Konstantinopoles krišana
Konstantinopoles krišana faktiski bija Austrumromas impērijas jeb Bizantijas sagrāve.
1453. gada 29. maijā šo Romas impērijas galvaspilsētu ieņēma Osmaņu sultāns Mehmeds II.
Šī diena vēsturē ievērojama ne tikai ar Bizantijas impērijas pilnīga sagrāvi, bet arī kā Bizantijas pēdējā imperatora Konstantīna XI nāves diena un sākums Osmaņu impērijas ienākšanai Vidusjūras austrumos un Balkānos.
Pilsēta kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu un par tādu palika līdz Osmaņu impērijas sabrukumam 1922. gadā.
Pilsētu 1930. gadā Turcijas Republika pārdēvēja par Stambulu (turku valodā: İstanbul [istanbul]). Šis vārds cēlies no grieķu vaoldas εις την Πόλιν ("pilsētā") vai στην Πόλη [istimbɔlin] ("uz pilsētu") un ticis lietots ievērojami senāk.
***
Mehmeds II apsolīja, ka viņa vienības drīkstēs izlaupīt pilsētu trīs dienas, saskaņā ar senām kara tradīcijām. Kad pirmo reizi pilsētā iebruka turki, tika nogalināti daudzi civiliedzīvotāji, tomēr ļoti ātri tika ieviesta kārtība. Mehmeds lika neaiztikt milzīgo Svētā apustuļa baznīcu, jo tur viņš gribēja, lai atrastos jaunā rezidence patriarham, kurš palīdzēs viņam pārvaldīt padotos kristiešus. Mehmeds jau sākumā nosūtīja īpašu apsardzi svarīgākajām ēkām, jo viņš nevēlējās ienākt pilnīgi iznīcinātā pilsētā.
Armija saplūda Augustejā — lielā laukumā, kas bija pretī Svētās Sofijas katedrālei, kur liels skaits cilvēku bija sapulcējušies, cerot uz Dieva glābiņu pēdējā stundā. Kad bija atvērtas durvis, viss pūlis tika sašķirots pēc viņu vērtības vergu tirgū un vairākus nevērtīgus (vecus vai pārāk jaunus) uzreiz nogalināja. Kareivji cīnijās par bagātiem senatoriem vai glītiem jaunekļiem un jaunavām.
Lai arī Mehmeds II atļāva izvarošanas un laupīšanas, viņš ātri mainīja savu lēmumu pēc tam, kad redzēja, ka diženās celtnes tiek bojātas un aizliedza vardarbību 24 stundu laikā. Diemžēl, līdz tam jau liela daļa iedzīvotāju bija izvaroti, nolaupīti vai nodoti verdzībā.
No aptuveni 50’000 iedzīvotājiem tikai apmēram puse bija palikuši neskarti, kad Mehmeds izdeva rīkojumu par vardarbības pārtraukšanu.
Iemesls tam, ka tik liels skaits paglābās, bija stratēģiskais pilsētas iekārtojums. Turklāt, vairāki bagātākie pilsoņi paši uzreiz pēc pilsētas ieņemšanas padevās sultāna ģenerāļiem un uz viņiem bija jāattiecina islāma tradīciju noteikumi par brīvprātīgu padošanos.
Bizantiešu vēsturnieks Georgs Sprancess (George Sphrantzes) pilsētas krišanas laikā atradās pilsētā un bija notikumu aculiecinieks. Vēlāk savā hronikā par pilsētas krišanu, viņš aprakstīja trešo dienu pēc iekarošanas:
Mūsu pilsētas krišanas trešajā dienā sultāns savu uzvaru svinēja ar lielu triumfu. Viņš izdeva paziņojumu: visu vecumu pilsētnieki, kas izmukuši nepamanīti var pamest pilsētā savas slēptuves un nākt atklāti, jo viņi paliks brīvi un no viņiem neko neprasīs. Tālāk viņš pasludināja īpašumtiesību atjaunošanu uz ēkām un mantām tiem, kas pirms uzbrukuma pametuši pilsētu un tagad atgriezīsies, jo viņus uztvers attiecīgi viņu pakāpei un reliģijai tā, it kā nekas nebūtu mainījies.
Iedzīvotāji un viņu padotie netika pakļauti vardarbībai un viņus apsargāja Mehmeda īpašais Janičāru korpuss. Šie pilsoņi arī izpirka vēlāk pārējos pilsoņus no gūsta, kad sultāns bija izsludinājis beigas vardarbībai. Vēlāk šie pilsoņi veidoja īpašas organizatoriskas vienības: milletus.
Tiklīdz pilsēta bija droša, Mehmeds ienāca pilsētā īpašā ceremonijā, kur vietējie iedzīvotāji viņam nesa ziedus.
Mehmeds uzskatīja, ka viņš līdz ar to ir Romas imperatora pēctecis. Sevi viņš nosauca par Romiešu cēzaru (Kayzer-i Rum). Konstantinopole kļuva par Osmaņu impērijas galvaspilsētu.
Svētās Sofijas katedrāli pārtaisīja par mošeju, lai arī Grieķu pareizticīgo baznīcu atstāja pilnīgi neskartu un Gennadiusu Skolariusu iecēla par Konstantinopoles patriarhu.
