Dainis Rūtenbergs rīkojās satversmīgi

Runa publicēta ar zvērināta advokāta Alda Allika atļauju.

Godātā tiesa! Visupirms izsaku pateicību savam kolēģim Mārtiņam Kvēpam par viņa brīvprātīgo iesaistīšanos Daiņa Rūtenberga aizstāvībā un par šajā lietā nozīmīgo Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normu analizēšanu un izvērtēšanu! Pateicoties kolēģa dalībai un sniegumam, man ir bijis iespējams pievērst nepieciešamo uzmanību šajā lietā ne mazāk svarīgajiem starptautisko tiesību, Latvijas valsts un konstitucionālo tiesību, kā arī Latvijas vēstures un politikas jautājumiem.

Godātā tiesa!

[1] Ir ļoti svarīgi atcerēties 2014.gada 10.marta piketa kontekstu.

1. Piketa konteksts ir tāds, ka tas notika tā brīža ģeopolitisko notikumu viskarstākajā laikā. Pikets nenotika Maskavā vai kaut kur citur Krievijā. Pikets notika Rīgā. Latvijā. Eiropas Savienībā. Piketa dalībnieki vicināja Krievijas karogus un bļāva “Rossija! Rossija!”. Piketā izkliegtie saukļi “Brīvību Krimai!” un “Rokas nost no Krimas!” nebija aicinājums nepieļaut un pārtraukt tai laikā notiekošo Krimas okupāciju un aneksiju. Gluži pretēji – tas bija publisks nepārprotams atbalsts šīm Krievijas veiktajām darbībām.

Šajā sakarā ir būtiski konstatēt, ka Krimas kā Ukrainas teritorijas daļas okupācija un aneksija ir starptautisks noziegums. Okupējot un anektējot Krimu, Krievija ir pārkāpusi vienu no svarīgākajiem starptautisko tiesību principiem – agresijas aizliegumu.

Agresijas aizliegums kopš Pirmā pasaules kara beigām pieder pie moderno starptautisko tiesību pamatprincipiem, t.s. jus cogens normām. Šīm normām nav nekādu izņēmumu. Tās ir saistošas visām atzītām valstīm, neatkarīgi no tā, vai kāda valsts to vēlas vai nē.

Agresijas aizlieguma principa pārkāpums bija arī viens no pamatiem apsūdzībām, kuras tika izvirzītas pret nacistiskās Vācijas vadītājiem Nirnbergas prāvā. Agresijas aizlieguma principu pārkāpa arī, piemēram, Irāka, 1990. – 1991.gadā okupējot un anektējot Kuveitu. Toreiz starptautiskā sabiedrība spēja šādu noziegumu pārtraukt. Ne vienmēr tas ir iespējams uzreiz. Tomēr starptautisks noziegums ir un paliek tāds arī tad, ja tas turpinās ilgāku laiku.

Krievijas īstenotās Krimas okupācijas un aneksijas atzīšana par starptautisku noziegumu un Krimas neatzīšana par likumīgu Krievijas sastāvdaļu atbilst vispārējam tiesību principam ex iniuria ius non oritur{1}, kuru pārņēmusi demokrātiskā un civilizētā pasaule.

Tātad – Krievija īstenoja vienu no vissmagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, savukārt demokrātiskās Eiropas Savienības dalībvalsts Latvijas galvaspilsētā Rīgā notika pikets šī nozieguma atbalstam.

Tāda ir šīs lietas “izejas pozīcija”, no kuras jāsāk tās vērtēšana.

2. Piketa konteksts ir tāds, ka 2014.gada marta notikumi Krimā katrā latvietī uzjundīja acīmredzamās paralēles ar 1940.gadu, kad Krievija (tolaik saukta par PSRS{2}) okupēja un anektēja Latviju:

- 1940.gada 21.jūlijā Latvijā tika pasludināta Padomju Latvijas nodibināšana. 2014.gada 6.martā Krimā tika nobalsots par pievienošanos Krievijai;

- Latvijā jau atradās un vēl papildus ieradās Padomju Savienības bruņotās vienības. Krimā jau atradās un vēl papildus ieradās Krievijas bruņotās vienības;

- 1940.gada 5.augustā PSRS Augstākā Padome apstiprināja Latvijas uzņemšanu Padomju Savienībā. 2014.gada 21.martā Krievijas Federācijas padome apstiprināja Krimas un Sevastopoles iekļaušanu Krievijas sastāvā.

Latvijas okupācijas un aneksijas rezultātā mūsu tautai un mūsu zemei ilgstoši ticis nodarīts ārkārtīgi smags kaitējums. Tādējādi pikets vienlaikus pauda arī necieņu pret latviešu tautu un tās ciešanām.

3. Piketa konteksts ir tāds, ka to rīkoja partija “Latvijas Krievu savienība” (agrākā “PCTVL”). Vispārzināms ir fakts, ka tās līdzpriekšsēdētāja ir Tatjana Ždanoka. 1989.gadā iesaistījās Interfrontē. Savulaik – Komunistiskās partijas biedre (arī pēc 1991.gada). Aktīvi cīnījās pret Latvijas Republikas valstiskās neatkarības atjaunošanu.

4. Piketa konteksts aptver arī stāvokli, kādā vispār atrodas mūsu valsts vairāk nekā 20 gadus pēc tās neatkarības de jure atjaunošanas.

Komunistiskā okupācijas režīma postošās sekas joprojām ir spilgtas. Latviešu tautas garīgie spēki, kultūra, morāle, valoda un nacionālā pašapziņa lielā mērā sagrauti. Par noziegumiem pret latviešu tautu pie atbildības ir saukts retais. Latvijas deokupācija un dekolonizācija nenotika. Arī lustrācija – nē.

Vairāk nekā 20 gadus pēc Latvijas okupācijas de jure beigām referendumā konstatējām, ka ir milzīgs skaits balsstiesīgo (tātad – Latvijas Republikas pilsoņu), kuri nobalsoja par krievu kā otras valsts valodas statusa noteikšanu Satversmē. Kuri tādējādi rīkojās pretvalstiski un antikonstitucionāli{3}. Kuri tātad ir latviešu tautai un valstij nelojāli un kurus režisors Alvis Hermanis pamatoti nosauca par “nodevējiem”{4}. Joprojām mums pieprasa visiem nepilsoņiem un viņu pēcnācējiem automātiski, bez izņēmumiem piešķirt Latvijas Republikas pilsonību. Jau tā – acīmredzami pārāk dāsni izdāļāto.

Vairāk nekā 20 gadus pēc okupācijas de jure beigām valstsnācijai joprojām ir jātaisnojas un jāskaidro, ka šī ir latviešu nacionāla valsts un ka latviešu nācija šeit atrodas pati savā zemē.

5. Turklāt šāda piketa rīkošana Rīgā bija kārtējais posms tādu sistemātisku darbību ķēdē, kuras vērstas uz Latvijas demokrātiskās iekārtas un faktiskās neatkarības vājināšanu un graušanu. Vēl un vēl jāuzsver – vienlaikus tiešā veidā atbalstot un slavējot Krievijas īstenotu smagu starptautisku noziegumu pret Ukrainu.

[2] Tāds, ļoti koncentrēti izklāstot, ir šī piketa konteksts. Un šis konteksts ir cieši jāpatur prātā, jo tas vistiešākajā veidā attiecas uz pašu galveno jautājumu šajā tiesas zālē – ir vai nav šajā lietā konstatējamas Dainim Rūtenbergam inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes?

[3] Lai pareizi atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāatceras, ka Latvija ir latviešu nācijas nacionālā valsts. Tāds ir mūsu valsts pamats, tās veidošanas un pastāvēšanas mērķis un jēga. Šo Latvijas valsts mērķi uzturēt un aizstāvēt ir ne tikai valsts un pašvaldību, to institūciju, amatpersonu un ierēdņu, bet arī katra Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionāls pienākums. Arī katram pastāvīgajam iedzīvotājam ir pienākums to atzīt un respektēt.

Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums, citustarp, nozīmē:

• gādāt par to, lai valsts pamati netiktu vājināti un grauti;

• pastāvīgi uzturēt valsti, tās demokrātisko iekārtu;

• cienīt valsts nacionāli kulturālo identitāti – latviešu nācijas vēsturi, latviešu valodu un kultūru;

• lietot valsts valodu kā kopējo saziņas valodu;

• būt lojāliem pret latviešu nacionālo valsti;

• uzturēt un aizstāvēt valsts pamatvērtības, būt atbildīgam, principiālam un drosmīgam un vērsties pret savas demokrātiskās un nacionālās valsts pamatvērtību apdraudējumu.

Tātad – aktīvi rīkoties, nevis sēdēt un gaidīt, ka to darīs kāds abstrakts vai konkrēts cits.

Taču pats galvenais pamats un vienīgais garants latviešu nācijas pastāvēšanai “cauri gadsimtiem” ir pašas latviešu nācijas un katra valstsnācijai piederīgā nepārprotami pausta, vārdos un darbos apliecināta griba. Proti, politiski katru dienu un katru brīdi katrs latvietis izvēlas un ar saviem vārdiem un darbiem gan sev un pārējiem latviešiem, gan arī visiem citiem pauž un apliecina, vai latvieši joprojām:

• grib pastāvēt kā nācija (tai skaitā – saglabāt un uzturēt savu valodu, kultūru, vēsturi) un vai

• vēlas saglabāt savu nacionālu valsti.

Valsts – tā ir mūsu summa. Un katrs pats šajā summā atbild par sevi kā saskaitāmo.

Latviešiem nav aiz muguras neviena cita zeme, cita etniskā dzimtene. Latviešiem visā plašajā pasaulē nav nevienas pašas citas vietas, uz kurieni atkāpties. Tāpēc jau latviešiem ir tas “būt vai nebūt” jautājums, kuru dažkārt nepamatoti dēvē par pārmērību jeb radikālismu.

[6] Bez tam jāsaprot, ka, lai gan demokrātiskas valsts viena no pamatvērtībām ir tolerance, tomēr tolerance – tas nav nekritisks, bezierunu akcepts pilnīgi visam pēc kārtas un kopumā. Nekāda tolerance nav pieļaujama pret ideoloģiju, propagandu un rīcību, kas apdraud mūsu valsti, mūsu tautu un mūsu konstitucionālās pamatvērtības. Arī starptautiska nozieguma atbalstam un slavēšanai nav nekāda sakara ar demokrātiju.

Konkrētais pikets gan Krievijas īstenoto starptautisko noziegumu atbalstīja un slavēja, gan arī Latvijai kā nacionālai un demokrātiskai valstij centās kaitēt. Notikušo varētu salīdzināt, piemēram, ar piketa sarīkošanu 2015.gada janvārī Parīzē “Islāma valsts” atbalstam. Kā norādījis profesors Leons Taivāns, Krievija uzsāka un īsteno tikpat necivilizētu karu kā “Hamas”, “Hezbollah” un “Islāma valsts”; karu, kurš ir nepieteikts, bez noteiktām robežām, bez Ženēvas konvenciju ievērošanas un ar murgainu ideoloģiju{5}.

Demokrātiskas valstis nepieļautu, ka vispār tiek rīkots un notiek šāds pikets. Nepieļautu piketa vai citu demokrātijas instrumentu publisku izmantošanu antidemokrātiskiem, antikonstitucionāliem, prettiesiskiem mērķiem.

[7] Saskaņā ar Satversmes 116.panta pirmo teikumu personas tiesības uz vārda brīvību un paust savus uzskatus (Satversmes 100.pants) un tiesības uz valsts aizsardzību iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču, gājienu un piketu brīvībai (Satversmes 103.pants) nav absolūtas. Tās var ierobežot, ja ir jāaizsargā citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība, labklājība un tikumība.

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 17.pantā noteikts, ka neviena persona nevar izmantot vienas šajā konvencijā noteiktās tiesības (piemēram, tās 10.pantā noteikto vārda brīvību), lai ierobežotu vai likvidētu citas šajā konvencijā noteiktās tiesības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa šo demokrātisko brīvību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu saprot tā, ka demokrātiskās brīvības nevar tikt izmantotas, lai veicinātu vai attaisnotu prettiesiskus, totalitārus, antidemokrātiskus mērķus{6}.

[8] Tie, kuri Rīgā 2014.gada 10.martā ar Krievijas karogiem, plakātiem, bļaušanu un vispār ar šāda piketa rīkošanu pauda savu kvēlu atbalstu vienam no smagākajiem starptautiskajiem noziegumiem, kāds pasaulē vispār pastāv (pie tam – tādam noziegumam, ko pēc būtības tā pati valsts savā laikā bija pastrādājusi pret Latviju), nevar atsaukties uz un aizbildināties ar demokrātiju, cilvēktiesībām, vārda brīvību. Prettiesiska, antikonstitucionāla rīcība – arī tad, ja tā ir paslēpta aiz cilvēktiesību, vārda brīvības un demokrātijas lozungiem – ir un paliek prettiesiska, antikonstitucionāla rīcība. Šis pikets viennozīmīgi bija demokrātijas nelabticīga, ļaunprātīga izmantošana, demokrātijas graušana “no iekšpuses”, izsmiešana.

[9] Dainis Rūtenbergs par aculiecinieku šim piketam kļuva garāmejot, nejauši.

Dainim radies iekšējs protests pret agresorvalsts simbola izmantošanu un Latvijas pamatvērtību zaimošanu, apdraudēšanu.

Dainis sajuta to, ko mūsu tautas un mūsu valsts iekšējie un ārējie ienaidnieki regulāri, sistemātiski cenšas izskaust. Proti, viņš identificējās un solidarizējās ar savu valsti. Un vienlaikus viņš arī sajuta vēlmi paust savu pilsonisko un demokrātisko stāju, nosodot pret Ukrainu pastrādāto starptautisko noziegumu. Pret noziegumu, kuru atbalstīja un slavināja piketa dalībnieki, tostarp arī konkrētais karoga vicinātājs.

[10] Dainis kļuva par aculiecinieku ne tikai pašam piketam, bet arī tam, ka valsts un Rīgas pašvaldības institūcijas un amatpersonas nav savu konsitucionālo pienākumu un uzdevumu augstumos. Dainis redzēja piketā notiekošo un to, ka ne pašvaldības, ne valsts vara nerīkojas adekvāti, atbilstoši Satversmei (pirmā pieļāva, akceptēja šāda piketa rīkošanu, bet otrā – nepārtrauca un neizbeidza tā norisi).

Vai Dainim, to redzot, bija tiesības rīkoties pašam? Jā! Tās bija ne tikai Daiņa tiesības. Tas bija Daiņa kā Latvijas Republikas pilsoņa konstitucionālais pienākums.

Dainis rīkojās impulsīvi, taču – satversmīgi. Viņš īstenoja savas tiesības un pildīja savu pienākumu.

Es uzsveru – Dainis Rūtenbergs rīkojās satversmīgi.

[11] Parasti jau latvieši cenšas šādiem pasākumiem pat tuvumā nerādīties. Latvieši parasti sēž mājās, piecieš pazemojumu. Piecieš savā valstī notiekošās pretlatviskās un pretvalstiskās izdarības. Ja nu tomēr sanāk iet garām, tad met apkārt lielu, lielu līkumu. Jebkurā gadījumā – cieš klusu.

Gluži tāpat kā latviešu vairākums Latvijas okupācijas laikā. Toreiz pamatnācija te cieta klusu. Daudzi cieta vēl vairāk, jo neklusēja.

Jāatceras, ka latviešiem 2.pasaules karš nebeidzās ne 8., ne 9.maijā, ne arī citā 1945.gada datumā. Latviešu izpratnē tā toreiz bija krievu staļinistu uzvara pār vācu hitleristiem. Tā nebija Latvijas uzvara. Brūno cilvēciņu vietā atkal atgriezās sarkanie cilvēciņi. Hitleru atkal nomainīja Staļins. Gestapo vietā atkal atgriezās čeka.

Latviešiem 2.pasaules karš de jure beidzās 50 gadus vēlāk. De facto tas vēl šobaltdien nav beidzies. Šī kara un Latvijas okupācijas sekas attiecībā uz latviešu tautu vēl nav pat pienācīgi apjaustas un izvērtētas. Tās vēl paaudžu paaudzēm jutīsim.

[12] Dainis bija apzinīgs un drosmīgs. Viņš demonstrēja, ka neļaus mūsu valstij un tautai darīt pāri ar ideoloģiskiem, informācijas un propagandas ieročiem. Žurnālistiem Dainis pēc tam teica, piemēram, šādus vārdus:

- “Man nav jāklausās šādi saukļi un jāpieņem Krievijas karogu un Georga lentīšu vicinātāji!”{7};

- “Es rīkojos, kā kārtīgam latvietim klājas. Man nav nekas pret krieviem un Krieviju. Bet, kas tagad notiek Krimā, pret tatāriem... Un visas tās Jurija lentītes... Tā nedrīkst būt”{8};

- “Sadzirdot, ka bļauj “Rossija”, “Rossija”, nodomāju – kas tad nu? Te taču ir Rīga, Latvija, Eiropa, pat kultūras galvaspilsēta. Bet policisti vēl stāv un šos apsargā”{9}.

Nekas viņa teiktajā nav tāds, kam es nevarētu piekrist.

[13] Kas īsti notika policijā un prokuratūrā? Kādu maizi tur ēda, kādu dziesmu tur dziedāja? Kā vispār šī lieta, kura kopš iepriekšējās tiesas sēdes nu jau gluži vai folklorizējusies kā “salauztā slotaskāta krimināllieta”, tik tālu – līdz tiesai – vispār varēja nonākt?

Vai tiešām tas, ka ir celta un uzturēta šāda apsūdzība, varētu nozīmēt, ka Dainim (viņam pašam un arī citiem latviešiem par biedinājumu) tiek gatavota vēsturiska misija – kļūt par pirmo politiski notiesāto Latvijas patriotu, par pirmo “sirdsapziņas cietumnieku” pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas?

Nav tā, ka tas pilnībā izklausītos absurdi un neticami. Ceļš līdz tādai situācijai ir bruģēts diezgan ilgi un pamatīgi:

1) ar Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu mazspēju un nereti pat pilnīgu nespēju;

2) vārda brīvības, cilvēktiesību un demokrātijas aizsegā attaisnojot, nesodot un vispār pat ignorējot daudzus pret latviešu tautu un valsti vērstus naidīgus, pazemojošus izteikumus un rīcību.

[14] Vai tiešām mums, latviešiem atkal tiek signalizēts – “palieciet savās vietās”? Vai tiešām mums, latviešiem – gluži tāpat kā okupācijas laikā – jācieš klusu un jācieš vēl vairāk, ja neklusēsim? Vai tiešām mums, latviešiem tikai jāsēž mājās un jāsagaida, ka pēc vairākiem gadiem fašistiskie putinisti ar ļaunu prieku konstatēs to pašu, ko Jozefs Gebelss 1935.gadā, proti, ka “demokrātijas lielākais joks ir tas, ka tā saviem nāvīgākajiem ienaidniekiem pati ielika rokās tos līdzekļus, ar kuriem tā tika iznīcināta”{10}?

[15] Pirms nepilniem 32 gadiem (1983.gada 15.decembrī) Gunārs Astra savā pēdējā vārdā tiesā vairākkārt izteica šādu frāzi: “Man sāp, un es jūtos pazemots”.

Redzot, ko un kā visādi -iči, -ovi, -irsi, -mani, -oreni, -okas un tamlīdzīgie līdz šim ir pauduši un darījuši, nesaņemot pretsparu, nereti tiešām pārņem tāda pati sāpju un pazemojuma sajūta kā okupācijas laikā.

Latviešiem beidzot ir jāpārvar pārāk ieilgušās, joprojām okupācijas laikus tik ļoti atgādinošās, gluži vai par paaudžu mantojumu vai lāstu kļuvušās sāpju, pazemojuma un bezspēcības sajūtas un jālikvidē to cēloņi. Ir jāsaņemas, jāpulcējas, jāliek kopā prāti un sirdis.

Šis kriminālprocess nebūs bijis bezjēdzīgs un Daiņa ciestais pazemojums (tai skaitā – gandrīz četras stundas ilgusī viņa aizturēšana policijas iecirknī) būs viņa ziedojums uz mūsu tautas augšāmcelšanās altāra, ja šo, demokrātiskā valstī absurdo krimināllietu uztversim kā pamudinājumu domāt, runāt un rīkoties kā valstsnācijai. Kā cienīgiem šīs zemes mantiniekiem. Kā tās saimniekiem. Pašiem sava, visas mūsu tautas un mūsu valsts likteņa lēmējiem.

[16] Katra pasaules valsts ir unikāla un atšķiras no citām visupirms ar nosaukumu un valsts simboliem, tostarp – valsts karogu. Valsts karogs ir arī nacionālās piederības zīme, kuru lietojot konkrēts cilvēks apliecina savu saistību ar konkrēto valsti. Karogu lietojot, cilvēks identificē sevi ar tām vērtībām, kuras konkrētās valsts karogs simboliski atspoguļo. Tas izriet arī no jēdziena “valsts karoga zaimošana” skaidrojuma, kuru sniegusi Latvijas valsts karoga likuma projekta autore Sintija Stipre – “tīša, apzināta un publiski veikta darbība, kas ir pretrunā ar sabiedrībā vispārpieņemtām morāles normām, nolūkā paust negatīvu personisko attieksmi pret valsts simbolu un vērtībām, ko tas iemieso”{11}.

Vai nav zīmīgi tas, ka Daiņa rīcību, vērstu pret Krievijas karoga vicināšanu, par cietušo atzītā persona vērtēja kā “valsts karoga zaimošanu”? Daži Latvijas masu informācijas līdzekļi šo personu joprojām kļūdaini raksturo kā uz to piketu speciāli atbraukušu no Maskavas. Daudzi latvieši joprojām nespēj aptvert, ka šeit no 1945.gada dzīvojošs cilvēks tik ļoti neorientējas laikā un telpā.

Es nekādā ziņā neapgalvoju, ka, protestējot pret tām “vērtībām”, kuras Krievijas karogs mūsdienās simbolizē jau kopš nežēlīgajām asinspirtīm Čečenijā un Gruzijā, mums vajag Krievijas karogus plēst vai citādi bojāt. Vai ka tos vajag dedzināt – kā to izdarīja ar Latvijas karogu, piemēram, Vladimira Žirinovska vadītās Krievijas Liberāli demokrātiskās partijas jaunatnes organizācijas pārstāvji 1998.gada 4.augustā{12}.

Svarīgs šajā lietā ir kaut kas cits. Proti, notikumi Krimā sākās ar to, ka ielās parādījās cilvēki ar svešas valsts, Krievijas karogiem. Pēc tam jau – cilvēki maskās un ar ieročiem. Tāpēc vien gandrīz vienlaicīgā bļaujošu un Krieviju atbalstošu cilvēku grupas parādīšanās Rīgas centrā ar šīs pašas agresorvalsts karogiem rokās tajā brīdī nekādā ziņā nebija vērtējama kā nejauša sagadīšanās vai neizdevies joks.

[17] Pēc būtības Krievijas karogs tajā piketā bija tikai un vienīgi materiāls, simbolisks instruments politiskā diskusijā. Slotas kāta, pie kura agresorvalsts simbols – karogs – bija piestiprināts, salaušana (lai arī negribēta) simboliski kļuva pat tikpat materiālu atbildi šajā diskusijā. Tātad, uz politisku nostāju, kas izpaudās rīcībā (proti, agresorvalsts karoga vicināšanā), politiskās diskusijas ietvaros tika atbildēts ar adekvātu pretrīcību (karogu turošā slotas kāta salaušanu).

Daiņa sniegtā atbilde bija samērīga. Tā neizraisīja nekādus tālejošus tiesību pārkāpumus (no juridiskā viedokļa nesamērīga un līdz ar sodāma varētu būt, piemēram, smagu miesas bojājumu nodarīšana karoga vicinātājam).

Tā piketa rīkotāji un dalībnieki (tostarp – šajā kriminālprocesā par cietušo atzītā persona) demokrātiju izmantoja negodprātīgi, ļaunticīgi, prettiesiski, antikonstitucionāli. Pikets bija politiska akcija. Bļāvēji un Krievijas karogu vicināji viennozīmīgi atbalstīja un slavēja agresorvalsts Krievijas rīcību, tās starptautisko noziegumu pret Ukrainu. Un vienlaicīgi netieši piedraudēja mūsu tautai un valstij.

Freidiski izsakoties, Krievijas karogs tajā piketā bija kā tāds falls, kuru vienlaicīgi ar Ukrainas izvarošanu tā paša tēviņa sugas brāļi vicināja savulaik, 1940.gadā līdzīgi izvarotās Mātes Latvijas priekšā.

[18] Apsūdzība Dainim celta par “svešas mantas tīšu bojāšanu”. Bet kas tad šajā gadījumā ir tā “svešā manta”?

Faktiski par “svešu mantu” šī kriminālprocesa kontekstā ir izrādījusies latviešu nacionālā un demokrātiskā valsts. Sveša tā ir piketa rīkotājiem un dalībniekiem (tostarp – par cietušo atzītajai personai).

Viņi un viņiem līdzīgie to “tīši bojā” ar savām izdarībām.

Viņi joprojām neapjēdz, ka atradās nepareizā vietā un nepareizā laikā un rīkojās nepareizi, nosodāmi.

Viņi (un nevis Dainis Rūtenbergs) bija saucami pie atbildības tādām tiesībaizsardzības iestādēm, kuras atrodas pareizā vietā un pareizā laikā. Latvijas tiesībaizsardzības iestādēm, kuras konkrētās lietas apstākļus vērtē pēc Latvijas, nevis Maskavas laika.

[19] Šī lieta ir ļoti, ļoti nozīmīga Latvijai. Tā nav banāla lieta par kaut kādu salauztu slotas vai pat karoga kātu. Tā ir lieta par starptautiska nozieguma novērtējumu. Tā ir lieta par Latvijas valsts un demokrātijas vērtībām.

Rezumējot:

1) Krimas okupācija un aneksija ir klajš starptautisko tiesību pārkāpums, smags starptautisks noziegums;

2) piketa mērķis bija atbalstīt un slavēt šo starptautisko noziegumu – analoģisku šeit pat, Latvijā 1940.gadā notikušajam;

3) pikets bija vērsts uz valsts un sabiedriskās drošības un demokrātiskas valsts iekārtas interešu apdraudējumu;

4) pikets bija vērsts pret Satversmē nostiprinātajām pamatvērtībām,

līdz ar to pikets bija prettiesisks, antikonstitucionāls.

Uzdrošinos cerēt un ticēt, ka 1918.gada 18.novembrī proklamētās Latvijas Republikas tiesas savos nolēmumos šīs pamatvērtības vienmēr stingri uzturēs, atbalstīs un aizsargās. Un – ka šo vērtību aizstāvi Daini Rūtenbergu šajā t.s. “salauztā slotaskāta krimināllietā” attaisnos!

__________________

{1} Sk. Satversmes tiesas 2007.gada 29.novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 10., 32. un 32.1 punktus.

{2} Vladimirs Putins ir skaidri un gaiši atzinis: “Krievu valsti (...) boļševiki vienkārši pārdēvēja, Krieviju pārdēvēja par PSRS. (...) Bet tā taču bija Krievija. Vienkārši – ar citu izkārtni” (Sk. piem. “Владимир Путин: СССР – это и есть Россия”: http://tomsk.fm/watch/263817).

{3} Sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 2014.gada 12.februāra sprieduma lietā Nr. A420577912, SA-1/2014 motīvu daļas atzinumus.

{4} Sk. http://www.tvnet.lv/…/410937-hermanis_18februara_referendum…

{5} Sk. Dace Kokareviča. “Vai aizliegs Ždanokas partiju?”, la.lv, 2014.gada 8.septembris – www.la.lv/vai-aizliegs-zdanokas-partiju

{6} Sk. piem. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2004.gada 16.novembra spriedumu lietā “Norwood pret Lielbritāniju”.

{7} Sk. http://www.la.lv/spontani-lavies-emocijam

{8} Sk. http://www.lsm.lv/…/krievijas-atbalsta-miitinja-pretiniekam…

{9} Turpat.

{10} Joseph Goebbels: Aufsätze aus der Kampfzeit. München, 1935, p.61.

{11} Sk. http://www.lvportals.lv/skaidrojumi.php?id=252955

{12} Sk. http://www.diena.lv/…/maskava-sadedzina-latvijas-karogu-103…