AT Senāta Lēmums lietā par Tiesu izpildītājiem

Latvijas Republikas Augstākās tiesas
Senāta Krimināllietu departamenta

2006. gada 3. aprīļa LĒMUMS lietā SKK – 01-0187/06
(krimināllieta Nr. 12812002503)

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments šādā sastāvā:

senatore referente V. Eilande,
senators P. Gruziņš,
senators V. Čiževskis,

izskatot rakstveida procesā krimināllietu sakarā ar apsūdzētā Ivara Kibermaņa, viņa aizstāves Irinas Voronovas un apsūdzētā Andra Strazda aizstāvja Jura Jurkjāna iesniegtajām kasācijas sūdzībām par Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2006. gada 31. janvāra lēmumu,

konstatēja

Ar Tukuma rajona tiesas 2005.gada 13.septembra spriedumu,

Ivars KIBERMANIS, notiesāts
pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļas ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem,
pēc Latvijas Kriminālkodeksa 164. panta 2. daļas ar brīvības atņemšanu 5 gadiem bez mantas konfiskācijas.
Saskaņā ar Latvijas Kriminālkodeksa 38. pantu, ietverot vieglāko sodu smagākajā, galīgais sods Ivaram Kibermanim noteikts brīvības atņemšana uz 5 gadiem, bez mantas konfiskācijas.
Piemērojot Latvijas Kriminālkodeksa 42. pantu, brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 3 gadiem.

Andris STRAZDS, notiesāts
pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļas ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem.
Piemērojot Latvijas Kriminālkodeksa 42. pantu, brīvības atņemšanas sods noteikts nosacīti ar pārbaudes laiku uz 2 gadiem.

Ar minēto spriedumu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļas notiesāta ari Ligita Molčanova, par kuru spriedums nav pārsūdzēts.

Ar pirmās instances tiesas spriedumu Ligita Molčanova un Andris Strazds atzīti par vainīgiem un sodīti par to, ka viņi, būdami amatpersonas, ļaunprātīgi izmantoja varas un dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm mantkārīgā nolūkā un citas personiskas ieinteresētības dēļ, ar šīm darbībām nodarot būtisku kaitējumu valsts un sabiedriskajām tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums, kam bijušas smagas sekas.

Savukārt Ivars Kibermanis ar pirmās instances tiesas spriedumu atzīts par vainīgu un sodīts par to, ka viņš, būdams amatpersona, ļaunprātīgi izmantoja varas un dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm mantkārīgā nolūkā un citas personiskas ieinteresētības dēļ, ar šīm darbībām nodarot būtisku kaitējumu valsts un sabiedriskajām tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums, kam bijušas smagas sekas, kā arī izdarīja kukuļņemšanu lielos apmēros ar starpnieku, būdams amatpersona, par kādas darbības izdarīšanu un neizdarīšanu kukuļdevēja interesēs, ko amatpersonai vajadzēja izdarīt, izmantojot savu dienesta stāvokli.

Noziedzīgos nodarījumus apsūdzētie izdarījuši šādos apstākļos:

Andris Strazds, būdams vecākais tiesu izpildītājs un Jelgavas tiesu izpildītāju kantora (turpmāk tekstā - Jelgavas TIK) vadītājs, un Jelgavas TIK tiesu izpildītāja Ligita Molčanova (1997.gadā uzvārds - Rašitine), abi uzņēmās un pildīja amatpersonas pienākumus, kuri bija saistīti ar organizatorisku darbu, rīkotāja pienākumu pildīšanu, administratīvu saimniecisku pienākumu pildīšanu, dodot norādījumus, organizējot un vadot spriedumu izpildi, veicot kontroli par spriedumu izpildi, kuru prasījumi vai rīkojumi, izpildot tiesas spriedumus vai lēmumus, bija saistoši visiem valsts uzņēmumiem, iestādēm, organizācijām, uzņēmējsabiedrībām, amatpersonām un pilsoņiem visā valsts teritorijā, ar tiesībām izsaukt parādniekus, piedzīt naudas maksājumus, vērst piedziņu uz pilsoņu un juridisko personu kontiem un mantu, pārdot to publiskā izsolē u.t.t.

Jelgavas TIK tiesu izpildītājas Ligitas Molčanovas lietvedībā no 1997.gada 14.marta bija izpildu lieta Nr. 158/2 par Ls 1 033 824,04 piedziņu no Jelgavas akciju sabiedrības ,,RAF" (turpmāk tekstā AS ,,RAF") par labu AS ,,Jelgavas Cukurfabrika".

1997. gada 29. aprīlī Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija, izskatot AS «Zavolžjes motoru rūpnīca" pieteikumu, ierosināja AS ,,RAF" maksātnespējas lietu un pieņēma lēmumu par aresta uzlikšanu AS ,,RAF" naudas līdzekļiem, publiskā apgrozībā esošiem vērtspapīriem, kā arī kustamai un nekustamai mantai, par ko paziņoja kredītiestādei, parādniekam, un 1997. gada 30. aprīlī nosūtīja minēto lēmumu un izpildu rakstu ar pavadrakstu Jelgavas TIK.

Apsūdzētie Ligita Molčanova un Andris Strazds, mantkārīgu motīvu vadīti, ļaunprātīgi izmantojot savu dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm, neizpildīja minēto Zemgales apgabaltiesas lēmumu par aresta uzlikšanu AS ,,RAF" naudas līdzekļiem, kustamai un nekustamai mantai, bet izpildīja LR Tieslietu ministrijas tiesu izpildītāju departamenta galvenās speciālistes Sanitas Skvorcovas un departamenta direktora vietnieka Ivara Kibermaņa norādījumus par veicamo darbību kārtību, secību iepriekšējā AS ,,RAF" izpildu lietā, pārkāpjot arī spēkā esošos likumus, normatīvos aktus par parāda piedziņas veikšanu no juridiskajām personām.

Ivars Kibermanis, būdams amatpersona, kuram ar LR TM Valsts sekretāra 1996. gada 17. maija rīkojumu Nr.210 bija uzlikts par pienākumu pildīt Tiesu izpildītāju departamenta direktora vietnieka amata aprakstā noteiktos dienesta pienākumus, kas noteica viņam kontrolēt tiesu izpildītāju kantoru darbu, izskatīt sūdzības par tiesu izpildītāju darbību tiesas spriedumu izpildīšanā, sniegt praktisku palīdzību tiesu izpildītāju kantoru vadītājiem darba organizēšanā u.c, kā ari ievērot Saeimas, Ministru kabineta aktus, TM nolikumu, Tiesu izpildītāju departamenta nolikumu, sadarboties ar citām amatpersonām, institūcijām sava amata kompetences ietvaros, ļaunprātīgi izmantoja savu dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm.

1997. gada aprīlī, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā laikā, Ivars Kibermanis sāka aktīvi interesēties par Jelgavas TIK lietvedībā esošo AS ,,RAF" izpildu lietu Nr. 158/2, un konkrēti, - par AS ,,RAF" īpašumu - 49 lokšņu presēšanas iekārtām (turpmāk tekstā - presēm).

Ivars Kibermanis ar mērķi preses realizēt ar sava paziņas Raivo Sārta pārstāvniecību un SIA ,,Pikso" starpniecību tālāk citai personai par Ivaram Kibermanim un Raivo Sārtam izdevīgāko cenu 1997. gada aprīļa sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā konkrēti nenoskaidrotā datumā un laikā, Rīgā, viesnīcā ,,Radisson SAS" kopā ar Raivo Sārtu un Rīgas rajona TIK vadītāju Ingu Lazdāni, tikās ar iespējamo pircēju - Polijas pilsoni Slavomiru Janiku, piedaloties Arvilam Pūrim, kad tika piedāvāts iegādāties AS ,,RAF" preses par 700.000,- USD.

1997. gada maijā, pirmstiesas izmeklēšanā konkrēti nenoskaidrotā datumā un laikā, zinot par Zemgales apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 1997. gada 29. aprīļa lēmumu, ar kuru ierosināta AS ,,RAF" maksātnespējas lieta, uzlikts arests AS ,,RAF" naudas līdzekļiem, mantai, par šī lēmuma un izpildu rakstu nosūtīšanu Jelgavas TIK, tīši, mantkārīgā nolūkā, pretēji dienesta interesēm deva norādījumus Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departamenta galvenajai speciālistei Sanitai Skvorcovai un telefoniski Jelgavas TIK vadītājam Andrim Strazdam par veicamo darbību kārtību, secību minētajā AS ,,RAF" izpildu lietā.

Ivars Kibermanis pretēji Latvijas Civilprocesa kodeksa (turpmāk tekstā CPK) normām un pretēji Tiesas spriedumu izpildīšanas instrukcijai, kuri paredzēja atsevišķu piedziņu un sprieduma izpildīšanu attiecībā uz uzņēmumiem, iestādēm un organizācijām, ar Sanitas Skvorcovas starpniecību ieteica Jelgavas TIK vadītājam Andrim Strazdam un Jelgavas TIK tiesu izpildītājai Ligitai Molčanovai izpildu lietā Nr. 158/2 AS ,,RAF" mantu realizēt, nododot realizācijai, nevis izsolē, kā to nosaka CPK 418.panta 4.daļa, ka manta aprakstāma, novērtējama un pārdodama izsolē šā kodeksa trīsdesmit devītajā nodaļā noteiktajā kārtībā.

Lai izpildītu TM Tiesu izpildītāju departamenta galvenās speciālistes Sanitas Skvorcovas un direktora vietnieka Ivara Kibermaņa norādījumus, Jelgavas TIK vadītājs Andris Strazds un tiesu izpildītāja Ligita Molčanova, kuras lietvedībā bija AS ,,RAF" izpildu lietas, neņemot vērā Zemgales apgabaltiesas 1997.gada 29.aprīļa lēmumu, steidzīgi uzsāka izpildu darbības, aprakstīja AS ,,RAF" kustamo mantu Jelgavā, Aviācijas ielā 18, 1997. gada 5. maijā un 6.maijā aprakstīja 38 autotransporta vienības, 1997. gada 13. maijā 49 lokšņu presēšanas iekārtas (turpmāk tekstā - preses), nepaziņoja piedzinējam par mantas apraksti, un 1997. gada 12. maijā Jelgavas TIK vadītājs Andris Strazds noslēdza līgumu par arestētās mantas (mehānisko transporta līdzekļu) realizāciju ar SIA ,,AutosalonsRO", kuru, saskaņojot ar TM tiesu izpildītāju departamenta direktora vietnieku Ivaru Kibermani, sastādīja Sanita Skvorcova un atveda uz Jelgavas TIK.

Ivars Kibermanis pats telefoniski un ar Sanitas Skvorcovas starpniecību ieteica Andrim Strazdam prešu aprakstē kā liecinieku Raivo Sārtu.

Pēc Ivara Kibermaņa norādījumiem, tīši izlietojot savu dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm, Andris Strazds un Ligita Molčanova pārkāpa 1996. gada 12. septembra speciālā likuma ,,Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 47. panta l. daļu, kur noteikts, ka līdz ar maksātnespējas lietas ierosināšanu kreditoram ir aizliegts veikt individuālās darbības, ar kurām tiek nodarīti zaudējumi kreditoru kopuma interesēm, kā arī Latvijas CPK 418.panta 2.daļu un 3.daļu, kas nosaka, ka piedziņa vispirms vēršama uz mantu, kas nav uzņēmuma galvenā lieta, tās būtiska daļa vai piederums. Ja šādas mantas nav vai tās nepietiek parāda piedziņai, piedziņa vēršama uz uzņēmumu kopumā vai - ar īpašnieka piekrišanu - uz atsevišķām lietām. Uzņēmuma sastāvā kā galvenā lieta, tās būtiskās daļas vai piederumi ietilpst ražošanas ēkas (būves) un ražošanas palīgēkas (noliktavas, sūkņu stacijas u.c), ražošanai vajadzīgie rīki, mašīnas un citas ražošanas iekārtas, izejvielas, darbā esošie ražojumi (1996.gada 3.oktobra likuma redakcija).

Pēc Jelgavas TIK pasūtījuma 49 prešu novērtējumu veica tehnoloģisko iekārtu un aprīkojuma vērtētāji Anita Ducena un Andris Baltais, 1997.gada 9.maijā sastādot ziņojumu par prešu vērtību Ls 11754,- (pirms prešu aprakstes), kuru Anitas Ducenas vārdā parakstīja Andris Baltais.

1997. gada 20. maijā Ligita Molčanova pēc Sanitas Skvorcovas norādījuma nosūtīja Zemgales apgabaltiesai vēstuli ar lūgumu atlikt tiesas sēdi AS ,,RAF" maksātnespējas atzīšanas lietā līdz 1997. gada 5. jūnijam, maldinot tiesu, motivējot lūgumu ar lielo darba apjomu 1997. gada 29. aprīļa tiesas lēmuma izpildē, nepaziņojot tiesai par jau uzlikto mantas arestu citā lietā un tās realizāciju, kā arī parakstīja šo vēstuli Jelgavas TIK vadītāja Andra Strazda vietā.

1997.gada maija vidū, pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā datumā un laikā, Sanita Skvorcova, saskaņojot ar Ivaru Kibermani, pēc viņa ieteikuma par mantas realizētāju ar viņa norādītajiem SIA ,,Pikso" datiem un pilnvarotās personas Raivo Sārta datiem sastādīja AS ,,RAF" prešu realizācijas līgumu un prešu pieņemšanas - nodošanas aktu, kurus nogādāja Jelgavas TIK tiesu izpildītāju kantorī Ligitai Molčanovai un Andrim Strazdam.

1997. gada 19. maijā Jelgavas TIK vadītājs Andris Strazds Jelgavā, Dambja ielā 12 noslēdza ar Raivo Sārtu līgumu par aprakstītās mantas - 49 prešu realizāciju un parakstīja prešu pieņemšanas - nodošanas aktu, kuros Raivo Sārts bija norādīts kā SIA "Pikso" pilnvarotā persona, kaut gan uz to brīdi viņam nebija apstiprināts SIA ,,Pikso" pilnvarojums.

1997. gada 21. maijā Rīgā, Kr.Barona ielā 20/22 AS ,,Parekss banka" filiālē ,,Laimdota" SIA ,,Pikso" direktore Simona Krieviņa (1997.gadā uzvārds Ozola) ar atpakaļejošu datumu parakstīja Raivo Sārtam pilnvaru, apzīmogoja pilnvaru un līgumu, kā arī šajā pašā dienā pieņemšanas - nodošanas aktā norādīto summu Ls 11754,- pārskaitīja Jelgavas TIK kontā.

Noslēdzot 1997.gada 19.maija līgumu par arestētās mantas realizāciju, juridiskās personas - uzņēmuma galvenā aprakstītā manta netika realizēta izsolē:

• nebija prešu īpašnieka piekrišanas piedziņas vēršanai uz galveno mantu, kā to noteica CPK 418. pants;

• netika paziņots piedzinējam - AS ,,Jelgavas Cukurfabrika", kura labā aprakstītas preses, kam, tāpat kā parādniekam, saskaņā ar CPK 359.panta 7.daļu noteiktas tiesības būt klāt pie tiesu izpildītāja izdarāmajām darbībām sprieduma izpildīšanai un saņemt tiesā nepieciešamās izziņas, kas saistītas ar sprieduma izpildīšanu, saskaņā ar Tiesas spriedumu izpildīšanas instrukcijas 192.pantu paredzētas tiesības būt klāt pie tiesu izpildītāja izdarāmajām darbībām, iepazīties ar izpildu lietas materiāliem un saņemt nepieciešamās izziņas, kas attiecas uz sprieduma izpildi (CPK 359.pants);

• netika paziņots ar Zemgales apgabaltiesas 1997. gada 7. maija lēmumu ieceltajam AS ,,RAF" administratoram Sergejam Agafonovam, kurš, izpildot tiesas uzlikto pienākumu, parādnieka - AS ,,RAF" pamatlīdzekļu sarakstā norādīja minētās 49 preses un iesniedza šo sarakstu tiesai maksātnespējas pasludināšanas lietā;

• preses tika realizētas par aptuveni četras reizes mazāku vērtību - Ls 11754, nekā to likvidācijas vērtība (lūžņu cena) - Ls 49700;

• LMAS RAF, par kādu pasludināta AS ,,RAF", liegta iespēja rīkoties ar 49 presēm kā ar savu īpašumu, atgūt to, jo pēc 2001.gada 14.maijā maksātnespējīgās SIA ,,Pikso" administratora noslēgtā cesijas līguma un 49 prešu pirkuma līguma ar Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2002.gada 30.maija spriedumu apstiprinātas citas personas - Andreja Čepjolkina īpašuma tiesības.

1997. gada 15. maijā AS ,,RAF” iesniegtā sūdzība Tiesu izpildītāju departamentā, kā arī personīgi direktora vietniekam Ivaram Kibermanim 1997. gada 2. jūnijā administratora pārstāvja iesniegtā sūdzība par Jelgavas TIK darbinieku darbībām atstātas bez ievērības, izpildu lieta Nr. 158/2 netika izbeigta arī pēc AS ,,RAF” pasludināšanas par maksātnespējīgu 1997. gada 21. maijā, tādējādi pārkāpjot likuma ,,Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju" 50. panta 2. daļu, kurā noteikts, ka ,,tiesas spriedums, ar kuru parādnieks pasludināts par maksātnespējīgu, ir pamats spriedumu izpildīšanas lietvedības izbeigšanai lietās par piespriesto, bet no parādnieka nepiedzīto summu piedziņu”.

AS,,RAF" izpildu lieta Nr.158/2 kopā ar citām izpildu lietām izbeigta ar Jelgavas TIK tiesu izpildītājas Ligitas Molčanovas lēmumu tikai 1997.gada 26. augustā.

Par veiktajām darbībām AS „ RAF" izpildu lietās Nr. 158/2, Nr.110/2, tajā skaitā, par autotransporta realizāciju, prešu realizāciju, kā ari par angāra (somu moduļa) nodošanu īpašumā piedzinējam - akciju sabiedrībai ,,Jelgavas Cukurfabrika” 1997.gada 20.maijā saskaņā ar pieņemšanas - nodošanas aktu Ligita Molčanova pēc Jelgavas tiesas lēmumiem no 1997.gada 9.maija līdz 11.jūnijam saņēma atlīdzību 5% no piedzenamās summas, pamatojoties uz Latvijas CPK 375.pantu, kopā Ls 52664,10, kuru pēc nodokļu nomaksas 1997.gada maija vidū - jūnija sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā nenoskaidrotā laikā, Jelgavā, Dambja ielā 12 Andra Strazda darba kabinetā sadalīja trijās daļās un atdeva Andrim Strazdam ne mazāk kā Ls 8 000,- un Sanitai Skvorcovai ne mazāk kā Ls 8 000, zinot, ka Sanita Skvorcova daļu no saņemtās naudas summas atdos Ivaram Kibermanim.

Ivars Kibermanis, kura pienākums bija kontrolēt tiesu izpildītāju kantoru darbu, izskatīt sūdzības par tiesu izpildītāju darbību tiesas lēmumu un spriedumu izpildīšanā, savu dienesta stāvokli izmantoja ļaunprātīgi, pretēji dienesta interesēm, nereaģēja uz tiesu izpildītāju nolaidīgu darba pienākumu pildīšanu un uz viņu noziedzīgām darbībām, saistītām ar darba pienākumu pildīšanu, pamatotas sūdzības par viņu darbību atstāja bez ievērības, t.i., neapturēja viņu nelikumīgās darbības, ko vajadzēja izdarīt, izmantojot savu dienesta stāvokli. Par savu bezdarbību un nelikumīgām darbībām, dodot norādījumus, pārkāpjot Latvijas CPK un citu likumu prasības, 1997. gada maija vidū - jūnija sākumā, pirmstiesas izmeklēšanā konkrēti nenoskaidrotā datumā un laikā, Rīgā, Mazā Jaunielā 5 savā darba vietā Ivars Kibermanis ar starpnieku Sanitu Skvorcovu saņēma atlīdzību ne mazāk kā Ls 3000,-, tādējādi pieņemot kukuli lielā apmērā no viņa kontrolei pakļautās personas Ligitas Molčanovas.

Ligitas Molčanovas, Andra Strazda un Ivara Kibermaņa tīšu darbību rezultātā AS ,,RAF" kreditoru kopuma interesēm nodarīts būtisks kaitējums, tajā skaitā, valsts interesēm, kuru pārstāvēja LR Finanšu ministrija, valsts un sabiedriskajām tiesībām un interesēm, ko aizsargā likums, jo tika diskreditēta valsts un tiesu vara, kam bija smagas sekas - AS ,,RAF" nodarīts materiālais zaudējums lielā apmērā par kopējo summu ne mazāk kā Ls 37946,-.

Šādas Ligitas Molčanovas un Andra Strazda darbības pirmās instances tiesa kvalificējusi pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162.panta 2.daļas, bet Ivara Kibermaņa darbības kvalificējusi pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļas un 164. panta 2. daļas.

Ar Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2006. gada 31. janvāra lēmumu pirmās instances tiesas spriedums atstāts negrozīts.

Iesniegtajā kasācijas sūdzībā apsūdzētais Ivars Kibermanis lūdz atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu un izskatīt lietu kasācijas instancē mutvārdu procesā tiesas sēdē, ņemot vērā lietas sarežģītību un iespējamību, ka rodas nepieciešamība kasācijas sūdzībā norādīto precizēt.

Ivars Kibermanis norāda, ka apelācijas instances tiesa lēmumā neesot motivējusi, kādēļ noraidīti viņa un aizstāves norādītie pierādījumi, neesot pēc būtības noskaidrojusi ar tiem saistītos apstākļus (A. Babauska sniegtās atbildes, Jelgavas TIK konta izrakstus u.c. pierādījumus), kuriem saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta 2. daļu bija nozīme krimināltiesisko attiecību taisnīgā noregulējumā, neesot ievērojusi Kriminālprocesa likuma 562. panta 1. daļu, kas uzliek veikt tiesas izmeklēšanu apelācijas sūdzībās norādītajā apjomā. Esot pieļauti Kriminālprocesa likuma 19. un 20. panta pārkāpumi, jo tiesa pieļāvusi to, ka par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā atzīta persona, kuras vaina nav konstatēta likumā noteiktajā kārtībā, par kuras vainas esamību ir objektīvas šaubas un kurai saistībā ar nekonkrēto, pretrunīgo un nelikumīgi grozīto apsūdzību ir liegtas tiesības uz aizstāvību, nevērtējot apsūdzētās puses norādītos pierādījumus. Neesot nodrošinājusi 18. pantā garantēto procesuālo tiesību līdzvērtīgu īstenošanu un 15. pantā garantētās tiesības uz lietas izskatīšanu objektīvā un taisnīgā tiesā. Pirmās instances spriedums esot balstīts uz nepārbaudītiem un nekonkrētiem apsūdzības pieņēmumiem. Lēmums par viņa saukšanu pie kriminālatbildības neatbilstot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 146. pantam, saskaņā ar kuru apsūdzībā jānorāda nozieguma izdarīšanas vieta, laiks, tā izdarīšanas motīvi un veids, kvalificējošās pazīmes, sekas un citi apstākļi, ciktāl tie noskaidroti ar lietas materiāliem.

Apsūdzība esot formulēta kā vispārīgs faktu, pieņēmumu, apsūdzēto darbību un ar tām saistīto personu darbību izklāsts, nenorādot, kuras konkrēti darbības attiecināmas uz katru no apsūdzētajiem un veido tam inkriminētā nozieguma sastāvu. Viņam celtajā apsūdzībā neesot konkretizētas nelikumīgas darbības, kas atzītas par dienesta interesēm pretēju norādījumu došanu, neesot norādīts uz konkrētām Latvijas CPK un citu likumu normām, ar kurām atbilstoši apsūdzības formulējumam bija pretrunā viņa darbība un kuru kā blanketo tiesību normu pārkāpums būtu veidojis Latvijas Kriminālkodeksa 162. pantā paredzētā nozieguma sastāvu viņa darbībās. Pirmās instances tiesa, grozot apsūdzību, faktiski būtiski pasliktinājusi viņa stāvokli, jo sākotnēji viņa darbības vērtētas kā bezdarbība, bet vēlāk tiesa noradījusi, ka kukulis saņemts arī par nelikumīgām darbībām, tādējādi pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 255. panta 2. daļā noteiktās iztiesāšanas robežas.

Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 146., 255., 299. un 304. panta, Kriminālprocesa likuma 564. panta ceturtās daļas un 562. panta pirmās daļas prasību neievērošanas rezultātā esot būtiski pasliktinājies viņa kā apsūdzētā stāvoklis, būtiski ierobežotas tiesības uz aizstāvību (zināt precīzu apsūdzību un izvēlēties aizstāvības pozīciju), kas ir novedis pie nelikumīga, apelācijas instances tiesas spēkā atstāta, Latvijas Kriminālkodeksa 3. panta, 162. panta otrās daļas un 164. panta otrās daļas, Latvijas KPK 19. panta, 19.-1 panta un 313. panta (Kriminālprocesa likuma 15.,18., 19. un 20. panta) nosacījumiem neatbilstoša notiesājoša tiesas sprieduma. Lietā neatbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 101. pantam esot apmierinātas civilprasības, lai arī zaudējumi nav nodarīti viņa darbību rezultātā.

Ivara Kibermaņa aizstāve Irina Voronova lūdz atcelt apelācijas instances tiesas lēmumu, ar kuru Tukuma rajona tiesas 2005. gada 13. septembra spriedums Ivara Kibermaņa notiesājošā daļā ir atstāts negrozīts, un kriminālprocesu pret Ivaru Kibermani izbeigt noziedzīgu nodarījumu sastāva trūkuma dēļ, kā arī, uzskatot, ka krimināllietai var būt īpaša nozīme likumu interpretēšanai, lūdz noteikt lietas izskatīšanu tiesas sēdē.

Aizstāve norāda, ka Krimināllikuma pārkāpumi izpaužas Krimināllikuma Vispārīgās daļas 5.panta neievērošanā, nepareizi piemērojot Krimināllikuma 316.pantu, kā arī Latvijas Kriminālkodeksa 162. pantu un 164. pantu attiecībā uz Ivaru Kibermani. Kaut I.Kibermanim inkriminētajā laika posmā "Korupcijas novēršanas likums" ir bijis spēkā, taču Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 3. daļa palikusi negrozīta. Jēdziens "valsts amatpersona" tajā neticis iekļauts. Pats pa sevi "Korupcijas novēršanas likums" neregulē krimināltiesiskās attiecības. Speciālais subjekts ,,valsts amatpersona” esot paredzēts Krimināllikuma 316.pantā un attiecīgi pārējās normās, kas paredz kriminālatbildību par noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā (Krimināllikuma XXIV nodaļa). Krimināllikums ir stājies spēkā 1999.gada 1.aprīlī. Krimināllikuma 5.panta 3.daļā ir noteikts, ka likumam, kas atzīst nodarījumu par sodāmu, pastiprina sodu vai ir citādi nelabvēlīgs personai, atpakaļejoša spēka nav. Attiecībā uz I.Kibermani Krimināllikuma 316.pants ir nelabvēlīgs, jo salīdzinoši ar Latvijas Kriminālkodeksa 162.panta 3.daļu paplašina par amatpersonām uzskatāmo personu loku.

Aizstāve norāda, ka, būdams LR Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departamenta direktora vietnieks, Ivars Kibermanis nav bijis varas pārstāvis, tādējādi tas nav bijis Latvijas Kriminālkodeksa 162.panta izpratnē noteicošais viņa atzīšanai par amatpersonu. Noteicošais esot viņa amata pilnvaru apjoms, nevis ierēdņa statuss kā tāds.

Latvijas Kriminālkodeksa 162.panta 3.daļā definētā amatpersonas jēdzienā kā obligātas amatpersonu raksturojošās funkcijas atzītas organizatorisku un rīkotāja vai administratīvu un saimniecisku funkciju veikšana, kuru izpilde nepārprotami saistīta ar lēmumu pieņemšanu, kas saistoši citām personām, tajā skaitā amatpersonai tieši vai netieši pakļautajiem iestādes, uzņēmuma vai organizācijas darbiniekiem (LR Augstākās tiesas Senāta 2000.gada 20.jūnija lēmums lietā Nr. SKK-140).

Krimināllietas iztiesāšanas gaitā abās tiesu instancēs neesot konstatēts, ka Ivars Kibermanis savā amatā ir veicis organizatoriskas un rīkotāja vai administratīvas un saimnieciskas funkcijas. Esot noskaidrots, ka viņš nebija tiesīgs pieņemt citām personām saistošus lēmumus, un viņa pakļautībā šajā amatā nebijis neviens darbinieks.

Neesot konstatēts obligātais nosacījums kriminālatbildībai pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta - cēloniskais sakars starp nodarījumu un norādītajā normā paredzētajām sekām, konkrētajā gadījumā materiālo zaudējumu.

Kā Kriminālprocesa likuma būtisks pārkāpums izpaužoties 564. panta 4. daļas neievērošana. Apelācijas instances tiesa lēmumā neesot norādījusi, kāpēc apsūdzētā Ivara Kibermaņa un aizstāves sūdzības uzskata par nepamatotām, sūdzību argumenti par pierādījumu izvērtēšanu pirmajā instancē, noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmju neesamību esot noraidīti bez pamatojuma. Faktiski apelācijas instances tiesa atstājusi pirmās instances tiesas spriedumu negrozītu, nemotivēti piekrītot tajā izklāstītajam.

Apsūdzētā Andra Strazda aizstāvis iesniegtajā kasācijas sūdzībā lūdz atcelt Zemgales apgabaltiesas nolēmumu pilnībā un izbeigt kriminālprocesu pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. pantu 2. daļas attiecībā pret apsūdzēto Andri Strazdu.

Aizstāvis norāda, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma pārejas noteikumiem līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksu veiktās procesuālās darbības un to rezultātā iegūtie materiāli saglabā savu tiesisko statusu. Sastādot apsūdzības rakstu, apsūdzētājs esot būtiski pārkāpis Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta noteikumus, un šāds pārkāpums, skatot lietu pirmās instances tiesā, saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 259. panta noteikumiem bijis par pamatu tiesai pieņem lēmumu par lietas virzīšanu papildizmeklēšanai. Apsūdzības raksta izklāsts neatbilstot Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta 3. daļas - aprakstošās daļas noteikumiem, jo Andris Strazds tiekot faktiski apsūdzēts par to, ka ir pieņemts darbā 1995. gada 14. februārī Jelgavas pilsētas tiesu izpildītāju kantorī, bet 1997. gada 15. martā iecelts par tiesu izpildītāju kantora vadītāju. Aizstāvis sūdzībā pārraksta Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta saturu un norāda, ka no pantā minētā, apsūdzības aprakstošajā daļā precīzi neesot aprakstīts (nodefinēts) neviens no faktiskajiem lietas apstākļiem. Pirmās instances tiesas spriedumā, tāpat kā apsūdzībā, neesot tieši norādīts, kādas darbības ir veicis tieši Andris Strazds un kā tieši viņa darbību rezultātā (cēloņsakarība) nodarīts būtiskais kaitējums, kā tieši šīs darbības (nevis kādu citu personu darbības) ir izraisījušas smagas sekas.

Analizējot pierādījumu kopumu, tiesa neesot norādījusi pierādījumus, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, un motīvus, kas izskaidro, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus. Citi pierādījumi šajā spriedumā faktiski neesot vispār analizēti, neesot atrunāti aizstāvības norādījumi par apsūdzības nepamatotību, apstākļi un motīvi, kāpēc tiesa neņem vērā aizstāvības viedokli, kā arī neesot novērtēta apsūdzības raksta neatbilstība Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta noteikumiem.

Aizstāvis apstrīd tiesas kompetenci precizēt apsūdzību un to papildināt, norādot, ka saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 156.pantu tikai prokurors var apsūdzību grozīt un papildināt (precizēt), ja pirmstiesas izmeklēšanas gaitā rodas pamats grozīt celto apsūdzību vai to papildināt (precizēt), tad prokuroram jāuzrāda apsūdzētajam jauna apsūdzība, ievērojot kodeksa 145., 146. un 150. pantā paredzētās prasības. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 255. pantu 2. daļu apsūdzības grozīšana tiesā esot pieļaujama, ja ar to nepasliktinās tiesājamā stāvoklis un netiek pārkāpta viņa tiesība uz aizstāvību. Pirmās instances tiesa spriedumā neesot lietas apstākļus, tas ir nenoskaidro objektīvo patiesību saskaņā ar likuma ,,Par tiesu varu"' 17. pantu un šis spriedums neatbilst tiesiskuma principam.

Tiesas secinājumi neatbilstot lietas faktiskajiem apstākļiem, jo Andris Strazds neesot izpildu lietā veicis nekādas izpildu darbības, viņa darbības esot bijušas atbilstošas Tiesas spriedumu izpildīšanas instrukcijai. Viņam neesot arī bijušas tiesības un pienākums pieņemt lēmumus vai kontrolēt izpildītāju darbības šajā izpildu lietā.

Apelācijas instances tiesa, atzīstot Andri Strazdu par amatpersonu, esot pasliktinājusi viņa stāvokli, jo atsaukusies uz Krimināllikuma 316. pantu, kurš tolaik nav bijis spēkā. Arī atsauce uz ,,Korupcijas novēršanas likuma” 5. pantu esot nepamatota, jo Andris Strazds nav bijis ne ierēdnis, ne ierēdņa kandidāts.

Pirmās instances tiesas spiedumā neesot redzams notiesāšanas pamatojums par organizatorisko un saimniecisko pienākumu izpildi vai neizpildi, ka arī netiekot atrunāts, kādā veidā šo organizatorisko un saimniecisko darbību rezultātā (tiesas ieskatā amatpersonas pazīme attiecībā uz A. Strazdu) A. Strazds ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, par kuru atbildība paredzēta KK 162.panta 2.daļā.

Zemgales apgabaltiesa, kvalificējot noziedzīgu nodarījumu, esot nepareizi piemērojusi krimināllikuma un ar to saistīto likumu normas.

Tiesa neesot noskaidrojusi cēloņsakarību starp apsūdzētā darbībām un nodarīto kaitējumu, paplašināti tulkojusi speciālo likumu ,,Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju”, jo šī likuma 47. pants nekādi neattiecoties uz Andra Strazda darbībām, tā kā viņš nav veicis piedziņas darbības izpildu lietā.

Apelācijas instances tiesa lēmumā būtisko kaitējumu tulkojot atbilstoši 1998.gada 15.oktobra likuma "Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību" 23.pantam, lai gan Latvijas Kriminālkodeksā būtiskā kaitējuma definējums nav bijis tieši traktēts.

Neviena tiesa neesot atzinusi starp Jelgavas TIK un SIA ,,Pikso" noslēgto līgumu par spēkā neesošu un tas esot spēkā, tāpēc Andrim Strazdam izvirzītā apsūdzība par prettiesisku līguma noslēgšanu, ļaunprātīgi izmantojot dienesta stāvokli pretēji dienesta interesēm, pretēji normatīvo aktu prasībām, esot vērtējama kritiski un Kriminālkodeksa 162.panta 2. daļa piemērota nepamatoti.

Andrim Strazdam inkriminētā Zemgales apgabaltiesas lēmuma neizpilde, neuzliekot arestu A/S RAF naudas līdzekļiem, publiskā apgrozībā esošiem vērtspapīriem, kā arī kustamai un nekustamai mantai, esot vērtējama kritiski, tā kā viņa lietvedībā neatradusies piedziņas lieta un šādu lēmumu viņš nav varējis pieņemt.

Apsverot kasācijas sūdzībās izteiktos lūgumus lietu skatīt tiesas sēdē mutvārdu procesā, nav konstatēti Kriminālprocesa likuma 583. panta 2. daļā minētie apstākļi, kas būtu par šķērsli lietas izskatīšanai rakstveida procesā. Prasījuma pamatojums tiek motivēts sūdzībās, papildus paskaidrojumi no sūdzību iesniedzējiem jautājuma izlemšanai nav nepieciešami.

Apsverot kasācijas sūdzību motīvus, Senāta Krimināllietu departamentam arī neradās nepieciešamība nodot lietu izskatīšanai tiesas sēdē.

Senāta Krimināllietu departaments atzīst, ka apelācijas instances tiesas lēmums ir atstājams negrozīts, bet kasācijas sūdzības noraidāmas šādu iemeslu dēļ.

Senāta Krimināllietu departaments uzskata, ka tiesa, daļēji labojot noziedzīgā nodarījuma faktisko apstākļu aprakstu spriedumā un pareizi norādot, ka tādējādi tā apsūdzību precizē, nav ierobežojusi apsūdzēto tiesības uz aizstāvību, kā arī nav pārkāpusi nekādas citas procesuālā likuma normas. Kaut arī tiesas spriedumā visu apsūdzēto Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma faktiskie apstākļi aprakstīti kopā ar Ivara Kibermaņa Latvijas Kriminālkodeksa 164. panta 2. daļā paredzētā nozieguma faktiskajiem apstākļiem, konkrētajā gadījumā Senāta Krimināllietu departaments šajā apstāklī nekonstatē tādu likuma pārkāpumu, kas varētu būt par pamatu tiesas nolēmumu atcelšanai, jo no sprieduma aprakstošās daļas satura ir skaidrs, kuras noziedzīgās darbības veido kukuļņemšanas sastāvu.

Lēmumā par Ivara Kibermaņa saukšanu pie kriminālatbildības pēc Latvijas Kriminālkodeksa 164. panta 2. daļas un apsūdzības rakstā apsūdzības aprakstā nevajadzīgi bija pārrakstītas arī tās darbības, kuras attiecās tikai uz apsūdzību pēc Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļas. Līdz ar to Senāta Krimināllietu departaments uzskata, ka tiesa nav pārkāpusi Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 255. panta prasības. Bez tam, apsūdzības raksta neatbilstība Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 209. panta prasībām varēja būt par pamatu lietas sūtīšanai jaunai apsūdzības raksta sastādīšanai, kā to noteica Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 234. panta 2. daļa, nevis lietas sūtīšanai papildizmeklēšanai.

Abu instanču tiesas pamatoti atzinušas, ka gan Ligita Molčanova kā tiesu izpildītāja, gan Andris Strazds kā vecākais tiesu izpildītājs, gan Ivars Kibermanis kā Tieslietu ministrijas Tiesu izpildītāju departamenta direktora vietnieks ir amatpersonas Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 3. daļas izpratnē. Senāta Krimināllietu departaments pievienojas šim abu instanču tiesu atzinumam.

Civilprocesa likuma 551. panta 1. daļā redakcijā, kas bija spēkā arī 1997. gadā, noteikts, ka tiesu izpildītāja prasības un rīkojumi, izpildot tiesu spriedumus un citus lēmumus, ir obligāti fiziskajām un juridiskajām personām visā valsts teritorijā.

Korupcijas novēršanas likuma 5. panta 2.daļā noteikts, ka valsts amatpersonas bez šā panta 1. daļā minētajām ir arī personas, kuras veic darbu valsts vai pašvaldību iestādēs un kurām ir tiesības pieņemt tādus lēmumus, kas attiecas uz atsevišķām fiziskajām un juridiskajām personām, kuras atrodas lēmuma pieņēmēja tiešā vai netiešā pakļautībā.

No likuma ,,Par tiesu varu” (redakcijā, kāda bija spēkā 1997. gada maijā) 109. panta izriet, ka tiesu izpildītāji ir Tieslietu ministrijas struktūrvienības Tiesu izpildītāju departamenta darbinieki, kuru prasības, izpildot tiesu spriedumus un pieņemtos lēmumus, kā arī citu institūciju lēmumus, ir obligātas visām valsts iestādēm, kā arī citām juridiskajām un fiziskajām personām.

Turklāt tiesu praksē jautājums par tiesu izpildītāja statusu jau risināts Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta lēmumā lietā Nr. SKK-272/2002, kurā norādīts, ka Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta izpratnē tiesu izpildītājs atzīstams par amatpersonu.

No iepriekšminētajos likumos noteiktajām tiesu izpildītāju pilnvarām izriet, ka tiesu izpildītāji ir amatpersonas arī Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 3. daļas izpratnē.

Savukārt tiesu izpildītāju kantora vadītājs jeb vecākais tiesu izpildītājs, kā tas pareizi norādīts tiesas spriedumā, veic arī organizatoriskus pienākumus.

Bez tam, saskaņā ar Tieslietu ministrijas 15.05.1996. pieņemto ,,Tiesas spriedumu izpildīšanas instrukcijas” 46.p. ,,mantas aprakstes aktu pārbauda un apstiprina vecākais tiesu izpildītājs” un saskaņā ar 204.p. ,,pēc izpildu lietas pabeigšanas tiesu izpildītājs nodod to vecākajam tiesu izpildītājam pārbaudei”, līdz ar to apgalvojums aizstāvja Jura Jurkjāna kasācijas sūdzībā, ka apsūdzētais Andris Strazds izpildu lietā ir bijis tikai liecinieks un formāli izpildījis likuma prasības, ir nepamatots.

No tiesu izpildītāju departamenta direktora vietnieka amata apraksta redzams, ka Ivara Kibermaņa pienākums bija kontrolēt tiesu izpildītāju kantoru darbu, izskatīt sūdzības par tiesu izpildītāju tiesas spriedumu izpildīšanu vai atteikumus izpildīt šādas darbības. Amata aprakstā arī norādīts, ka savu darbu viņš izpilda patstāvīgi. Līdz ar to, spriedumā pareizi konstatēts, ka viņš bija amatpersona Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 3. daļas izpratnē.

Apelācijas instances tiesas spriedumā pareizi izvērtēta noziedzīgo nodarījumu objektīvā puse – apsūdzēto darbības, cēloņsakarība starp noziedzīgajām darbībām un sekām. Visas par pierādītām atzītās apsūdzēto darbības viņiem bija iespējams izdarīt tikai tāpēc, ka viņi bija konkrētās amatpersonas.

Tiesas arī pareizi vērtējušas apsūdzēto noziedzīgo darbību rezultātā iestājušās smagās sekas, ievērojot mantiskos zaudējumus lielā apmērā – Ls 37946. Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 2. daļā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīme ir smagas sekas, tādēļ nav nepieciešams papildus konstatēt būtisku kaitējumu. Tas, ka apelācijas instances tiesa savā lēmumā atsaukusies arī uz 1998. gada 15. oktobra likumu ,,Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” norāda uz to, ka ar jaunā Krimināllikuma stāšanos spēkā likumdevējs akceptējis jau līdz tam izveidojušos tiesu praksi šajā jautājumā.

Apelācijas instances tiesa sava lēmuma motīvos atsaukusies uz Krimināllikuma 316. pantu. Šāda atsauce nav pamatota, taču visu apsūdzēto amatpersonas statuss Latvijas Kriminālkodeksa 162. panta 3. daļas izpratnē apstiprinās ar visiem iepriekšminētajiem pierādījumiem, tāpēc šī nepamatotā atsauce vien nevar būt par pamatu tiesas lēmuma atcelšanai.

Lieta apelācijas instances tiesā izskatīta sūdzībās un protestā izteikto prasību apjomā un ietvaros, un apelācijas instances tiesa atbilstoši Kriminālprocesa likuma 564. panta 6. daļai savā lēmumā nav atkārtojusi pirmās instances tiesas spriedumā minētos pierādījumus un atzinumus. Līdz ar to, norādes sūdzībās, ka tiesa neesot vērtējusi lietas faktiskos apstākļus un aizstāvības argumentus, ir nepamatotas.

Ņemot vērā iepriekšminēto, vadoties no Kriminālprocesa likuma 585. un 587. panta, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments

nolēma

Zemgales apgabaltiesas Krimināllietu tiesu kolēģijas 2006. gada 31. janvāra lēmumu atstāt negrozītu, bet apsūdzētā Ivara Kibermaņa, viņa aizstāves Irinas Voronovas un apsūdzētā Andra Strazda aizstāvja Jura Jurkjāna sūdzības noraidīt.

Lēmums nav pārsūdzams.

Senatore referente (paraksts) V. Eilande
senatori (paraksts) P. Gruziņš
(paraksts) V. Čiževskis

NORAKSTS PAREIZS
AT senatore V. Eilande

*******

Lēmumā pieminētās personas:

Ivars Kibermanis
Inga Lazdāne (Čepjolkina),
Andris Strazds,
Ligita Molčanova,
Raivo Sārts,
Arvils Pūris,
Sanita Skvorcova,
Slavomirs Janiks,
Anita Ducena,
Andris Baltais,
Simona Krieviņa (Ozola),
Sergejs Agafonovs,
Irina Voronova,
Valda Eilande
Pāvels Gruziņš
V.Čiževskis