Atentāts pret LR Jūras lietu ministra vietnieku Gunāru Šteinertu

Latvijas kuģniecība, uz kuras vārda bija reģistrēti daudzi PSRS kuģi, atjaunotās neatkarības pirmajos gados, nrizprotami paātrinātajos privatizācijas apstakļos, bija viens no gardajiem kumosiem, par kuru sākās cīņa. 

Jūras lietu ministrija (dibināta ap 1991. gadu, ministrs Andrejs Dandzbergs) centās pārņemt kontroli pār šo procesu, latviskot nozari, izstrādāt normatīvo bāzi un saglabāt floti. Tolaik bija arī aktīva jūrnieku un zvejnieku lobija darbība, jo nozarē PSRS laikā bija nodarināti daudzi latvieši un cittauši, kuri vēlējās turpināt darbu zem Latvijas karogiem, taču politiskās aizkulisēs bija citi procesi. Ministrija tika likvidēta 1993. gadā kā “lieka”. Tautsaimnicības restartā vēlākos gados "liekas"izrādījās arī citas nozares. Kuģniecības nozarei nepagāja garām haoss: degvielas trūkums zvejniekiem, privatizācijas spiediens, darba vietu likvidēšana, kuģu sazāģēšana.

Par nopietnību liecināja arī 1993. gada 30. jūnijā notikušais uzbrukums (atentāts) pret LR jūras lietu ministra vietnieku Gunāru Šteinertu - cienījamu kapteini un Dandzberga domubiedra. Publiskā telpā maz pieminēts un neapspriests gadījums.

Gunārs Šteinerts bija profesionāls kapteinis (tālbraucējs), kurš 1990. gadā pārgāja no flotes uz valsts pārvaldi. Viņš piedalījās Jūras lietu ministrijas izveidē, Latvijas Kuģu reģistra dibināšanā, likumdošanas veidošanā un vēlāk pārstāvēja Latviju IMO (Starptautiskajā Jūras organizācijā). Viņš ir arī Latvijas Jūrniecības savienības dibinātājs un līdz mūsdienām cienīts nozares “grands”.

Nākamos gados parādījās cits mežonīgā kapitālisma gadījums - t.s. Latvenergo 3 miljonu lieta vai afēru, kas sākās ar 1994.gadā parakstītu galvojumu par 10 miljonu latu kredītu Bankā Baltija uzņēmumam “Finanšu norēķinu centrs” (FNC), ko 1994. gada 30. decembrī parakstīja toreizējais VAS “Latvenergo” prezidents Gunārs Koemecs. No šī kredīta 3 miljoni lati (liela summa tolaik) “pazuda” caur ārzonas kompānijām (Lihtenšteina u.c.) kā “starpniecības pakalpojumi”. Tā nekad netika atgūta.
3 miljoni n- neskan slikti un jau kā "pārbaudīta vērtība" vēlāk parādījās arī lietā, kas saistīta ar  VID jaunās ēkas celtniecību, Vaškeviču un viņa likvidēšanu, uzspridzinot pie Muitas pārvaldes ēkas.

Koemecs tika atbrīvots no amata 1995. gada martā pēc Valsts kontroles pārbaudes, bet dažus mēnešus vēlāk 1995.gada 24.jūnijā (46 gadu vecumā) viņš, nepagūstot sniegt plašākus skaidrojumu par mististkajiem 3 miljoniem, pēkšņi nomira, ar oficiāli pasludinātu nāves cēloni miokarda infarkts. Kā teiktu Kurts Vonegūts - tā gadās. 

Toreiz svarīgā liecinieka došanās nebūtībā šķita ļoti aizdomīga pat vislabticīgākajiem notikumu vērotājiem, uzskatot, ka Koemecs zin pārāk daudz ne tikai par Latvenergo, un galvenais - viņš nebija mierā ar notiekošo un gatavojās nopietni tiesāties. Kā tas mēdz būt šādos gadījumos, seko vērienīgi paziņojumi. Arī te neizpalika - Ministru prezidents Māris Gailis publiski pat pieļāva, ka izmeklēšanā vajadzētu iesaistīt pat ASV FBI, dodot sabiedrībai signālu, ka te viss notiek, tāpēc īpaši par to runāt vairs nevajag - viss nokārtosies pats no sevis. 
Ex-permjers Māris Gailis savos memuāros vēlāk atzīst savas tiesības neticēt, ka "Koemecs nomira dabiskā nāvē.”

Lietu sāka izmeklēt 90. gadu vidū, tā kļuva par simbolu vērienīgai korupcijas pētīšanai un naudas izsaimniekošanai privatizācijas un enerģētikas sektorā. Lietas izmeklēšana vilkās gadiem, pat ar parlamentāro komisiju (PIK), politiķa Andreja Panteļejeva vadībā. Kopumā lieta beidzās ar fiasko prokuratūrai, kurā "veiksmīgi" jau bija likvidēta, arī kā "nevajadzīga", sevišķi svarīgu lietu pārvalde. Sabeidrību kopumā pārsteidza runas par iespējamu politisko aprindu, kuras vēl nupat bija mīlētas un cienītas neatkarības atgūšanā, saaugšanu ar organizēto noziedzību. LJB prezidents pirmo reizi publiski lietoja terminu - politiskā korupcija, kas stipri aizskāra polisko eliti. Un viss. Tas arī bija viss, ja neskaita tādu "sīkumu", ka 2005.gada 6.septembrī nomira Leons Marcinkus, Latvenergo galvenais grāmatvedis, kurš bija kopā ar Koemecu galvojuma parakstītājs, viens no galvenajiem lieciniekiem lietā.Viņam, līdzīgi kā Koemecam, izrādījās tāda pati sirdsmazspēja, ko viņam sagādāja kāda rudenīga bite vai lapsene pirms došanās pelnītā ziemas atpūtā. Arī tā gadās, varētu nopūsties Vonegūts, bet PIK materiālos tika atzīmēta kāda īpaša nianse - 12 stundu laikā pēc Leona Marcinkus nāves nav veikta specifiska asins analize, tāpēc konstatēt, vai nāvē patiešām vainojama lapsenes (kura notikuma vietu jau bija pametusi) dzēliens.

Turpinot par nebūtisko, nomira arī ar šo lietu saistītais jurists Ervīns Degro, kurš gāja bojā autokatastrofā un Valsts kontroles darbinieks Valdis Vilciņš, kurš bija energouzņēmuma revidents un arī gāja bojā autokatastrofā.
Zinātāji teica, ka neviens neesot nemirstīgs. Pat britu zinātnieki.  Ar elektrību jābūt īpaši uzmanīgiem, bet jau krimināltiesību studentiem iemāca - auto ir paaugstinātas bīstamības avots.
Šo filozofisko tēzi vēlreiz apstiprina tā laika Ekonomikas ministra Laimoņa Strujēviča padomnieka traģiskais liktenis, un proti, jurists un padomnieks Andis Bumbieris, kurš bija 1998.gada jūnijā uzsācis darbu Ekonomikas ministrijā  ministra padomnieka amatā. Viņa galvenais uzdevums bija izstrādāt jaunus noteikumus par maksāšanas līdzekļu maiņu privatizētiem uzņēmumiem. Šie noteikumi ļautu Ventspils naftas tranzīta kompānijām (saistītas ar tolaik spēcīgo Ventspils grupu) ietaupīt aptuveni 8 miljonus latu, aizstājot skaidru naudu ar privatizācijas sertifikātiem. Bumbieris aktīvi iebilda pret to, uzskatot to par neatbilstošu Privatizācijas likumam un 10. jūlijā par to rakstiski informēja darba grupu.

23. jūlijā (ceturtdiena) - Bumbieris vērsās ONKAB (Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas birojs). Viņš pavadīja tur aptuveni 4 stundas, pastāstīja par spiedienu no ministra puses, nelikumīgiem lēmumiem un to, ka viņam liek parakstīt dokumentus, kuriem viņš kategoriski nepiekrīt, vienojoties, ka 27.jūlijā iesniegs virkni pierādījumu dokumentu veidā. Pēc sarunas drošības apsvērumu dēļ viņu pat pavadīja līdz mājām. 1998.gada 25.jūlijā (sestdienā) Jūrmalas gatvē pārkrīta pār 7.stāva balkona margām un tā arī neko nepaspēja liecināt.
Cik zināms, tad lieta tika izbeigta kā pašnāvība 34 gadu vecumā, lai, acīmredzot, nebūtu jāieraksta lēmumā, ka viņš vienkārši ir sajaucis cecību notikumiem, kas bija 23., 25. un 27.jūlijā.
1998. gada jūlijā (Bumbiera nāves laikā) OKNAB (Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas birojs) vadīja Leonīds Bogdanovs, iekšlietu ministrs — Ziedonis Čevers.
Ģenerālprokurors, atjaunotās prokuratūras izveidotājs Jānis Skrastiņš, atkāpās no amata, paziņojot, ka jūtas noguris no nemitīgā politiskā spiediena un prokuratūras darba politizācijas:  2000. gadā 3. janvārī (pirmdien) viņš iesniedzot atlūgumu Augstākās tiesas priekšsēdētājam, bet  2000. gadā 4. janvārī Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns preses konferencē par to paziņoja publiski.

Atgriežoties pie Latvijas kuģniecības, tās vēsture vēl joprojām būtu viens no pētāmajiem vēstures notikumiem, bet varbūt arī ne. 
Tās vadītājs tolaik bija Pēteris Avotiņš