Džons Heršels uzņēma pirmo fotogrāfiju uz stikla plates un nosauca to par "fotogrāfiju"

Foto vēsture

Attēla projicēšana obskura kamerā Eiropā bija pazīstama, jeb dokumentēta jau kopš 15. gs. kad to izdarīja Leonardo Da Vinči. Pasaulē šī projicēšanas metode bija zināma jau daudz senāk- ķīniešu filozofa Mo-Ci aprakstos tā pieminēta jau 500 g.p.m.ē.

Jau 16.-18.gs. būvēja portatīvas kameras (camera obscura), kurās izmantoja objektīvus, spoguļus, diafragmas.

Jau pirms fotogrāfijas atklāšanas eksistēja primitīvi "fotoaparāti", jeb ierīces dabas skatu projicēšanai uz virsmas, taču bez iespējas šos attēlus saglabāt.

Arī gaismas iedarbība uz dažādām vielām, piemēram sudraba sāļiem, bija pazīstama jau sen, tikai to parasti skaidroja nepareizi (ar gaisa vai siltuma iedarbību).

1727. gadā sudraba sāļu gaismjutību izskaidroja zinātnieks, anatoms Johans Heinrihs Šulce (1687-1744). Viņš ar eksperimentiem pierādīja, ka balts krīts, kurš iemērkts sudraba sāļu šķidumā, saules gaismā paliek melns. 

1795. gadā angļu zinātnieks Tomass Vedžvuds kopā ar seru Hamfriju Deiviju sāka eksperimentus primitīvu attēlu iegūšanai uz stikla, kā arī bija pirmais, kurš savus pētījumu rezultātus publiskoja 1802. gadā (“An Account of a method of copying Paintings upon Glass, and of making Profiles, by the Agency of Light upon Nitrate of Silver”). Taču, lai gan attēlus izdevās iegūt, taču tos neizdevās ilgstoši saglabāt, jo atrodoties gaismā tie noemlnēja pilnībā.

Arī vairāki citi izgudrotāji 18. un 19. gs. mēģināja iegūt attēlu, ievietojot primitīvus gaismjutīgus materiālus obskura kamerā.

Lielākos panākumus guva Žozefs Nisefors Njepss, kurš 19. gs. 20. gados ieguva "heliogrāfiskus" attēlus uz platēm, kuras bija pārklātas ar asfaltu, lavandas eļļu un gvajaksveķiem.

Neviena no šīm metodēm nebija piemērota praksei, jo attēlu varēja iegūt, veicot stundām ilgu eksponēšanu. Gaismjutīgākus materiālus atrast neizdevās.

1833. Sers Čārlzs Vītstouns (Sir Charles Wheatstone) izgudroja pirmo stereoskopisko ierīci un par to nolsasīju lekciju Londonas karaliskajā biedrībā ”On Some Remarkable and Hitherto Unobserved Phenomena of Binocular Vision“.

1835. gadā tika izgatavots pirmais zināmais fotonegatīvs uz papīra, kurš bija iepriekš izmērcēts sudraba hlorīda šķidrumā un pēc eksponēšanas fiksēts ar sāļu kombināciju. To izgudroja Vijams Henrijs Fokss Talbots. Attēls, kurā bija nofotogrāfēts kāds abatijas logs, bija 2,5x2,5 cm liels un atšķirībā no Dagera attēliem bija pavairojams.

Lai gan īslaicīgus attēlus, izmantojot sudraba sāļu gaismjutību (tā nav pārspēta arī mūsu dienās) izdevās iegūt, praktisku pielietojumu fotogrāfēšana neieguva, jo nebija atklāta attēla attīstīšanas, pavairošanas un fiksāžas iespēja.

1837. gadā Dagērs un Njeps ieguva attēlus uz vara plates, kura bija pārklāta ar sudraba jodīdu. Metodi patentēja.

Fiksācijas metodi 1839.g. atklāja un ieteica Dagēram izmantošanai Dž. Heršels. Viņš ieviesa arī terminus "fotogrāfija", "fotonegatīvs", "fotopozitīvs", "attēla fiksāža"

Fotogrāfijas rašanos parasti saista ar 1839. gada 19. augustu, kad franču fiziķis Dominiks Fransuā Arago Parīzes Zinātņu akadēmijas un Mākslas akadēmijas kopīgajā sēdē ziņoja par Dagēra un Njepsa izgudrojumu.

Dagerotipija ātri izplatījās visās civilizētajās valstīs, sakarā ar plašo pieprasījumu pēc portretiem.

To veicināja arī Dagēra izgudrotās kameras masveida ražošana Parīzē.

Viljamss Fokss Talbots 1841. gadā patentēja savu atšķirīgo, taču praksē izmantojamo metodi attēla iegūšanai - kalotipiju (uz papīra, kas bija apstrādāts ar sudraba sāļu šķīdumu, izgatavoja negatīvu, no kura varēja iegūt neierobežotu skaitu kopiju).

Kalotipija plaši neieviesās tāpēc, ka Dagērs par savas metodes popularizēšanu rūpējās vairāk, kā arī tāpēc, ka abas šīs metodes drīz aizstāja labāki paņēmieni.

1851. gadā angļu zinātnieks Frederiks Skots Ārčers izgudroja mitrās kolodija fotoplates jeb ambrotipus, ko gatavoja fotogrāfi paši neilgi pirms fotografēšanas.

1871. gadā anglis Ričards Medokss ieteica izmantot sausās fotoplates ar želatīnā disperģētiem sudraba halogenīdiem. Tās pēc dažiem uzlabojumiem sāka plaši lietot.

1873. gadā Hermans Fogels atklāja metodi, kā fotomateriālus padarīt gaismjutīgākus (sensibilizēt).

1887.g. amerikāņu izgudrotājs Džordžs Īstmens ieteica izmantot fotofilmu ar lokanu nitrocelulozes pamatni, bet dažus gadus vēlāk sāka mehanizēt fotomateriālu ražošanu.

Apmēram 100 gadu laikā fotomateriālu gaismjutība palielinājās desmitiem tūkstošu reižu. Uzlabojās attīstīšanas metodes, fotoaparātu un objektīvu konstrukcija.

19. gs. beigās no fotogrāfijas atdalījās patstāvīga nozare - Kinematogrāfija. Tomēr joprojām pastāvēja šāda problēma - attēls bija tikpat liels, cik mēdijs, tātad, lai varētu iegūt normāla izmēra fotogrāfiju, vajadzēja neērti lielus fotoaparātus.

Līdz XX gs. 20. gados tika izgudrota fotofilma, kādu to pazīstam šodien, kā arī Oskars Barnaks, kurš uzkonstruēja fotoaparātu, kas izmanto 35 mm fotofilmu. Tas piešķīra fotogrāfijai lielu vienkāršību, pieejamību un pats galvenais - mobilitāti. Piedevām šis gadsimts ievadīja krāsainās fotogrāfijas ēru.

1970. gadā tika sperts pirmais solis pretī digitālajai fotogrāfijai. Firma "Bell" kontstruēja pirmo fotoaparātu, kas izmanto CCD matricu.

1972. gadā "Texas Instruments" ziņo par pirmo patentu fotoaparātam, kas neizmanto fotofilmu un kurā par skatu meklētāju izmanto televizora ekrānu.

1973. gadā firma "Fairchild Imaging" izgatavo pirmo komerciālo CCD čipu ar 100 x 100 pikseļu izšķirtspēju.

Šo CCD 1975. gadā izmatoja Kodak fotoaparātā. To konstruēja izgudrotājs Stīvs Sassons.

Kamera svēra 3,6 kg, bija lielāka par tosteri un tai bija nepieciešamas 23 sekundes, lai 100x100 pikseļu lielu, melnbaltu attēlu ierakstītu magnētiskajā lentā. Lai attēls būtu redzams uz ekrāna, bija nepieciešamas vēl 23 sekundes.

1986. gadā "Canon" ar RC-701 prezentēja pirmo komerciālo Still-Video fotoaparātu ar bilžu magnētisko ierakstu, "Minolta" prezentēja Still Video Back SVB-90 fotoaparātam "Minolta 9000" (šo ierīci nomainīja ar fotoaparāta standarta aizmuguri, padarot "Minolta 9000" no analogā fotoaparāta par digitālo SLR fotoaparātu). Attēli tika saglabāti 2 collu disketēs.

1987. gadā sekoja vairāki modeļi no "Canon RC" sērijas, kā arī digitālās kameras no "Fujifilm" (ES-1), "Konica" (KC-400) un "Sony" (MVC-A7AF). Arī "Chinon" izgatavoja CP9-AF - maināmu aizmuguri digitālajai fotografēšanai.

1988. gadā sekoja "Nikon" ar QV-1000C un 1991. gadā - "Kodak" ar DCS sistēmu (Digital Camera System) kā arī "Rollei" ar Digital Scan Pack. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem digitālo fotogrāfiju var uzskatīt par pilnībā ieviestu komerciāli.

Digitālās fotogrāfijas tehnika arī revolucionēja digitālo mākslu, it īpaši izmantojot fotomanipulāciju.

Latvijas fotogrāfijas vēsture

19.gs.

Latvijā fotogrāfija pirmoreiz ienāk jau fotografēšanas tehnikas izgudrošanas gadā - 1839.

Jau 1840. gadā, fotografēšana ieņēma lielāku lomu nekā gleznošana. Lai uzņemtu portretu bija jāpavada mazāks laiks, nekā pozējot māksliniekam. Tas bija arī ievērojami lētāk.

Pirmās fotodarbnīcas Rīgā, Jelgavā un Liepājā atver iebraucēji, galvenokārt vācieši, nīderlandieši un francūži. Galvenokārt tiek bildēti portreti, pa retam arī lauku un pilsētu panorāmas.

Līdz 19.gs. sešdesmitajiem gadiem pasaulē un līdz ar to arī Latvijā ir tā saucamais dagerotipu periods (rezultāts ir nevis pozitīvs, bet gan negatīvs).

Par pirmo fotogrāfu latvieti, spriežot pēc bildes datējuma, var uzskatīt Alfonu Bērmani — viņš 1854.g. uzņēmis Smilšu vārtu iekšējo portālu. Sešdesmitajos gados foto apritē ienāca mākslinieki, kuri bija zaudējuši savu klientūru un bija spiesti meklēt citus peļņas veidus, gleznošanu atstājot tikai kā vaļasprieku. Tos arī var uzskatīt par pirmajiem latviešu fotogrāfiem. Latvijas teritorijā novitātes tika ieviestas reizē ar pārējo Eiropu, dažkārt tās tika pieņemtas ātrāk.

Viens no sešdesmito gadu populārākajiem fotogrāfiem bija liepājnieks A. Kisners (viņam bija savs fotoateljē «Kisners un dēls»). Viņu var uzskatīt arī par Liepājas sešdesmito līdz astoņdesmito gadu hronistu.

Vēl ievērojami fotogrāfi: Liepājā — Osvalds Lange, brāļi Gessau, Kārlis Šulcs, L. Meiers, E. Jakubovičs. Fotogrāfi dažkārt iegūtos uzņēmumus krāso ar akvareļiem un tirgo kā skatu kartītes.

Sešdesmito gadu sākumā Rīgā jau strādāja ap 20 fotodarbnīcu — lielākoties Vecrīgā. Ir ziņas, ka arī Daugavpilī bijušas dažas. Lai gan fotodarbnīcu skaits ar katru gadu strauji pieauga, vēl 1888. gadā Liepājas eļļas fabrikas degšanas fotogrāfijā redzams, ka lielāku interesi izraisa fotogrāfs ar savu milzīgo aparātu, nevis ugunsgrēks.

Līdz ar kolodija emulsijas izgudrošanu tika atmesta dagerotipijas metode un attēlus sāka retušēt, izskaistināt līdzināt un pat pārveidot. Kā nerakstīts likums bija fotogrāfijas izgatavot tikai vienā eksemplārā, lai gan tehnika pieļāva bezgalīgu foto skaitu.

1860. — 1900. foto cilvēki izskatās kā lelles. Lauku apvidos, īpaši Latgalē, fotogrāfu skaits ir ļoti neliels un pat Rēzeknē, Valmierā un citās ievērojamās pilsētās fotogrāfi kā amatnieki nemaz nav uzrādīti.

20.gs.

Par mākslas foto var sākt runāt tikai ar gadsimta miju, kad fotogrāfu rindās ienāk Mārtiņš Buclers, Artūrs Dulbe, Jānis Rieksts, Jānis Sarkangalvis, Andrejs Saulītis, Lūcija Kreicbergs-Alutis, Mārtiņš Lapiņš, Emīlija Mergupe, Roberts Johansons un Vilis Rīdzinieks. Fotogrāfija uzplauka visā Eiropā. Tautskolotāju Mārtiņu Bucleru var droši saukt par gandrīz visu tuvāko četrdesmit gadu ievērojamo fotogrāfu skolotāju.

Kopš tā laika fotogrāfija ir kā žanrs attīstījusies vienmērīgi un bez lielām pārmaiņām līdz pat deviņdesmito gadu beigām. Kā atskaites punktus var minēt vienīgi abus karus, kuri uz laiku ierobežoja fotogrāfu darbību. Pēc Otrā pasaules kara lielākā daļa Latvijas brīvvalsts laika fotogrāfi tika izsūtīti tāpat kā visi citi kultūras darbinieki. Gandrīz pilnībā tika iznīcināta salonfotogrāfiju kultūra, taču vēlāk to mēģināja atjaunot. Arī fotogrāfi izjuta cenzūras iespaidu — nevarēja bildēt tiltus, jaunas, stratēģiskas ēkas — elektrostacijas, armijas objektus, no gaisa. Sākot ar sešdesmitajiem gadiem, aizvien biežāk parādījās privātās fotokameras līdz ar to sadzīves fotografēšana no “skatītāja no malas” pārgāja “dzīves notikumu dalībnieka” rokās.

Pašlaik

Pašlaik par redzamākajiem fotogrāfiem varētu nosaukt Mārci Bendiku, Leonīdu Tugaļevu, Māru Brašmani, Andreju Grantu, Uldi Briedi un vēl vairākus desmitus lielo avīžu, žurnālu, dažādu salonu, kā arī citās profesijās strādājošus, bet profesionālus fotogrāfus. Protams, profesionāļi nav tikai galvenajās avīzēs un laikrakstos Latvijas Profesionālās Fotogrāfu Asociācijas biedri ir arī Dainis Kārkluvalks. (Talsu Vēstis), Juris Rubenis (Kurzemes Vārds) un citi. Fotogrāfijā ir iestājies ļoti dīvains laiks — digitalizācija — lielākā daļa fotogrāfu ir pārgājuši vai pāriet uz digitālo tehniku. Vairāki to neatzīst — arī daudzi Latvijas Profesionālo Fotogrāfu apvienības biedri — Mārcis Bendiks, Uldis Balga. Tehnikas pieejamība ir palielinājusi fotoamatieru skaitu, taču profesionālo fotogrāfu nišu tas neapdraud, jo to darbs vienalga ir pieprasīts avīzēs, žurnālos un reklāmfirmās.

Izglītību fotogrāfi Latvijā var iegūt vairākās augstskolās — gan Jelgavā, gan Rīgā -, taču fotogrāfu aprindās par nopietnākajām tiek uzskatīta Oslo vai Maskavā iegūtā kino-foto izglītība, jo tur tā ir izkopta vairākus gadu desmitus. Tāpat praksi vai pat kursus iespējams pieteikt pie Latvijas pazīstamākajiem fotogrāfiem.

2007.gada augustā notika unikāls fotopasākums - "Viena diena Latvijā", kuru rīkoja Jānis Krūmiņš, Gunārs Janaitis, Ilmārs Znotiņš un Viesturs Koziols (fotostudija - "Imagine"). Pasākums parādīja, ka fotogrāfija Latvijā dzīvo un attīstās.

Izrādījās, ka Latvija tiešām nevar gausties par profesionālu fotogrāfu trūkumu. Bez šajā sadaļā minētajiem akcijā no Latvijas piedalījās : Aigars Altenbergs, Aivars Borovkovs, Aivars Drāznieks, Aivars Purmals, Andris Tenass, Anrijs Lembergs, Āris Auders, Artūrs Dubrovskis, Boriss Koļesņikovs, Bruno Birmanis, Dainis Kārkluvalks, Gundega Deģe, Haralds Apogs, Ilgvars Gradovskis, Jānis Knāķis, Māris Ločmelis, Normunds Laizāns, Ojārs Lūsis, Pēteris Korsaks, Santa Savisko, Viesturs Koziols, Viesturs Links, Vija Kilbloka, Juris Krūmiņš, Juris Zaļeskis, Andris Šmits, Aivars Liepiņš, Andris Eglītis, Elmārs Rudzītis, Gatis Rozenfelds, Gunārs Binde, Gunārs Janaitis, Gvido Kajons, Ilmārs Znotiņš, Imants Urtāns, Ivars Silis, Jānis Deinats, Jānis Krūmiņš, Jānis Mednis, Juris Kalniņš, Kaspars Goba, Kristaps Kalns, Mārtiņš Plūme, Ojārs Jansons, Oksana Džadan, Oļegs Zernovs, Raimo Lielbriedis, Uldis Briedis, Valdis Brauns, Valts Kleins, Vilhelms Mihailovskis, Vitālijs Stīpnieks, Zigismunds Zalmanis.

Latvijas fotogrāfiju starptautiskās fotoizstādes visregulārāk pārstāv tādi Latvijas fotogrāfi, kā Iveta Vaivode, Alnis Stakle, Arnis Balčus, Reinis Hofmanis un Ieva Epnere.