Brīvības cīņas. Sākās Latvijas sabiedroto- Polijas armijas uzbrukums pret no Krievijas iebrukušajiem boļševikiem Daugavpils rajonā

Lietuvas armijas atsevišķais Paņevežas bataljons 1919. gada jūnijā šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu, 18. jūnijā parādoties Aknīstes tuvumā. Ar lietuviešu spēkiem sadarbojās Augškurzemes partizāni un viņiem sakarus izveidoja arī Austrumu frontes komandieris Jūlijs Jansons. 6.–10. jūlijā lietuviešu spēki kopā ar latviešu partizāniem pirmo reizi mēģināja uzbrukt Daugavpilij. Lietuviešiem izdevās ieņemt Ilūksti, bet uzbrukumu Daugavpili atcēla munīcijas trūkuma dēļ.

Nostiprinoties Lietuvas armijai, pieauga arī tās politiskās un teritoriālās pretenzijas – lietuvieši vēlējās iegūt gan Ilūkstes apriņķi, gan Daugavpili savās rokās. Lai to paveiktu, viņiem bija jāsteidzas, jo augusta beigās Daugavpilij no dienvidiem strauji tuvojās Polijas armija. Lai apsteigtu poļus, 23. augustā Lietuvas armijas pavēlniecība 1. un 2. brigādei uzdeva uzsākt operāciju, lai ieņemtu Daugavpili ar uzbrukumu no dienvidrietumiem (caur Kalkūnes staciju) un ziemeļrietumiem, pārceļoties pāri Daugavai. Lietuvieši bija apņēmušies pirmie sasniegt Daugavpili, pirms paspētu ierasties poļi. Tomēr viņiem to neizdevās paveikt.

***

Otrajam mēģinājumam ieņemt Daugavpils placdarmu Polijas armija gatavojās daudz nopietnāk nekā pirmajam – triecienam tika koncentrēta visa 1. leģionu divīzija, spēcīga artilērija, bruņuvilcieni un pat 20 franču “Renault” tanki no 1. tanku pulka (tanku apkalpes veidoja gan franču, gan poļu karavīri). Uzbrukuma mērķis bija tieši padomju priekštilta pozīciju ieņemšana un Daugavas tiltu iznīcināšana. Uzbrukums sākās 27. septembra rītā.

Pie tam poļi uzbruka arī kaimiņos esošajam lietuviešu brigādes štābam (sagūstīts tika brigādes komandieris), lai nepieļautu lietuviešu iejaukšanos kauju gaitā – septembrī attiecības starp abiem kaimiņiem bija ievērojami pasliktinājušās.

Neskatoties uz to, ka padomju spēki bija kļuvuši ievērojami vājāki (2. latviešu strēlnieku padomju pulks bija pārvietots uz Baltkrieviju), 27. septembra uzbrukumā Grīvas priekštilta nocietinājumus poļiem neizdevās ieņemt. Tikai nākamajā dienā, iesaistot trīs tanku vadus (pavisam 12 tankus) Grīva krita poļu rokās. Pēc tam viens tanku vads pagriezās austrumu virzienā un palīdzēja likvidēt visu 5 kilometrus plato placdarmu. Sarkanarmieši centās ar laivām un plostiem glābties pāri upei, bet poļu tanki lielu daļu no tiem iznīcināja ar savu uguni. Poļu sapieri, kuru darbību sedza tanki, mīnēja un uzspridzināja arī abus Daugavas tiltus. Līdz ar to poļi bija nodrošinājuši savas frontes tālāko kreiso spārnu, saīsinājuši frontes līnijas garumu un nodrošinājušies pret iespējamiem padomju uzbrukumiem no Daugavpils puses.

Pavisam abos uzbrukumos Daugavpilij augustā un septembrī Polijas armija zaudēja 266 kritušos (tai skaitā tanku vada komandieris, ievainoti tika arī vairāki franču tankisti). Arī Lietuva kaujās pie Daugavpils bija zaudējusi vairākus desmitus kritušo. 27.–28. septembra kauja bija ne tikai vienīgā ar tanku piedalīšanos, bet arī viena no asiņainākajām visā Latvijas Neatkarības (1918–1920) karā.

Pēc Grīvas ieņemšanas kaujas frontē pieklusa līdz 1920. gada janvāra sākumam, kad pēc Latvijas un Polijas militārās sadarbības līguma noslēgšanas abu valstu armijas kopīgā uzbrukumā atbrīvoja Latgali. Atšķirībā no Polijas, kurai nebija teritoriālu prasību pret Latviju, Lietuva pretendēja uz Palangu, Mažeiķiem un Ilūkstes apriņķi. 1920. gada septembrī notika pat apšaude pie Subates, kurā krita viens un ievainoti tika divi lietuviešu karavīri. Latvijas un Lietuvas robežu 1921. gada martā noteica starptautiska šķīrējtiesa.

Fragmenti:  Dr. hist Jānis Šiliņš