Kšištofs Vojtičeks: Atsevišķās domas - LGBT

Atsevišķās domas

Eiropas Cilvēktiesību tiesa 2023. gada 17. janvārī, Lielajā palātā izskatot trīs viendzimuma pāru, kas mēģināja nesekmīgi salaulāties Krievijas Federācijā, prasību, ar 14 balsīm pret 3 nolēma, ka Krievija, nepiedāvājot nekādu viendzimuma attiecību reģistrācijas veidu, ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 8. pantu par privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.[1] Lietai Fedotova un Citi pret Krieviju (Iesnieguma nr. 40792/10, 30538/14 un 43439/14) ir pievienotas trīs atsevišķās domas un vienas daļēji nepiekrītošas domas. No tām publicējām tiesneša Kšištofa Vojtičeka nostāju pilnā apmērā, uzskatot, ka šai argumentācijai (par Konvencijas 8. panta būtību, par Tiesas pilnvaru tvērumu, par “dinamisku un evolutīvu interpretāciju” un par demokrātiju) ir jāizskan plašāk un jābūt zināmai arī Latvijā, kura nākotnē var sagaidīt līdzīgu spriedumu.

“Jo vairāk valdīšanas forma pietuvojas republikai, jo vienveidīgāka kļūst tiesas spriešana.” (Barons de Monteskjē, Par likumu garu, VI grāmata, III nodaļa)

Cieņpilni nepiekrītu viedoklim, ka šajā lietā ir pārkāpts 8. pants. Šī lieta liek uzdot būtiskus jautājumus par starptautisko līgumu interpretāciju, kā arī par Tiesas pilnvaru būtību. Mani iebildumi galvenokārt attiecas uz [tiesnešu] vairākuma izvēlēto pieeju šiem diviem jautājumiem.

1. Tiesas mandāts

1.1.  Šajā lietā izejas punkts ir precīza Tiesas pilnvaru noteikšana. Konvencijas 19. pantā šīs pilnvaras ir aprakstītas šādi: “Lai nodrošinātu to saistību ievērošanu, kuras ar Konvenciju un tās protokoliem uzņēmušās Augstās Līgumslēdzējas Puses” (pievienots izcēlums).

Konvencijas preambula atsaucas uz “kopīgu politisko tradīciju, ideālu, brīvības un likuma varas mantojumu”, tādējādi aicinot Eiropas Cilvēktiesību tiesu interpretēt Konvencijā nostiprinātās tiesības, ņemot vērā to izsenis spēkā esošo nozīmi valstu tiesību sistēmās un meklējot to, kas Augstajām līgumslēdzējām pusēm ir kopīgs. Augsto līgumslēdzēju pušu uzņemtās saistības attiecas uz to skaidri definēto tiesību aizsardzību, kuru saturs ir vispāratzīts un kuras pieder pie to kopējā mantojuma. Augstās līgumslēdzējas puses nav apņēmušās aizsargāt nenoteiktas tiesības, kuru precīzs saturs laika gaitā varētu mainīties un kuras varētu pielāgot bez to skaidras piekrišanas.

Turklāt Pirmā protokola 3. pantā ir ietverta šāda garantija:

“Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik pēc zināma saprātīga laika posma organizēt brīvas un aizklātas vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi, izvēloties likumdevēju varu.”

Tāpēc likumdošanas vara, proti, pilnvaras pieņemt primārās tiesību normas, jo īpaši tiesību normas, kas attiecas uz fundamentāliem sabiedrības dzīvi skarošiem jautājumiem, ir jāpiešķir ievēlētam parlamentam. Citiem vārdiem sakot, Konvencija garantē brīvību no primārajām tiesību normām, kas attiecas uz minētajiem pamatjautājumiem, tikai tajos gadījumos, kad šādas normas ir izdevusi jebkāda cita iestāde, kas nav ievēlēta normatīvās varas īstenošanai. Primārās tiesību normas var tikt izpaustas likumu formā, kurus pieņem valstu parlamenti, vai starptautisko līgumu formā, kas ratificēti ar valstu parlamentu piekrišanu. Normatīvās pilnvaras attiecībā uz sabiedrības pamatjautājumiem nevar piešķirt tiesu iestādei, pat ja tā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pirmā protokola 3. pants skaidri garantē, ka Eiropā nenotiks sabiedrības transformācija bez pārstāvniecības. Šis noteikums tika ieviests kā reakcija uz to politisko režīmu praksi, kuri neievēroja aplūkojamo principu.

Ar Pirmā protokola 3. pantu tiek īstenots Vispārējās deklarācijas 21. panta § 3. Šī norma ir formulēta šādi:

“Tautas gribai ir jābūt valdības varas pamatam; šai gribai ir jābūt izteiktai periodiskās un godīgās vēlēšanās, kurām jābūt vispārējām un vienlīdzīgām un kurās jāizmanto aizklāta balsošana vai citas līdzvērtīgas procedūras, kas nodrošina vēlētāju brīvas gribas izpausmi.”

1.2.  Tiesas pilnvaras ir jādefinē plašākā kontekstā, ņemot vērā spēkā esošo Konvencijas grozīšanas procedūru. Augstās līgumslēdzējas puses var brīvi grozīt un pielāgot spēkā esošos Konvencijas noteikumus, noslēdzot jaunus līgumus. Līdz šim tās ir noslēgušas sešpadsmit papildu protokolus, un vismaz seši no tiem (Nr. 1, 4, 6, 7, 12 un 13) paredz jaunu tiesību aizsardzību, kuras sākotnēji Konvencija neaizsargāja, savukārt 15. protokols, ar ko groza Preambulu, zināmā mērā nosaka esošo tiesību darbības jomu un aizsardzību.

Ņemot vērā iepriekš teikto, Tiesas pilnvaras aprobežojas ar spēkā esošā līguma piemērošanu un interpretāciju, ievērojot līgumu interpretācijas noteikumus, un neietver līguma pielāgošanu vai grozīšanu. Pēdējās minētās pilnvaras ir Augsto līgumslēdzēju pušu ekskluzīvā kompetencē. Papildu tiesību piešķiršana, pievienojot jaunus protokolus, ir vērtīga ar to, ka attiecīgie instrumenti var stāties spēkā, negaidot, kamēr tos pieņem visas četrdesmit sešas Konvencijas dalībvalstis. Šāda metode ļauj valstīm pašām izlemt, vai un kurā brīdī pievienoties protokoliem, un labāk atbilst Konvencijas Preambulā minētajam efektīvas politiskās demokrātijas ideālam. Tā ļauj izvairīties no pretrunām, kas saistītas ar Tiesas pašreizējo pieeju – sabiedrību šķeļošos jautājumos apelēt pie “skaidrām tendencēm”. Šādas pieejas rezultātā tiek uzlikti jauni līgumiskie pienākumi, pret kuriem dažas no attiecīgajām valstīm un sabiedrībām var kategoriski iebilst.

2. Dinamiskās interpretācijas jautājums

2.1.  Vairākums pieņem dinamisku Konvencijas interpretāciju un sprieduma 167. punktā to pamato šādi:

“Tiesa atkārtoti uzsver, ka Konvencija ir dzīvs instruments, kas jāinterpretē, ņemot vērā mūsdienu apstākļus un demokrātiskajās Dalībvalstīs dominējošās idejas. (..) Tā kā Konvencija pirmkārt un galvenokārt ir cilvēktiesību aizsardzības sistēma, Tiesai ir jāņem vērā mainīgie apstākļi Līgumslēdzējās valstīs un jāreaģē, cita starpā, uz jebkādu pieaugošu konverģenci attiecībā uz sasniedzamajiem standartiem. (..) Kā izriet no iepriekš minētās judikatūras, ja Tiesa nespētu saglabāt dinamisku un evolutīvu pieeju, tā riskētu kļūt par šķērsli reformām vai uzlabojumiem. (..)”

Lai gan šāda pieeja ir nostiprinājusies Tiesas judikatūrā, tai ir grūti piekrist. Konvencija nenoliedzami ir dzīvs instruments, un Tiesai tā ir jāpiemēro jaunām situācijām un šajos jaunajos kontekstos jāpiešķir tās normām precīzāka nozīme. Attīstoties judikatūrai, Konvencijas juridiskajām saistībām būtu jākļūst precīzākām un konkrētākām. Dzīvs instruments ir tāds instruments, kas iegūst precīzāku un konkrētāku saturu un sniedz skaidrākus norādījumus tā adresātiem. Šajā ziņā Konvencija būtiski neatšķiras no vairuma citu starptautisko līgumu. Tiesa nevar izvairīties no tiesību jaunrades, ciktāl tā piešķir konkrētāku nozīmi esošajiem vispārīgajiem un dažkārt neskaidrajiem Konvencijas formulējumiem. Tomēr, kā minēts iepriekš, Tiesas pilnvaras ir ir ierobežotas, un iespējamā Tiesas likumdošanas vara, ja tāda vispār pastāv, ir sekundāra un atvasināta. Izejas punkts vienmēr ir tiesību akta teksts un tā nozīme kā nepārkāpjama robeža. Šis Tiesas mandāts neietver primāro normu jaunradi: nedz ar mērķi pielāgot spēkā esošos noteikumus sociālām vai fundamentālām sabiedrības dzīvi skarošām pārmaiņām, nedz arī ar mērķi labot tiesību aizsardzības nepilnības vai novērst citus Konvencijas trūkumus. Šādu pielāgošanu vai uzlabošanu var veikt tikai ar jauniem līgumiem.

Nav iespējams novilkt precīzu robežu starp līguma interpretāciju un līguma grozīšanu. Daudzu tiesas lēmumu iedalījums vai nu interpretējošā, vai līgumu grozīšanas kategorijā ir strīdīgs. Vienlaikus ir daudzi tiesu lēmumi, kuru statusu nevar apstrīdēt: daži no tiem nepārprotami pieder pie līgumu interpretācijas kategorijas un daži – pie līgumu grozīšanas kategorijas. Jaunu tiesību piešķiršana, kas sākotnēji nebija noteiktas Konvencijā, pieder pie līgumu grozīšanas kategorijas un prasa pieņemt jaunu līgumu. Jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā, kādiem teorētiskiem uzskatiem par juridiskās interpretācijas nošķiršanu no tiesību jaunrades mēs dodam priekšroku, būtiskas paradigmas izmaiņas Konvencijas tiesību aizsardzībā vienmēr prasītu pieņemt jaunu Konvencijas protokolu.

Konvencijas kā dzīva instrumenta ideja, kā to saprot vairākums, ir juridisks paņēmiens, ar kuru ievērojama daļa līgumu slēgšanas pilnvaru no Dalībvalstu demokrātiski ievēlētām institūcijām tiek nodota Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Tas ierobežo demokrātisku lēmumu pieņemšanu šī līguma dalībvalstīs. Šādu ierobežojumu parasti pamato ar: i) nepieciešamību aizsargāt izolētas un viegli ievainojamas grupas, kurām nav pietiekamas pārstāvības parlamentos, lai efektīvi aizsargātu savas tiesības un intereses, un ii) pieņēmumu, ka tiesas šādas tiesības un intereses noteikti aizsargā labāk nekā pārstāvības demokrātijas mehānismi. Mani nepārliecina šie argumenti, kas nav nekas cits, kā vien antīkā skatījuma, ka jauktie režīmi ir labāki par demokrātiskajiem, mūsdienīga adaptācija (sk., inter alia, Platona Likumus, III grāmatu). Konkrēti, šie argumenti neiztur pārbaudi ar de lege lata. Tajos nav ņemta vērā skaidrā un ierobežotā Tiesas pilnvaru definīcija Konvencijā. Konvencijā noteiktās tiesības pēc definīcijas ir pretvairākuma prasības, bet tās kļūst par juridiski izpildāmām pretvairākuma prasībām tikai tad, kad tās ir nostiprinātas Konvencijā, un tikai tādā mērā, kādā tās ir nostiprinātas Konvencijā. Lai tās kļūtu par daļu no Konvencijas sistēmas, tām ir jāiziet vairākuma lēmumu pieņemšanas procedūras visās attiecīgajās Dalībvalstīs.

Ja tauta nepiekrīt konstitucionālās tiesas nolēmumam, konstitucionālās jeb satversmes varas (pouvoir constituant) turētājs var reaģēt un mainīt Konstitūciju. Šis fakts ir svarīgs varas dalīšanas mehānisma elements un nodrošina visas konstitucionālās konstrukcijas līdzsvaru. Ja Augsto līgumslēdzēju pušu vairākums nepiekrīt Tiesas spriedumam, Konvencijas grozīšanai būtu nepieciešama visu līgumslēdzēju pušu piekrišana, kas padara “atcelšanu”, grozot līgumu, maz ticamu. Tāpēc Tiesas veiktā daļēja līgumu pieņemšanas pilnvaru pārņemšana ir efektīvāka un nozīmīgāka nekā konstitucionālo pilnvaru pārņemšana no valstu konstitucionālo tiesu puses. Šis elements ir papildu iemesls Tiesas pilnvaru apjoma striktai interpretācijai vai jebkurā gadījumā tādai interpretācijai, kas ir daudz striktāka nekā valstu konstitucionālo tiesu gadījumā.

2.2.  Tiesas pieņemtā un sprieduma 167. punktā izskaidrotā pieeja rada vēl vairākus būtiskus iebildumus. Tā kā Konvencija pirmkārt un galvenokārt ir cilvēktiesību aizsardzības sistēma, tā 1950. gadā tika izstrādāta, lai aizsargātu noteiktas vērtības pret valdošo nostāju (pārfrāzējot tiesnesi Skaliju). Vairuma pieņemtā pieeja relativizē cilvēka pamattiesību saturu un tvērumu un padara tās atkarīgas no valdošajiem uzskatiem. Konvencija, kas pastāvīgi pielāgojas vairākuma nostājai, nevar garantēt īsteni praktiskas un efektīvas tiesības. Turklāt Tiesas nespēja saglabāt dinamisku un evolutīvu pieeju nebūtu šķērslis reformām vai uzlabojumiem, bet tikai mudinātu valstis biežāk ieviest nepieciešamās reformas un uzlabojumus, izmantojot jaunus līgumus (papildu protokolus), kas ratificēti demokrātiskās konstitucionālās procedūrās, piedaloties atbilstoši Pirmā protokola 3. pantam ievēlētiem valstu likumdošanas orgāniem.

2.3.  Vairākums vairākkārt atsaucas uz “nepārprotamu pastāvīgu tendenci” (sk. sprieduma 171., 175., 176., 178., 186., 187. un 189. punktus). Šī argumenta pielietošana parasti liecina par to, ka pieņemto interpretāciju neapstiprina nekādi citi spēcīgi argumenti, kas būtu balstīti starptautiskajās tiesībās pieņemtajās, starptautiskajiem līgumiem piemērojamajās interpretācijas normās. Turklāt šādi tiek netieši atzīts, ka Augsto līgumslēdzēju pušu vidū nav vienprātības par attiecīgajiem standartiem. Nešķiet arī, ka būtu vērojama pieaugoša konverģence attiecībā uz sasniedzamajiem standartiem.

Var piebilst, ka Dalībvalstīs pastāv vēl mazāka vienprātība attiecībā uz antropoloģiskajiem un morālajiem jautājumiem, kas ir šīs lietas pamatā. Lietuvas pārstāvis, izstrādājot Ministru komitejas Ieteikumu CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par pasākumiem cīņai pret diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, norādīja, ka “ieteikumi, kas dažās valstīs ir pašsaprotami un vienprātīgi pieņemti, citās var izraisīt pretrunīgas reakcijas plašā sabiedrībā un pat pretestību” (Ministru vietnieku ziņojums, CM/Del/Act(2010)1081, 1081. sanāksme, 2010. gada 31. marts, https://rm.coe.int/09000016805cf1bc). Eiropas Padome 2019. gadā apstiprināja šī novērojuma pamatotību, atzīmējot, ka “dažās Eiropas valstīs vienlaicīgi ir nostiprinājies pretestības gars LGBT cilvēktiesībām” (sk. 2019. gada 26. novembra 92. sanāksmes (CDDH Ziņojums par Ministru komitejas Ieteikuma CM/Rec(2010)5 dalībvalstīm par īstenojamiem pasākumiem cīņai pret diskrimināciju seksuālās orientācijas vai dzimumidentitātes dēļ, ko CDDH pieņēma 92. sanāksmē (2019. gada 26.–29. novembrī), 12. punktu). Eiropieši ļoti atšķiras savā skatījumā uz antropoloģiskām un morālām pamatidejām, kas veido cilvēktiesību pamatu, un pēdējās desmitgadēs atšķirībām šajā jomā ir tendence pieaugt. Jo īpaši nav vienprātības jautājumā par to, kas ir cilvēks un kāda ir viņa identitāte, būtība un galīgais liktenis. Saskaņā ar Tiesas judikatūru šis plurālisms ir jāpieņem kā demokrātiskām sabiedrībām raksturīga iezīme, un pastāvošā uzskatu dažādība gan eiropiešu, gan Eiropas valstu vidū jāuztver nevis kā drauds, bet gan kā bagātinošs avots. Domstarpības par pamatprincipiem ir vēl viens arguments pret atkāpšanos no panāktās vienošanās, proti, no Līguma teksta un tā sākotnējās izpratnes.

3. Būtiskas izmaiņas tiesību aizsardzības paradigmā

3.1.  Konvencija tika parakstīta, lai “spertu pirmos soļus atsevišķu Vispārējā deklarācijā minēto tiesību kopīgai īstenošanai” (sk. Preambulu). Šis instruments ir jāinterpretē, ņemot vērā Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju. Saskaņā ar Deklarācijas 16. pantu ģimene tiek nodibināta, vīrietim un sievietei noslēdzot laulību. Šādā veidā dibināta ģimene tiek uzskatīta par “dabisku sabiedrības pamatvienību, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību”. Deklarācijā nav paredzēta cita ģimenes dibināšanas juridiskā forma (par šiem jautājumiem sk. tiesnešu Pejhala (Pejchal) un Vojtičeka (Wojtyczek) atsevišķās domas, kas pievienotas 2017. gada 14. decembra spriedumam lietā Orlandi un Citi pret Itāliju, Nr. 26431/12, un trīs citi).  

Tāpat saskaņā ar Konvencijas 12. pantu vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni. Atbilstoši Konvencijas noteikumiem ģimene tiek dibināta, noslēdzot laulību starp vīrieti un sievieti, un šis līgums neparedz nekāda cita veida juridiski atzītu starppersonu savienību (sk. iepriekš minēto tiesnešu Pejhala un Vojtičeka atsevišķās domas).

3.2.  Šajā kontekstā uzlikt valstīm pozitīvu pienākumu kaut kādā veidā juridiski atzīt un aizsargāt viendzimuma pārus nozīmē būtisku Konvencijā paredzētās tiesību aizsardzības paradigmas maiņu ģimenes tiesību jomā. Konvencijas ratifikācijas dienā (1998. gada 5. maijā) atbildētāja valsts to nevarēja paredzēt. Ja atbildētāja valsts būtu paredzējusi šīs būtiskās izmaiņas kā savu saistību daļu, tās lēmums par Konvencijas ratifikāciju varbūt būtu bijis citāds. Pieņemot vairākuma piedāvāto risinājumu, Tiesa riskē rīkoties ultra vires (salīdziniet ar tiesneses Fīras-Sandstrēmas (Fura-Sandström) atsevišķajām daļēji nepiekrītošajām domām, kas pievienotas spriedumam lietā L. pret Lietuvu, Nr. 27527/03, ECHR 2007 IV).

3.3.  Galvenais vairākuma arguments par labu pārkāpuma konstatēšanai sprieduma 218. punktā ir formulēts šādi: “būtu nesavietojami ar Konvencijas pamatvērtībām, ja mazākuma grupas Konvencijā noteikto tiesību īstenošana būtu atkarīga no tā, vai to akceptē vairākums”. Šis arguments ir truisms, kuru pašu par sevi nevar apstrīdēt, bet pret to ir vismaz divi iebildumi. Pirmkārt, tas neattiecas uz lietas būtību. Runa nav par Konvencijā paredzēto tiesību īstenošanu, bet gan par jaunu tiesību pievienošanu Konvencijai un, precīzāk, par procedūru, kas jāievēro, piešķirot tiesības, kādas sākotnēji Konvencijā nebija paredzētas. Manuprāt, ar Konvencijas pamatvērtībām būtu nesavietojami, ja Konvencijā varētu iekļaut tiesības, kas sākotnēji tur nebija paredzētas, nepanākot tām vairākuma piekrišanu – nacionālajā līmenī visās attiecīgajās valstīs – līguma noslēgšanas procedūrā, kā to nosaka Augsto līgumslēdzēju pušu konstitucionālās tiesības.

Otrkārt, kā minēts iepriekš, vairākums atsaucas arī uz “nepārprotamu pastāvīgu tendenci” un uzsver, ka lielākā daļa no trīsdesmit dalībvalstīm ir pieņēmušas tiesību aktus par viendzimuma pāru atzīšanu (sk. sprieduma 175. punktu). Ja pieņemam, ka lieta patiešām ir par Konvencijā piešķirto tiesību īstenošanu, tad rodas jautājums, vai tas ir savietojami ar Konvencijas pamatvērtībām, ka mazākuma grupas Konvencijā paredzēto tiesību īstenošana ir atkarīga no tā, vai vairākums valstu to ir akceptējušas savos tiesību aktos.

3.4.  Tiesas pieeja rada vēl vienu problēmu. Tiesa var konstatēt Konvencijas pārkāpumu, interpretējot to dinamiski, tikai tad, ja ir pierādīts, ka iespējamā Konvencijas pārkāpuma brīdī bija izpildīti nosacījumi, lai pieņemtu šādu jaunu interpretāciju. Laika noteikšanai, no kura stājās spēkā jaunā Konvencijas interpretācija, ir izšķiroša nozīme, lai nošķirtu pamatotus pieteikumus attiecībā uz faktiem, kas notikuši saskaņā ar jaunajiem standartiem, no acīmredzami nepamatotiem pieteikumiem par līdzīgām valsts iestāžu darbībām un bezdarbību, kas notikusi iepriekš, atbilstoši vecajiem standartiem.

Spriedumā pareizi norādīts, ka Tiesas jurisdikcija attiecībā uz Krieviju neattiecas uz faktiem, kas notikuši kopš 2022. gada 16. septembra, taču paliek atklāts jautājums, no kura datuma sāk piemērot Tiesas noteikto jauno Konvencijas interpretāciju, kad sākās Konvencijas pārkāpums un vai tas visu prasības iesniedzēju gadījumā turpinājās līdz 2022. gada 16. septembrim.

Šajā kontekstā atzīmēšu, ka vairākums pareizi atsaucas uz spriedumu lietā Schalk un Kopf pret Austriju (Nr. 30141/04, ECHR 2010), izsakoties sekojoši:

“Šajā sakarā Tiesa konstatēja, ka, no 2010. gada nodrošinot viendzimuma pāriem iespēju iegūt tiesisko statusu, kas daudzos aspektos ir vienāds ar laulību vai līdzīgs tai (turpat, § 109), Austrija nav pārkāpusi Konvencijas 14. pantu, skatot to kopā ar 8. pantu (turpat, § 106).”

Patiešām, kā norādīts Schalk un Kopf lietā (turpat, § 106):

“Austrijas Reģistrēto partnerattiecību likums, kas stājās spēkā 2010. gada 1. janvārī, atspoguļo iepriekš aprakstīto attīstību un tādējādi ir daļa no topošā Eiropas konsensa. Lai gan Austrijas likumdevējs nav celmlauzis, viņam nevar pārmest, ka Reģistrēto partnerattiecību likums netika ieviests agrāk (skat. mutatis mutandis iepriekš minēto spriedumu Petrovic, § 41).”

Jāatzīmē, ka pieteikumā Nr. 40792/10 izklāstītie fakti datēti ar 2010. gada 21. janvāri (sk. sprieduma 24.–31. punktus). Ņemot vērā spriedumu lietā Schalk un Kopf (kas minēts iepriekš), Krievijas iestādēm nevar pārmest, ka tās attiecīgajā laikā nebija juridiski atzinušas viendzimuma savienību. Pieteikumos Nr. 30538/14 un Nr. 43439/14 izklāstītie fakti notika 2013. un 2014. gadā (sk. sprieduma 24.–26. un 32.–40. punktus), turklāt vismaz divi no četriem attiecīgajiem iesniedzējiem vēlāk pārcēlās dzīvot ārpus atbildētājas valsts jurisdikcijas (sk. 86. punktu). Lielākā daļa spriedumā citēto starptautisko materiālu (izņemot 50., 57., 58. un 59. punktā citētos dokumentus) tika pieņemti pēc 2014. gada. Tomēr 175. punktā Tiesa atsaucas uz šiem vēlākajiem notikumiem. Nav iespējams pārmest Krievijas iestādēm, ka tās nebija paredzējušas šos notikumus. Vairākums, koncentrējoties uz pašreizējo situāciju, nesniedz nekādus argumentus, kas liecinātu par to, ka Konvencijas pārkāpums bija noticis jau 2013. vai 2014. gadā, nevis tikai 2022. gadā.

3.5.  Vairākums, lai gan iestājas par būtisku tiesību aizsardzības paradigmas maiņu, nerīkojas pilnībā konsekventi.

Iepriekš minētajās atsevišķajās domās, kas pievienotas spriedumam lietā Orlandi un Citi (citēts iepriekš, 3. punkts), es un tiesnesis Pejhals paudām šādu viedokli (Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām kontekstā):

“No tā izriet, ka abi iepriekš minētie instrumenti nošķir heteroseksuālu un homoseksuālu pāru tiesisko statusu. Nav šaubu, ka starp heteroseksuāliem un homoseksuāliem pāriem pastāv zināmas līdzības un zināmas atšķirības. Tomēr, raugoties no abu starptautisko instrumentu aksioloģiskās perspektīvas, atšķirības ir svarīgākas par līdzībām. Attiecīgi šīs situācijas nav salīdzināmas, vērtējot juridiskās diferenciācijas pieļaujamību ģimenes tiesību jomā.”

Šajā kontekstā es vēlos norādīt uz sekojošu pretrunu šī sprieduma motīvu daļā. Vairākums 202. punktā in fine norāda:

“Tiesa vairākkārt ir atzinusi, ka viendzimuma pāri ir būtiskā nozīmē līdzīgā situācijā kā dažādu dzimumu pāri attiecībā uz nepieciešamību pēc formālas atzīšanas un attiecību aizsardzības (sk. jo īpaši spriedumu Schalk un Kopf, § 99; Vallianatos un Citi, § 78 un 81; un Oliari un Citi, § 165, kas visi minēti iepriekš).”

Loģisks secinājums būtu tāds, ka likumam visas esošās juridiskās atzīšanas formas ir jāpadara pieejamas gan dažādu dzimumu, gan viendzimuma pāriem. Tomēr vienlaikus vairākums 165. punktā norāda:

“Taču Konvencijas 8. pants līdz šim nav interpretēts kā pants, kas uzliek Dalībvalstīm pozitīvu pienākumu padarīt laulību pieejamu viendzimuma pāriem. Hämäläinen lietā Tiesa skaidri norādīja, ka 8. pantu nevar saprast kā pantu, kas uzliek šādu pienākumu (sk. iepriekš minēto spriedumu Hämäläinen, 71. punktu). Šāda 8. panta interpretācija sakrīt ar Tiesas veikto Konvencijas 12. panta interpretāciju, jo līdz šim Tiesa ir konsekventi uzskatījusi, ka 12. pantu nevar interpretēt kā pantu, kas uzliek Līgumslēdzējām valstīm pienākumu nodrošināt laulības pieejamību viendzimuma pāriem (sk. spriedumu Schalk un Kopf, § 63; Hämäläinen, § 96; Oliari un Citi, § 191; un Orlandi un Citi, § 192, visi iepriekš minēti). Pie līdzīga secinājuma Tiesa ir nonākusi arī attiecībā uz Konvencijas 14. pantu saistībā ar 8. pantu, konstatējot, ka valstis joprojām var brīvi pieļaut laulību tikai dažādu dzimumu pāriem (skatīt Schalk un Kopf, §§ 101 un 108; Gas un Dubois, § 66; un Chapin un Charpentier, § 48, visi spriedumi iepriekš minēti).”

No šī punkta izriet secinājums, ka, pēc vairākuma domām, viendzimuma pāru situācija atšķiras no dažādu dzimumu pāru situācijas attiecībā uz nepieciešamību oficiāli atzīt un aizsargāt viņu attiecības.

4. Sprieduma sekas

4.1.  Tiesas spriedums var radīt erga omnes efektu, ja Tiesa no Konvencijas izsecina dažus vispārējus principus attiecībā uz Konvencijas tiesību un vērtību aizsardzību. Šie principi var radīt erga omnes efektu tikai tad, ja Tiesa ir rūpīgi izsvērusi visas attiecīgās privātās un sabiedrības intereses un vērtības visā Eiropā. Lai noteiktu principus, kas piemērojami visām sistēmas valstīm, ir nepieciešams identificēt un formulēt visas sabiedriskās intereses un vērtības visās šajās valstīs. Tātad procedūrai ir jābūt tādai, lai visas šīs intereses un vērtības varētu tikt identificētas un artikulētas.

4.2.  Šī lieta ir izskatīta īpašā starptautiskā kontekstā. 2022. gada 16. martā Krievijas Federācija tika izslēgta no Eiropas Padomes. Krievijas Federācija 2022. gada 16. septembrī pārstāja būt Konvencijas dalībvalsts. No 2022. gada 16. septembra atbildētājai valstij, lai gan tā joprojām ir atbildīga par iespējamiem Konvencijas tiesību pārkāpumiem, kas varētu būt notikuši pirms šā datuma, vairs nav nekādu būtisku pienākumu attiecībā uz Konvencijā nostiprināto tiesību turpmāku ievērošanu. Pienākums veikt pasākumus, kas novērstu līdzīgus pārkāpumus nākotnē (sk. 2019. gada 29. maija spriedumu lietā Ilgar Mammadov pret Azerbaidžānu (pārkāpuma procedūra) [GC], Nr. 15172/13, § 162, 2019. gada 29. maijs), kļūst bezjēdzīgs, jo fakts, ka dalībvalsts vairs nav Konvencijas dalībvalsts, automātiski garantē ne tikai notiekošā pārkāpuma izbeigšanu, bet arī līdzīgu pārkāpumu neatkārtošanos nākotnē.

Tāpēc šai lietai nav praktisku seku attiecībā uz atbildētājas valsts tiesību sistēmas turpmāko attīstību, taču vienlaikus vispārīgie jautājumi, kas ir tās pamatā, ir ļoti būtiski tām četrdesmit sešām valstīm, kuras joprojām ir Konvencijas sistēmas dalībnieces, un jo īpaši tām valstīm, kuras nav paredzējušas viendzimuma savienību juridisku atzīšanu.

Šajā kontekstā es atzīmēju, ka atbildētājas valsts valdība neatsaucās uz lūgumu iesniegt to personu sarakstu, kurām bija jāpiedalās atklātajā tiesas sēdē (sk. sprieduma 14. un 15. punktus). Šķiet, ka pēc 2022. gada 16. marta tās zaudēja jebkādu interesi par lietas izskatīšanu un Konvencijas sistēmas attīstību. Sabiedriskās intereses un vērtības, kas varētu būt bijušas būtiskas citām valstīm, Tiesas tiesvedībā netika ne identificētas, ne formulētas.

Pašreizējos starptautiskajos apstākļos šim un citiem spriedumiem, kas pieņemti pēc 2022. gada 16. septembra lietās pret Krieviju, nav iespējams piešķirt precedenta vērtību, un šādiem spriedumiem nevar būt erga omnes spēks.

5. Secinājums

Nobeigumā es vēlētos pievērst uzmanību sekojošam citātam, kurā uzskaitītas problēmas, kas rodas arī apskatāmajā lietā:

“Varas atņemšana tautai un nodošana tiesu aristokrātijai var radīt dažus uzteicamus rezultātus, kurus demokrātija nevarētu sasniegt, – šis fakts nav nekas ievērības cienīgs un nekādā ziņā neattaisno tekstuālo evolucionismu. To pašu var sacīt par monarhiju un totalitārismu. Taču, ja reiz tauta ir nolēmusi, ka demokrātija ar visām tās nepilnībām ir labākā valsts pārvaldes sistēma, izšķirošais jautājums ir par to, kura tekstuālās interpretācijas teorija ir saderīga ar demokrātiju. Oriģinālisms neapšaubāmi tāda ir. Turpretī oriģinālisma noliegums uzspiež sabiedrībai likumu priekšrakstus, kas nekad nav tikuši demokrātiski pieņemti.” (A. Scalia, B. A. Garner, Reading Law: The Interpretation of Legal Texts, St. Paul, Minn., 2012, 88. lpp.)

Neraugoties uz visām acīmredzamajām atšķirībām starp valsts konstitūciju un starptautisko līgumu, kā arī starp konstitūcijas interpretāciju un līguma interpretāciju, problēmas būtība paliek nemainīga. Tiklīdz Tiesa ir konstatējusi, ka demokrātija ir vienīgais politiskais modelis, ko paredz Konvencija, un attiecīgi vienīgais ar to saderīgais modelis (sk. piemēram, 1998. gada 30. janvāra spriedumu lietā United Communist Party of Turkey un Citi pret Turciju, § 45, Spriedumu un lēmumu apkopojums 1998-I; Refah Partisi (Labklājības partija) un Citi pret Turciju [GC], Nr. 41340/98 un 3 citi, § 86, ECTK 2003-II; un Gorzelik un Citi pret Poliju [GC], Nr. 44158/98, § 89, ECTK 2004-I), izšķirošais jautājums ir, kura Konvencijas interpretācijas teorija ir saderīga ar demokrātiju. Problēma ar vairākuma izvēlēto pieeju tādējādi slēpjas apstāklī, ka tā uzliek Augstajām līgumslēdzējām pusēm jaunas starptautiskas saistības, kuras tās nekad nav uzņēmušās, nemaz nerunājot par uzņemšanos ar demokrātisku procedūru palīdzību. Rezultātā šī pieeja grauj tiesiskumu.

[1] Sprieduma teksts ir pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{“itemid”:[“001-222750”]}.

Konvencijas 8. pants: Tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību:
1. Ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un sarakstes neaizskaramību. 2. Publiskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas ir paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts vai sabiedrisko drošību vai valsts ekonomiskās labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai tikumību, vai lai aizstāvētu citu tiesības un brīvības.