Viedoklis: cik daudz ir Latviju?
Man Latvija ir viena. Viena vienīgā. Taču laiku pa laikam man nākas saprast, ka uztveru, principu, pārliecību, vērtību ziņā Latvijas ir vairākas. Un dikti sāp tad, ja kāda cita (it kā) latvieša valsts ne tikai nav mans draugs, kaimiņš vai vismaz sabiedrotais, bet ir acīmredzams tās ienaidnieks.
Par to esmu spiests atkal aizdomāties tagad, kad ar Satversmes tiesas (ST) 12.novembra spriedumu man tā nopietni saļodzīta zeme zem kājām. Atgādinu, par ko ir runa. Viena lesbiete vērsās ST, pieprasīdama, lai tā atzīst, ka saistībā ar bijušā mācītāja Māra Santa “pielaulātās” viņas dzīvesbiedrenes mākslīgās apaugļošanas ceļā iegūto bērnu viņai ir tiesības uz Darba likuma 155.panta pirmajā daļā paredzēto t.s. “tēva atvaļinājumu”. ST šajā spriedumā ne tikai atzina, ka šī tiesību norma, uz kuras pamata tas liegts, neatbilstot Satversmes 110.pantam, bet arī norādīja, ka likumdevējam (Saeimai) jānosaka “viendzimuma partneru ģimenes attiecību tiesiskais regulējums un sociālās un ekonomiskās aizsardzības un atbalsta pasākumi ar atbilstošu formu un saturu”. Līdz ar šo ST spriedumu es piepeši atjēdzos citā valstī, jo ST ar vienu spalvas vilcienu pilnībā nomainīja Latvijas valsts identitāti. Mana valsts – līdzīgi kā padomju okupācijas sākumā – nogāja pagrīdē.
Ir ļoti svarīgi saprast, ka aiz tās lesbietes brēkas par cilvēktiesību pārkāpumiem slēpjas mūsdienu “kreisā” ideoloģija. Kreisos ne velti dēvējam par “liberastiem” – šis apzīmējums ir visnotaļ trāpīgs saliktenis no vārdiem “liberāls” un… (paši sapratāt). Atskatoties redzu, ka kreisā ideoloģija lienoši ienāca manā valstī jau uzreiz pēc tās neatkarības atjaunošanas. Ar visādu “Rietumu ekspertu”, Sorosa finansēto fondu utt. ievazāto ideoloģiju nu jau pāris jaunākajām paaudzēm tiek mērķtiecīgi skalotas smadzenes. Liberasti ne tikai izturas iecietīgi pret viendzimuma kopdzīves un tamlīdzīgu parādību pieļaujamību – nē, viņi vēlas, lai to atzīšanu valsts aktīvi uzspiestu visiem sabiedrības locekļiem ar likumiem, draudiem un sodiem. Tie, kuri nule jūtas panākuši “jaunās pasaules kārtības” triumfa Latvijā pirmo fāzi, jau spēruši nākamo soli – prasa, lai likumdevējs ar Krimināllikumu apkaro t.s. “naida runu”. Proti, viņi (īstenas komunistu reinkarnācijas būdami) vēlas, lai tos, kuri domā, runā un raksta citādi, liek cietumā. Labi zināms ir arī viņu izgudrotais un ieviestais vārds “homofobija”. Ar birku “homofobs” aplīmējot sev nevēlamos, viņi cenšas aizbāzt mutes – pārtraukt vai pat neuzsākt nekādas diskusijas par cilvēkus un sabiedrību uztraucošiem svarīgiem jautājumiem.
Par šī jaunā laika (Gunāra Astras vārdiem izsakoties – “ļaunā murga”) “izgaišanu” ir jācīnās. Jā, PAR to, kas ne simtiem, bet tūkstošiem gadu ir cilvēkiem normāls, dabisks un pašsaprotams bijis, tagad ir jācīnās! Kā pret ļaunu vīrusu, kurš pārņēmis valsts organismu. ST spriedums apliecina – ar vienu tabletīti katru rītu, tukšā dūšā vairs nepietiks, lai mana (tava, mūsu) valsts atlabtu.
Lāčplēša dienā un valsts svētkos pieminam mūsu tautas varoņus, kuri daudz neprātoja, lieki nevāvuļoja, nemeklēja pašlabumu, nemurgoja, ka gāzmasku lietošana “pārkāpj cilvēktiesības”, ka savas ģimenes un savas zemes aizstāvēšana “liecina par ksenofobiju” un ka šaušana “neveicina iekļaujošas, tolerantas sabiedrības veidošanos”, bet cēlās cīņā par savu un mūsu Latviju. Ceru, ka viņu gēni mūsu tautā vēl dzīvi!
Aldis Alliks
