Ferdinands II Katolis un Isabella I izdod Alhambras ediktu visu ebreju deportācijai no Spānijas

1492. gada 2. janvārī Spānijas karaļpāris, kurš 20 gadus bija veltījis spāņu teritoriju atbrīvošanai (rekonkista) no islamticīgo ietekmes, saņēma to pēdējās teritorijas- Granadas atslēgas. Atzīmējot šo notikumu Spānijas valdnieki Ferdinands II un Isabella I "katoļneticīgos" iedzīvotājus nevis nodeva inkvizīcijai, bet ļāva tiem pamest pilsētu.

1492. gadā 31. martā tika izdots Alhambras edikts, ar kuru neticīgajiem bija vai nu jāpāriet katoļticībā, vai Spānija jāpamet 4 mēnešu laikā- līdz 1492. gada 30. jūlijam.

Dekrēta rezultātā apmēram 200,000 ebreji tika konvertēti par katoļiem, bet no 40,000 līdz 100,000 - izceļoja.

Izraidīšanas rezultātā liela daļa ebreju nonāca Otomaņu impērijā, bet daļa - Lielbritānijā un Polijā, kurās, lai arī ticības dēļ tiem bija noteikti lielāki nodokļi un citi ierobežojumi, tiem nedraudēja sadedzināšana uz sārta, kā Spānijā. Ebreju pārceļošanas rezultātā Spānija tika novājināta, savukārt, uzplauka tās valstis, kuras ebrejus pieņēma, jo atšķirībā no kristiešiem, vairums ebreju bija izglītoti un daudzi nodarbojās ar tirdzniecību. Ebreju piespiedu izkliedēšana pasaulē, dažādie īpašumtiesību ierobežojumi un vienlaikus to pieturēšanās pie savām tradīcijām, radīja prieksnoteikumus tam, lai tie varētu izveidot plašus sakaru tīklus visā pasaulē.

Alhambras edikts Spānijā pilnībā tika atcelts 1968. gada 16. decembrī pēc Vatikāna Otrā Koncila lēmuma.

2014. gadā Spānijas Parlaments pieņēma speciālu likumu pieļaujot dubultpilsonību visiem ebreju pēcnācējiem, kuri bija spiesti pamest Spāniju Alhambras edikta rezultātā, lai "novērstu netaisnību", jeb lai tādējādi censtos piesaistīt investīcijas krīzē grimstošai Spānijas ekonomikai.

***

Ebreji, kā dažādu valstu tirgotāji Latvijas teritorijā uzturējās jau vienlaikus ar tirdzniecības sakaru izveidošanos ar Rietumeiropas valstīm, taču uz pastāvīgu dzīvi šeit neapmetās. Rietumeiropas reliģisko represiju rezultātā daudzi ebreji ieceļoja kaimiņzemēs- Lietuvā un Polijā, jo kopš Polijas valsts dibināšanas 1025. gadā tajā valdīja reliģiska tolerance, ko vēlāk pārņēma arī Lietuva. Tiek uzskatīts, ka Polijā līdz 17.g.s. dzīvoja ap 75% visu ebreju.

1562. gadā, lai nostiprinātu savu neatkarību no uzbrūkošās Maskavijas barbariem, Livonija bija spiesta noslēgt Viļņas ūniju- līgumu ar Polijas-Lietuvas republiku, un lai arī izveidotās hercogistes saglabāja savu autonomiju, ebreji daudz brīvāk varēja ieceļot arī Latvijas teritorijā.

***

Piltenes apgabals Kurzemē

Kurzemes bīskaps Johans IV fon Minhauzens Livonijas sabrukuma periodā aicināja ebreju tirgotājus apmesties Piltenē, lai tie veicinātu viņa pārvaldīto teritoriju ekonomisko attīstību.

Pirmā Piltenes un visas Latvijas ebreju kopiena tika nodibināta 1570. gadā, desmit gadus pēc tam, kad Piltenes apgabals nokļuva Dānijas prinča Magnusa pārvaldē.

1585. gadā Stefans Batorijs savā kontrolē pārņēma arī Piltenes apgabalu un tajā dzīvojošajiem ebrejiem dod plašas tiesības, kas saglabājās līdz pat 1717. gadam, kad pēc Lielā Ziemeļu kara beigām, teritorijas pārvaldē tika veiktas izmaiņas.

Paralēli, Lejaskurzemē, kas nodota Polijas-Lietuvas vasaļa Brandenburgas kūrfirsta pārvaldē, sāk ieceļot ebreji no netālās Prūsijas hercogistes un izveidojās Aizputes ebreju kopiena. Ebreju tirgotāji Liepājas apkārtnē iepirka dzintaru, ko tālāk pārdeva Prūsijā. Šie, no rietumiem nākošie ebreji pārsvarā runājā vāciski un jidišā.

***

Kurzemes un Zemgales hercogistē

Nostabilizējoties Kurzemes hercogistei, ebreji sāk apmesties Jelgavā, un pārējā hercogistes teritorijā. Viņi ir veiksmīgi tirdzniecības starpnieki starp poļu un zviedru pakļautībā esošajām Latvijas daļām. Kurzemes hercogi vēlējās nostiprināt savu neatkarību, tāpēc viņiem bija nepieciešami ekonomiski akīvi iedzīvotāji.

Ebreju ienākšanu sevišķi stimulēja hercogs Jēkabs, kurš uzti­cēja vi­ņiem muitnieku pienākumus un nodokļu ievākšanu. Ebrejs Zaharijs Daniels pat tika iecelts par Liepājas jūrmalas zonas fogtu (pār­vald­­nieku), uzdodot viņam tur kārtot visas hercoga īpašumu tirdzniecības lietas. (...)

Jēkaba pēcnācējs hercogs Frīdrihs Kazimirs jau atļāva savas kases labā vietējiem ebrejiem veikt liela mēroga finansu operācijas, organizēt spirta ražošanu un naudas maiņu Jelgavā, kur pulcējās tirgotāji no dažādām valstīm. Arī muitas die­nestu viņš gan­drīz pilnīgi nodeva ebreju muitniekiem. Tā ievē­ro­jami palielinājās hercoga ienākumi, un daļa no tiem tika iegul­­dīta manufaktūru un ostu celtniecībā, kuģu būvē, kā arī galma grez­nī­bas spodrināšanā.

Šādi ebreju panākumi izsauca vietējās vācu muižniecības elites protestus. 1648., 1688. un 1698. gadā Kurzemes landtāgs hercogiem pieprasīja ebrejus izraidīt. Hercogi bija spiesti ievērot kompromisa kursu, ierobežojot ebrejus, taču tos neizraidot. Jelgavā tiem bija ļauts dzīvot tikai Judengasse (tagad Dobeles iela).

Jaunu sinagogu celtniecība un ebreju kapsētu izveidošana tika aizliegta, tāpēc ebreji savus mirušos spiesti vest uz Lietuvu. 18. gs. beigās Jelgavas ebreji tomēr ieguva atļauju uzcelt sinagogu un ierīkot kapus.

Pēc Lielā mēra epidēmijas her­cogs Ferdinands Ketlers 1714. ga­dā pavēlēja ebrejus padzīt no hercogistes, bet no tiem, kuri izvai­rījās pil­dīt šo pavēli, iekasēt vienu dalderi par katru uztu­rēšanās dienu. Bagātākie palika, samaksājot uzreiz 400 tāleru par visu gadu. Tā ebreju izraidīšanas kampaņa pārvērtās par uzturēšanās nodokļa maksāšanas procedūru.

Her­cogs Ernests Johans Bīrons centās modernizēt savu valsti, pie­lā­gojoties Eiropas apgaismības laika absolūtismam. Par savu galve­no padom­nieku hercogs izvēlējās finansistu ebreju Leviju Lipma­nu, kurš sagā­dāja Kurzemei kredītus no ārvalstīm, veicināja ebreju uzņē­mēju un amatnieku ieceļošanu no vācu zemēm. Ieradās skārdnieki, galdnieki, stiklotāji, jumiķi, mēbeļu izgatavotāji un izgrezno­tāji, juvelieri. Šie amatnieki un meistari piedalījās arī Jelgavas pils un Rundāles pils celt­niecībā, bet hercoga Pētera Bīrona valdīšanas laikā Pētera akadēmijas būvē.

18. gadsimtā Kurzemes hercogistē iece­­ļoja arī daudz izglītotu ebreju, skolotāju, ārstu, juristu u.c., kuri bija mā­cījušies un studējuši Vācijas ģimnāzijās un augstskolās. Viņi bija inte­grējušies vācu sabied­rībā, taču saglabāja savu reliģisko pārliecību un jūdaistiskās tradīcijas.

Jelgavā 18. gadsimta beigās dzīvoja Vācijas ebreju emancipatora izcilā filozofa Mozesa Mendelsona līdzgaitnieks medicīnas un filozofijas dok­tors Markuss Heress. Jelgavā dar­bojās vāciska ebreju skola, kas mācīja bērnus ebreju apgaismības haskalas ideju garā.

18. gadsimta beigās Kurzemē un Zemgalē pastāvīgi dzīvoja ap 9 tūkstošiem ebreju.

***

Latgalē

Pirmie ebreji Latgalē apmetās kā bēgļi no Ivana IV karaspēka sirojumiem Livonijas kara laikā un apmetās Krāslavas apkārtnē. Polijas-Lietuvas ūnijai 17. gs. zaudējot lielas Baltkrievijas un Ukrainas teritorijas Maskavas caram un Bogdana Hmeļņicka kazaku dumpiniekiem, daudzi ebreji bēga no kazakiem, kas pret poļiem un ebrejiem bija uzsākuši asiņainu slaktiņu.

17. gs beigās poļu Latgalē dzīvoja kādi divi tūkstoši ebreju, kas atšķirībā no vāciskajiem un turīgajiem Kurzemes ebrejiem bija nabadzīgāki un vairāk nodarbojās ar sīkamatniecību. Krāslavā un Daugavpilī izveidojās ebreju kopienas, kas runāja poliskā jidišā un kuru reliģiskā virsvadība bija Viļņas rabīni.

Zināms, ka no 1766. gada Latgalē dzīvojošiem 3 tūkstošiem ebreju lielākā daļa bija amatnieki un sīktirgotāji-pauninieki. Uzņēmīgākie uztu­rēja viesu namus un krogus, paši izgatavoja degvīnu un alu.

***

Zviedru Vidzemē

17. gadsimtā Rīgā regulāri tirgojās ebreju tirgotāji no Prūsijas, Brandenburgas un Polijas-Lietuvas. 1638. gadā Rīgas rāte noteica šiem viesiem konkrētu apmešanās vietu tagadējās Latgales priekšpilsētas teritorijā aiz pilsētas mū­riem un vaļņiem, ko dēvēja par Judenherberge, kur rāte tajā pašā gadā atļāva Heinriham Ro­ze­nam uzcelt vairākas viesnīcas, kas nodega Lielā Ziemeļu kara laikā.

***

Negatīvā attieksme pret ebrejiem Latvijā pamatā tika politiski iniciēta pēc iekarošanas un inkorporācijas Krievijas sastāvā.

Rīga un Vid­zeme 1721. gadā tika iekļauta Krievijas impērijā. Palikuši dzīvi pēc Rīgas aplenkuma, bada un Lielā mēra, viņi pēc krievu komandanta rīkojuma tika padzīti no pilsētas. Kad rāte viņiem tomēr drīz atļāva atgriez­ties, šie cilvēki dedzīgi piedalījās Rīgas atjaunošanā.

1727. gadā Krievijas ķeizariene Katrīna I izdeva ukazu par viņu izraidīšanu, taču rāte, izmantojot Pētera I dotās privilēģijas, padzina tikai iebraucējus no Polijas-Lietuvas, atļaujot palikt vācu ebrejiem, gan iesakot pāriet kristietībā un pārvācoties. Ķeizariene Elizabete Petrovna aizliedza Rīgā ienākt arī ārzemju tirgo­tājiem ebrejiem no Rietumeiropas.