Krievijas imperatore Elizabete pavēl Krievijas pilīs turēt kaķus peļu un žurku skaita samazināšanai

Elizabete esot ļoti baidījusies no grauzējiem, kas pilīs bija savairojušies neiedomājamā daudzumā. Risinājumu esot ieteicis kāds Kazaņas hans, kura ieteikuma rezultātā tapa «Указ о высылке ко двору котов». Hans arī atsūtījis uz Pēterburgu 30 (pēc citiem avotiem- 300) runčus.

Sākotnēji visi Pēterburgā ievestie kaķi bijuši "puikas", turklāt visi kastrēti pirms ievešanas. Kaķi pēc ievešanas esot nomitināti nelielā pilī Ņevas krastā, un tikai vēlāk pārvietoti uz citām pilīm.

Tā kā Vidzemi tobrīd jau bija okupējusi Krievijas Impērija, jādomā, pavēle attiecās arī uz Rīgu un citām Livonijas pilīm, kaut gan šeit šie dzīvnieki bija pazīstami iepriekš.

***

Kaķu ģints sugas ir neliela auguma kaķi, kuri vairāk vai mazāk atgādina visiem pazīstamo mājas kaķi. Vismazākais ģintī ir kāpu kaķis (Felis margarita), kura mazāko indivīdu ķermeņa garums ir 40 cm, svars 2 kg. Toties ģintī lielākais ir niedrāju kaķis (Felis chaus). Tā ķermeņa garums var sasniegt 120 cm, svars 16 kg. Salīdzinoši mājas kaķis parasti sver 2,5 - 7 kg. Kaķu ģintī ir 4 mūsdienās dzīvojošas sugas un viena izmirusi suga. Ģenētiskie pētījumi liecina, ka kaķu ģints izveidojusies pirms 10 miljoniem gadu.

Latvijā ir sastopams tikai mājas kaķis (Felis silvestris catus). Arī savvaļā sastopamie kaķi ir savvaļā nonākušie mājas kaķi.

Kaķu sugas mājo dažādās biomās, sākot ar purvājiem un beidzot ar tuksnešiem. Tie medī dažādus, maza auguma grauzējus, putnus un citus mazus dzīvniekus, atkarībā no to dzīves vietas.

Saskaņā ar ģenētiskajiem pētījumiem, mājas kaķi ir cēlušies no meža kaķa pasugas - Āfrikas savvaļas kaķa (Felis silvestris lybica). Pirmie mājas kaķi parādījās Ēģiptē, kuru izcelšanās ir saistīta ar Nūbijas savvaļas kaķiem. Eiropā kaķus ieveda romieši, kuri tos atveda no karagājieniem Tuvajos Austrumos.

Meža kaķis

Latvijā, tāpat kā Skandināvijā meža kaķis (Felis silvestris silvestris) nedzīvo, lai gan kādreiz meža kaķi lielā skaitā apdzīvoja visu Eiropu, arī Latvijas mežus. Lielu mežu teritoriju izciršana izraisīja meža kaķu izmiršanu un pārcelšanos uz reģioniem, kur mežistrāde nenotiek intensīvi.

Savulaik meža kaķi kļuva par mednieku iecienītu objektu. Mednieki uzskatīja, ka tā tiek aizsargāti mazāki un "derīgāki" medījamie dzīvnieki un uz zemes ligzdojošie putni, piemēram, fazāni vai irbes, taču aizmirsa, ka "aizsardzības" nepieciešamību radījusi viņu pašu nepārdomātā darbība, izjaucot dabā pas'tāvošo līdzsvaru.

19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā mednieki izšāva tūkstošiem meža kaķu, kuri līdz ar to no daudzām vietām izzuda. Par laimi, meža kaķim, 20. gadsimta abi pasaules kari pievērsa cilvēku uzmanību citām problēmām un līdz ar to tika pārtraukta šī dzīvnieka iznīcināšana. Tagad sabiedriskā doma ir mainījusies un cilvēki vēlas pilnībā izbeigt lielo plēsīgo dzīvnieku nogalināšanu.

Meža kaķis ir vērtīgs dabas elements. Viens no nedaudzajiem tā ienaidniekiem ir lūsis