Rēzeknes 1944.gada bombardēšana – asiņainais komunistu varas noziegums

Ilgus pēckara gadus noklusēta un daudziem vēl arī šodien nezināma ir palikusi padomju aviācijas 1944. gada Lieldienu priekšvakarā veiktā Rēzeknes bombardēšana. Tās laikā tika nogalināti gandrīz simts nevainīgu civiliedzīvotāju, sagrauta ievērojama pilsētas daļa, un bez pajumtes palika vairāki tūkstoši iemītnieku. Līdzīgus uzlidojumus PSRS komunisti bija veikuši arī iepriekš un veica arī vēlāk- sākot ar iebrukumu Polijā un Somijā un Helsinku bombardēšanu, bet kara beigu fāzē- bombardējot Tallinu, Daugavpili, pilnībā nopostot Jelgavu. 

Par šo barbarisko gaisa uzbrukumu padomju vēstures grāmatas savulaik klusēja un pilsētas nopostīšanu pat piedēvēja vāciešiem. Vienlaikus tika glorificēta t. s. “Rēzeknes atbrīvošana” 1944. gada 27. jūlijā, lai gan pēc atsevišķu militāri svarīgu objektu uzspridzināšanas vācu armijas galvenie spēki, līdzīgi, kā vēlāk Rīgā, tobrīd jau bija atstājuši pilsētu un tā tika ieņemta faktiski bez pretošanās.

Padomju aviācijas uzlidojumi Rēzeknei

1944. gada pavasarī un vasarā PSRS un Vācijas karaspēku frontes līnija nenovēršami tuvojās un sasniedza arī Latvijas teritoriju. Sarkanās armijas augstākās virspavēlniecības galvenās mītnes direktīva 1944. gada 17. februārī paredzēja 2. Baltijas frontei doties uzbrukumā un kopā ar Ļeņingradas frontes kreiso spārnu sagraut vācu armijas grupējumu Ostrovas apkārtnē. Šī uzbrukuma trešajā etapā bija plānots sasniegt līniju Ostrova– Kārsava–Rēzekne. Vācu okupācijas karaspēka sekmīgās pretdarbības dēļ to izdevās paveikt tikai piecus mēnešus vēlāk. Rēzekne bija viens no Sarkanās armijas uzbrukuma mērķiem, jo tai bija svarīga stratēģiska nozīme.

Caur pilsētu gāja Daugavpils-Pleskavas dzelzceļa līnija, kas regulāri nodrošināja armiju grupas “Nord” (Ziemeļi) 16. armijas apgādi ar karavīriem, kara tehniku un munīciju, ļāva izvest uz aizmuguri ievainotos u. tml. Rēzeknē atradās arī vairākas lielas vācu armijas kara materiālu noliktavas. Sarkanās armijas militārā stratēģija arī paredzēja sauszemes karaspēka ofensīvu (tāda bija Strešņovas placdarma operācija, kas sākās 25. martā tikai 40 kilometrus no Latvijas robežas) pastiprināšanu ar aviācijas uzbrukumiem.

Kara laikā Rēzekne piedzīvoja 11 padomju aviācijas uzlidojumus, no kuriem vissāpīgākā bija bombardēšana 1944. gada 6. un 7. aprīļa naktī, kas izpostīja līdz 80% pilsētas. Pēc aculiecinieku nostāstiem, pilsētas degošā atblāzma bijusi redzama pat 90 kilometrus attālajā Daugavpilī. Pēc aptuvenām aplēsēm, dzīvību Rēzeknes bombardēšanā zaudēja 70 – 100 cilvēku.

Padomju aviācijas uzlidojums Rēzeknei Zaļās ceturtdienas vakarā sākās ap plkst. 21 un bija vērsts pret Rēzeknes upes krastu un pilsētas apdzīvoto, bet samērā nabadzīgo dienvidu daļu un turpinājās gandrīz trīs stundas.

Pēc stundas, ap vieniem naktī nāca nākamais uzbrukuma vilnis, kas vairāk skāra pilsētas ziemeļu daļu un ilga līdz rīta gaismai.

Smago fugasu bumbu, degbumbu un citās ugunīs gruvešos tika pārvērsts Rēzeknes skolotāju institūts, Tautas pils (vācu karavīri tobrīd tajā esot skatījušies kādu kinofilmu), Armijas universālveikals, slimnīca, krievu ģimnāzija, arodskola un daudzas citas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. Daudzas ielas bija aizbērtas gruvešiem, uzlidojumā bija cietusi arī Rēzeknes Sāpju Dievmātes Romas katoļu baznīca un tirgus laukums.

Austot rīta gaismai, visapkārt valdīja haoss, pilsētas ielas klāja ēku drupas, sagāzušies telefona stabi, izbiruši logu stikli, bumbu bedres un asiņaini cilvēku ķermeņi.

Lai slēptu Rēzeknes nopostīšanu, padomju militārajā literatūrā tās bombardēšanas gaita nemaz nav detalizēti aprakstīta. Līdzās iespējai, ka Sarkanās armijas uzbrukuma mērķis būtu bijis konkrētu militāru objektu iznīcināšana, ko būtiski koriģēja pretinieka pretdarbība, laika apstākļi vai vēl kādi citi iemesli, iespējams, ka tā bija padomju aviācijas apzināti izmantota t. s. lauka bombardēšanas taktika ar mērķi iznīcināt visu apdzīvoto teritoriju.

Vēl precizējama ir arī dažviet izskanējusī informācija, ka bombardēšanas laikā dzelzceļa stacijā Rēzekne I no Rīgas bija pienācis pasažieru vilciens, no kura bēgušie cilvēki meklējuši patvērumu uz netālā Kovšu ezera ledus, kur viņus sasnieguši padomju lidmašīnu ložmetēju nāvējošie šāviņi.

Paradoksāli, bet ne Rēzeknes dzelzceļa stacijām, ne dzelzceļa maģistrālei un arī ne vācu karaspēkam 1944. gada 6./7. aprīļa uzlidojumi nekādus būtiskus zaudējumus nenodarīja, jo iespējams, krievi uzskatīja, ka ātri ieņems pilsētu un varēs infrastruktūru izmantot saviem mērķiem. Galvenie upuri šajā bombardēšanā izrādījās Rēzeknes civiliedzīvotāji.

Padomju aviācijas uzlidojums 1944. gada 6./7. aprīļa naktī izdzēsa arī vairāku pazīstamu Latgales sabiedriskās un kultūras dzīves darbinieku dzīvības. Viņu vidū bija literāts un pirmskara populārā laikraksta “Latgolas Vōrds” redaktors Jānis Ikaunieks, daudzsološais latgaliešu rakstnieks, vairāku stāstu krājumu autors, izglītības un preses darbinieks Alberts Sprūdžs, publicists un pedagogs, Rēzeknes skolotāju institūta skolotājs un pamatskolas pārzinis Pauls Svenne un citi.

P. Svenni un vēl vairākus Rēzeknes bombardēšanas upurus jau nākamajā dienā apglabāja Rēzeknes Katoļu kapos. Viņa draugs un kolēģis Jānis Šķirmants atceras:

“Uz kapu kopiņas uzlikām baltu krustu, noskaitījām tēvreizi, pārkrustījām aizgājēja mūža dusas vietu un atvadījāmies. Tādu juku un posta laikā nebija iespējams sameklēt mācītāju, ne citādi noorganizēt pienācīgu izvadīšanu.”

Šodien šīs kapavietas identificēt ir grūti, jo jau ap 1970. gadu tām virsū tika izveidoti jauni apbedījumi.

Pēckara gados padomju aviācijas veiktā Rēzeknes bombardēšana tika noklusēta, vainu par pilsētas iznīcināšanu uzveļot vāciešiem. Turpretī Rēzeknes “atbrīvošanu” 1944. gada 27. jūlijā pasniedza kā lielu varoņdarbu. Kaut arī sarkanā armija ar aviācijas un tālšāvēja artilēriju centās kavēt vācu karaspēka organizētu atkāpšanos, pēc kara radītais iespaids par vērienīgu pilsētas “atbrīvošanas” operāciju bija krietni pārspīlēts. Vācu karaspēks pirms pilsētas atstāšanas uzspridzināja padomju aviācijas vēl nenopostītos stratēģiskos un sabiedriskos objektus – dzelzceļa stacijas Rēzekne I un Rēzekne II, tiltu pār Rēzeknes upi, Komercskolu, Zemes banku, pilsētas valdi un citus, tomēr, laikus atkāpjoties, spēja izvairīties no iesaistīšanās plašākā kaujas darbībā.

Pēc padomju avotiem, kaujās par Rēzekni krita 2500 sarkanarmiešu, bet tas, iespējams, ir pilsētas apkārtnē pēckara gados no dažādām tuvākām un tālākām kauju vietām pārapbedīto karavīru skaits.

http://www.la.lv/asinainas-lieldienas-rezeknes-bombardesana-1944-gada-6-un-7-aprili/?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=say&utm_campaign=post_1590488765

***

Ar 1946. gada 15. maijā izdoto Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās Padomes Prezidija dekrētu kapteinim Nlkolajam Ižutovam tika piešķirts Padomju Savienības Varoņa nosaukums. Viņš karoja 108. Rīgas Sarkankarogotajā tālās darbibas bumbvedēju aviācijas pulkā. Lidoja ar lielisko lidmašīnu IL-4, parasti naktis. Pulkā kapteinis bija radionavigācijas instruktors un stūrmaņa vietnieks. Viņa pienākums bija aizvest lidmašīnu tieši pie mērķa
un apgaismot to. Aiz pirmās lidmašīnas lidoja pārējās. 'Bez apgaismojuma bumbām lidmašīnā bija vēl fugasi. Apmeta vēl otru, trešo loku, bumbas krita lejā. Un tur, uz zemes, plosijas uguns viesulis.

leteikuma apbalvošanai rakstits, ka kapteinis trīsreiz piedalījies fašistu objektu bombardēšanā Rēzeknes virzienā. Naktis fašisti partizānu uzbrukuma dēļ baidijās ešelonus sūtīt ceļā, tāpēc tie stāvēja stacijās. Un pēkšņi visapkārt kļūst gaišs, no gaisa krīt bumbas. Ienaidnieka zenitnieki megina notriekt lidmašīnas, taču bumbas trāpa arī uz zenītbaterijām.

Nakts uzlidojumi kapteinim bija veiksmīgi: daudz ienaindnieka objektu tika izvesti no ierindas. Nikolajs Ižutovs dzimis 1920. gadā Čuvašijas APSR Civiļskas rajona Iremkasu ciemā. Pēc tautibas -čuvašs. Pabeidzis vietējoskolu, viņš iestājās aviācijas karaskola un frontē ieradās 1942. gada 27. oktobrī. Tagad Nikolajs Ižutovs ir atvaļināts apakšgulkvedis, dzīvo Maskavas apgabala Ostaijevas ciematā. Veic lielu sabiedrisko darbu.

1983.07.26 Znamja Truda (Rēzekne) FROLOVS, P.