Aldis Alliks: Indīgais zieds jānokož jau pumpurā

ALDIS ALLIKS ir individuāli praktizējošs zvērināts advokāts, liels Latvijas patriots, kura publikācijas lasītāji būs ievērojuši vairākos nacionāla mēroga laikrakstos, kā arī speciālistiem adresētajā izdevumā «Jurista Vārds». Aldis Alliks allaž bijis sabiedriski aktīvs, sekojis līdzi politiskajām norisēm valstī un bieži izteicis viedokli par tēmu, kas neapšaubāmi kļūs par vienu no priekšvēlēšanu debašu centrālajām tēmām, proti, konservatīvā un liberālā pasaules uzskata sadursme, definējot ģimenes jēdzienu Latvijā.  

– Pirms vairāk nekā gada tika pieņemts Satversmes tiesas spriedums, ka tēva pabalsts pienākas mātes homoseksuālajai partnerei. Toreiz publiski izskanēja viedokļi, ka tiesa ir pārkāpusi savas kompetences robežas. Vai jūs tam piekrītat?

– Satversmes tiesas 2020. gada 12. novembra spriedumā noteikto, ka Satversmes 110. pantā jēdziens «ģimene» ietver arī «viendzimuma partneru ģimenes», es uzskatu par vēsturisku un ilgtermiņa faktisku un tiesisku cūcību. Ar šo spriedumu Saeimai uzlikts pienākums noteikt šādiem ziliem brīnumiem tiesisku regulējumu un valsts atbalsta pasākumus. Uz šī briesmīgā sprieduma dīvainībām jau kā uz aksiomu ir balstīts arī nākamais – Satversmes tiesas 2021. gada 8. aprīļa spriedums. Un, jā, ar abiem šiem spriedumiem ir rupji pārkāpts varas dalīšanas princips. Esmu to jau raksturojis līdzībās: Satversmes tiesa gluži kā āzis ielēca ne savā, bet likumdevēja ekskluzīvās kompetences dārziņā un ne tikai piešmucēja to, bet arī cenšas palikt tajā par dārznieku uz visiem laikiem.

– Jūs esat viens no juristiem, kas aktīvi iesaistījušies Satversmes 110. panta grozījuma atbalstīšanā. Kāpēc? Kāda ir jūsu motivācija?

– Mana motivācija pretoties tik graujošai manas tautas un manas valsts ilgtermiņa izkvēpēšanai skurstenī ir vienkārša: ļoti maz ir juristu, kam vispār kaut kas rūp ārpus tā, kas uzkrauts uz viņu galdiem un krājas vai arī nekrīt viņu makos… Man nebija un nav saprotams, kā gan tā var būt, ka valstī gudrākie juristi uzspļauj Civillikuma Ģimenes tiesību daļai un viņiem ir nospļauties uz šādas, maigi sakot, neapdomīgas rīcības tūlītējām un jo īpaši tālejošajām sekām.

– Vai tad Satversmes tiesai nav jāņem vērā valsts likumi, kuru atbilstība Satversmei nav apšaubāma?

– Civillikums ne tikai atbilst Satversmei, bet – līdzīgi kā daudzi citi likumi – izvērš un skaidro Satversmi. Satversme nesniedz jēdziena «vecāks» definīciju, tāpat kā tā nesniedz arī jēdzienu «ģimene» un «bērns» definīciju. Arī jēdziena «laulība» definīcija Satversmē nav atrodama. Civillikuma Ģimenes tiesību daļa ir balstīta dabisko tiesību atziņās un nosaka, kas ir «laulība», «ģimene», «vecāki» un «bērns». Piemēram, Civillikuma 214. pants skaidri un gaiši nosaka: «Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā.»

Konkrētajā lietā Satversmes tiesai bija no Civillikumā noteiktā jēdziena «bērna tēvs» dabiski un loģiski jākonstatē, ka tiesības uz Darba likumā paredzēto paternitātes atvaļinājumu ir un var būt tikai tādai personai, kura ieguvusi paternitāti kādā no trim Civillikumā paredzētajiem paternitātes iegūšanas veidiem vai kura ir uzskatāma par «bērna tēvu» adopcijas rezultātā, un pēc tam loģiski un dabiski jāsecina, ka uz paternitātes pabalstu pretendējoša persona var būt tikai un vienīgi «bērna tēvs». Taču Satversmes tiesa braši aizsoļoja tālēs, kur zaigo tā bez vienas krāsas varavīksne, proti, LGBT ideoloģijas pavadā, uzliekot likumdevējam pienākumu ierakstīt likumos tādu «ģimenes» jēdzienu, kādu to tai diktējusi domāšana līmenī, kuru apzīmē ar vārdiem «zem jostasvietas».

Vēlreiz atgādinu un uzsveru: līdz pat 2020. gada 12. novembrim jēdziena «ģimene» izpratne Latvijā bija tikai viena!

Satversmes tiesa nav tiesīga diktēt tiesībpolitiku likumdevējam, savukārt politiķiem ir saistoši tikai un vienīgi vēlētāju viedokļi. Tautai pašai ir tiesības noteikt, kas Latvijā ir «ģimene» un kādās formās tā ir pieņemama un no valsts puses aizsargājama.

– Kādi ir saredzamie turpmākie tiesiskie draudi, kas izriet no šī Satversmes tiesas sprieduma?

– Tālākie sagaidāmie soļi ir turpmāka jebkuras valsts, jebkuras sabiedrības pamatu pamata un vienīgā tautas nākotnes garanta – ģimenes – jēdziena un būtības graušana. Piemēram, «mātes» un «tēva» aizstāšana ar pretējo vai sazin kādu dzimumu sevī un viens otrā sajūtošiem un nez pēc kādām pazīmēm un secībā sanumurētiem vecākiem – «vecāka Nr. 1» un «vecāka Nr. 2». Agrāk vai vēlāk ķersies klāt arī jēdzienam «laulība», lai panāktu to, ka laulību var slēgt ikviens un ar ko vien vēlas. Kaut kādā Latvijas sabiedrības nogatavināšanas posmā gan jau iecerēta arī pedofilijas dekriminalizēšana un tās atzīšana par «sociālo realitāti» faktiskā un tiesiskā izpratnē… Un, protams, sagaidāmi arī tādi zili brīnumi, kādi, kā esam dzirdējuši, nu jau kļūst par filmu industrijas standartu Holivudā, proti, tiks pieprasīts, lai katrā darbavietā tiktu nodarbināti ne tikai pa kādam nēģerim, imigrantam un invalīdam, bet arī vismaz vienam pederastam, vienai lesbietei un visādiem trans- un sazin kādiem vēl -seksuāļiem…

Pret to visu vēl var cīnīties, nokožot šo indīgo ziedu jau pumpurā. Ir jācīnās par dabisku ģimeni! Tas ir mūsu tautas izdzīvošanas un pastāvēšanas «būt vai nebūt» jautājums!

– Pašlaik pilnā sparā rit tautas parakstīšanās par Latvijas Vīru biedrības iesniegto un Centrālās vēlēšanu komisijas akceptēto Satversmes grozījumu tekstu. Kāpēc ir svarīgi atbalstīt šo Satversmes grozījumu?

– Vispirms nocitēšu šī Satversmes 110. panta grozījuma tekstu: «Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti – un ģimeni, kuras pamatā ir laulība, asinsradniecība vai adopcija. Valsts aizsargā bērna tiesības, tostarp arī tiesības augt ģimenē, kuras pamats ir māte sieviete un tēvs vīrietis. Valsts aizsargā vecāku tiesības un viņu brīvību nodrošināt bērniem audzināšanu saskaņā ar savu reliģisko un filozofisko pārliecību.

Valsts īpaši palīdz bērniem ar invaliditāti un vecākiem, kas par viņiem gādā, bērniem, kuri palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības, daudzbērnu ģimenēm, kā arī mātēm un tēviem, kuri bez otra vecāka gādā par bērniem.»

Redzam, ka ar šo grozījumu mūsu tautai ir iespēja skaidri un gaiši noteikt, kas Latvijā ir «ģimene» un kas ir tas, ko mūsu valsts atbalsta. Ar pašreizējo Satversmes 110. panta pirmo teikumu «Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības» pēc tiem diviem baisajiem spriedumiem nu jau ir par maz.

Te jāsaprot viena būtiska nianse. Satversme definē, ko valsts «aizsargā». Viss pārējais – ja vien nav pretrunā Satversmei un tiesību normatīvajiem aktiem – ir jomas, kurās valsts neiejaucas. Bet ne visu to, kur valsts neiejaucas, valsts atbalsta un tai būtu pienākums atbalstīt! Konkrētajā gadījumā tautai ir iespēja pateikt, ka tās valstij ir jāatbalsta tikai un vienīgi tas, kas arī turpmāk var veidot tās pamatu un arī turpmāk nodrošinās tās pēctecību, kā Satversmes ievadā teikts, «cauri gadsimtiem».

Arī starptautiski cilvēktiesību un pamattiesību dokumenti paredz, ka vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni. Tātad arī tiem «ģimeni» redz kā dabisku sabiedrības pamatšūniņu. Civillikums aizliedz laulību starp viena dzimuma personām. Nu to cenšas apiet, pārdefinējot «ģimenes» jēdzienu, lai gan – protams, ne vienmēr tas tā praksē ir, bet vēsturiski tas pie mums bijis ideālais variants, – ģimeni veido salaulājušies vīrietis un sieviete, kuriem laulībā dzimst bērni.

Manuprāt, malači ir ungāri, kas savā konstitūcijā precizēja jēdzienu «ģimene», to definējot kā «laulībā vai vecāku un bērna attiecībās balstītu savienību» un tālāk arī uzsverot, ka māte ir sieviete, bet tēvs ir vīrietis.

– Iepriekš savās intervijās esat aicinājis aizstāvēt Satversmi un tajā iemiesotos ideālus. Ko tas nozīmē – sargāt Satversmi?

– Sargāt Satversmi nozīmē sargāt to, ko Satversme nosaka un nostiprina. Pirmām kārtām jāsargā un jāaizstāv tas, kas ir nostiprināts Satversmes ievadā jeb preambulā un Satversmes pirmajos četros pantos, proti, Latviju kā neatkarīgu demokrātisku republiku, valsts suverēno varu un tās piederību Latvijas tautai, valsts teritoriju un robežas un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.

Ar tiem abiem spriedumiem Satversmes tiesa ķērās pie rīkles arī Latvijas valsts tā sauktajai konstitucionālajai identitātei. Jo arī tādi jautājumi, kas ir vai nav laulība, ģimene un vecāki, veido to, kas ir vai nav mūsu valsts. Nomainot Latvijas valsts konstitucionālo identitāti, Latvijas valsts kļūst par kaut ko citu, nevis paliek tā, kas tā līdz šim atbilstoši Satversmei bijusi.

Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums citastarp nozīmē arī uzturēt un aizstāvēt valsts pamatvērtības, būt atbildīgam, principiālam un drosmīgam un vērsties pret savas demokrātiskās un nacionālās valsts pamatvērtību apdraudējumu. Nedrīkst izrādīt iecietību (jeb, kā moderni saka, toleranci) vai vienaldzību pret ideoloģiju, propagandu un rīcību, kas apdraud mūsu valsti, tautu un konstitucionālās pamatvērtības.

Allaž der atcerēties tā šķietami modernā vārda «tolerance» nozīmi. Šīm vārdam ir medicīniskas saknes, izcelsme – ar to apzīmē organisma, pie kā es pieskaitu arī smadzenes jeb veselo saprātu, nespēju dabiski pretoties kaitīgajam. Pilnīga organisma tolerance faktiski ir nāve…

– Kāpēc, jūsuprāt, visiem tiešām vajadzētu Satversmes 110. panta grozījumu atbalstīt?

– LGBT ideoloģija ir mūsu valstij, sabiedrībai, tautai sveša un kaitīga. Pret tās arvien bezkaunīgāku, agresīvāku un velnišķīgāku uzspiešanu mūsu valstij un tautai ir jāpretojas, atbalstot un aizstāvot dabisku ģimeni. LGBT ideoloģija ir jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijā, šoreiz no Rietumiem, ieradušās vēlmes vēlreiz marksisma-ļeņinisma stilā «skaldīt un valdīt» mūsu sabiedrību un valsti sastāvdaļa. Kā reiz trāpīgi norādīja Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins: «Nekas tā netracina Eiropas kreisos, no kuriem daudzi ir bijušie komunisti, kā kristietība un tās iedibinātās morāles normas.»

Uzskatu, ka jebkuram latvietim un jebkuram citam mūsu valstij lojālam pilsonim ir morāls pienākums atbalstīt ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmes 110. pantā. To var izdarīt, vietnē www.latvija.lv/pv un citās Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā norādītās vietās parakstot iniciatīvu «Grozījums Latvijas Republikas Satversmē». Katra balss noteiks, vai mūsu valstī un mūsu tautā ģimenes pamatu arī turpmāk veidos vīrietis-vīrs-tēvs un sieviete-sieva-māte! Lūdzu, lūdzu, lūdzu visus – sargāsim vienīgo latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanas cauri gadsimtiem garantu – dabisku ģimeni!

Sabiedrības kopējais labums ir minēts arī Satversmes ievadā (un tas sevī ietver atbildīgu izturēšanos pret citiem un pret nākamajām paaudzēm). Laulība starp vīrieti un sievieti kopējam labumam dod kaut ko unikālu – tā rada šīs nākamās paaudzes un tās uzaudzina par atbildīgiem un kārtīgiem cilvēkiem, kas tālāk spēj nodrošināt latviešu nācijas (un kultūras un valodas) pastāvēšanu. Šī savienība sniedz stabilu attīstības vidi bērniem. 

Atkārtošu savu 2020. gada novēlējumu valsts svētkos, ko teicu pēc tolaik svaigi pieņemtā Satversmes tiesas 12. novembra sprieduma: Lāčplēša dienā pieminam mūsu tautas varoņus, kuri daudz neprātoja, lieki nevāvuļoja, nemeklēja pašlabumu, nemurgoja, ka gāzmasku lietošana pārkāpj cilvēktiesības, ka savas ģimenes un savas zemes aizstāvēšana liecina par ksenofobiju un ka šaušana neveicina iekļaujošas, tolerantas sabiedrības veidošanos, bet cēlās cīņā par savu un mūsu Latviju. Ceru, ka viņu gēni mūsu tautā vēl dzīvi!