulfo Arjass, kurš neslēpa savas simpātijas pret Ass valstīm. 1941. gadā viņš zaudēja amatu Nacionālās gvardes organizētā apvērsumā. 

Sekojot ASV piemēram, Panama 1942. gadā formāli pieteica karu Ass valstīm.

Tajā pašā gadā Panamu iznomāja ASV 15 tūkstošus hektārus zemes 134 armijas bāžu un militāro objektu izbūvei.

***

1968. gadā pēc apvērsuma par de facto valsts līderi kļuva Nacionālās gvardes komandieris Omārs Torihoss. Lai arī ASV spiediena rezultātā 1978. gadā režīms tika liberalizēts, tomēr kā gvardes komandieris Torihoss saglabāja savu ietekmi valstī līdz 1981. gadam.

1958., 1959. un 1964. gadā notika ievērojamas panamiešu sadursmes ar amerikāņu kontingentu Panamas kanāla zonā.

 Minētais 1960. gados noveda pie jaunām sarunām par kanāla statusu.

1977. gadā starp ASV un Panamu tika parakstīti Torihosa—Kārtera līgumi par Panamas kanālu, atbilstoši kuram 1979. gada 1. oktobrī tika likvidēta Panamas kanāla zona, ASV vienlaikus atzina panamiešu suverēnās tiesības uz Panamas kanāla zonu.

Pēc Torihosa nāves par Nacionālās gvardes vadītāju 1983. gadā kļuva kreisi un prosovjetiski orientētais Manuels Norjega, kurš de facto vadīja Panamu līdz pat 1989. gadam.

Norjega atteicās no priekšteču realizētās proamerikāniskās politikas. Viņš aktīvi atbalstīja prosociālistisko Nikaragvu, kā arī izveidoja diplomātiskas attiecības ar Sociālistiskā bloka valstīm.

Turpinot ekonomisko spiedienu pret Panamu, 1988. gada 8.aprīlī sekoja ASV prezidenta Ronalda Reigana parakstītais ekonomisko sankciju akts «International Emergency Economic Powers Act», kas aizliedza jebkādus naudas pārskaitījumus uz Panamu, tādējādi atbrīvojot ASV valsts un privātās juridiskās un fiziskās personas no jebkādu saistību izpildes pret Panamas kompānijām un pilsoņiem. Bez tam, šajā laikā ASV palielināja sava militāra kontingenta klātbūtni Panamā, par 1300 militārpersonām ar mērķi aizsargāt ASV pilsoņus no iespējamas agresijas pret viņiem. 

1988. gada 25.maijā Norjega atteicās no ASV piedāvājuma - nolikt savas pilnvaras, pamest valsti apmaiņā pret jebkādu apsūdzību celšanu un saistībai ar narkotiku tirdzniecību.

1989. gada 3. oktobrī notika militāra apvērsuma mēģinājums, lai gāztu Norjegu. Rezultātā tika nogalināti 10 dumpinieki, 37 tika arestēti, bet pārējiem izdevās rast patvērumu ASV militārajā bazē. Protams, šāds gadījums nepalika bez represijām no Norjegas puses. Viņa organizētās izmklešānas rezultātā tika nopietni patīrītas Panamas bruņotu spēku rindas. 

1989. gada 10. novembrī panamas prezidents Fransisko Rodriges tikās ar padomju žurnālistiem, kuriem sūdzējās par ASV spiedienu, par izveidoto sarežģīto sociāli-ekonomisko situāciju valstī. Prezidents vēstīja, ka esot gatavi uzlabot attiecības ar ASV ar nosacījumu, ka kaimiņvalsts ievēros Panamas suverenitāti un cienīs tās brīvību, pārstājot iejaukties valsts lietās un izdarīt spiedienu uz to.

1989. gada 11. novembrī ASV paziņoja par militārpersonu 7700 ģimenes locekļu un piederīgo evakuāciju no Panamas. 

1989. gada decembrī no mīnas cieta 2 Panamas karavīri, un ASV puse atzina, ka tiešām, esot mīnējuši apkārtni notikušo mācību laikā. ASV valdība pieņēma lēmumu par Panamas intervenci, nosaucot sekojošus uzbrukuma iemeslus :

• ASV pilsoņu aizsardzība Panāmā;
• Panamas kanāla aizsardzība;
• demokrātijas atbalsts Panamā;
• Norjegas gāšana un viņa nodošana ASV tiesai pēc jau esoša ASV tiesas lēmuma

1989. gada 15. decembrī Norjega panamas parlamentā paziņoja, ka valsts atrodas kara stāvoklī ar ASV.

 1989. gada 20. decembrī ASV karaspēks iebruka Panamas teritorijā, gāžot Norjegas režīmu.

 Norjega padevās amerikāņiem 1990. gada 3. janvārī, savukārt pati militārā operācija beidzās 12. janvārī.

Pēc ASV iebrukuma Panamas prezidenta amatā stājās Giljermo Endara, kurš bija uzvarējis 1989. gada vēlēšanās. Ekonomikā tika realizētas reformas, tomēr sākotnēji tām bija neliela atdeve iepriekšējā režīma realizētās politikas dēļ.

1994. gadā valstī notika pirmās brīvās vēlēšanas, kurās tika ievēlēts Ernesto Peress.

1999. gadā par prezidenti tika ievēlēta Mireja Moskoso, kļūstot par pirmo sievieti šajā amatā. Saskaņā ar Torihosa—Kārtera līgumos noteikto 1999. gada 31. decembrī ASV militārais kontingents pameta Panamas kanāla zonu, nākamajā dienā kanāla zona pilnībā pārgāja panamiešu kontrolē. Izvirzot par savu mērķi cīņu pret korupciju, 2004. gada prezidenta vēlēšanās par valsts galvu tika izvēlēts Martins Torrihoss.

2009. gadā viņu nomainīja uzņēmējs Rikardo Martinelli.

Pēdējās desmitgadēs Panamai ir bijuši stabili ekonomiskās izaugsmes rādītāji. Vienlaikus, neskatoties uz vienu no augstākajiem iekšzemes kopprodukta ienākumu uz oedzīvotāju Latīņamerikā, ap 40% panamiešu dzīvo zem nabadzības robežšķirtnes. Bez Panamas kanāla, pasaulē valsts pazīstama kā "beznodokļu paradīze", kurā ārvalstu korumpēti politiķi, visa veida citi noziedznieki veido "ofšora" kompānijas, lai apietu nodokļu nomaksu vai slēptu naudas izcelsmi savās valstīs.