Kur radās reņģēdāji?

.... Taču mazpamazām kļūst skaidrs, ka reizē ir notikušas veselas divas revolūcijas, un, ja pirmajā – par Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanu – nācija ir bijusi vairāk mazāk vienota un uzvarētāji ir faktiski visi, tad otrajā – padomju sistēmas nomaiņā ar tirgus ekonomiku – stāvoklis ir gluži cits. Faktiski liela nācijas daļa soļo no vienas vilšanās uz nākamo: piemēram, Baltijas Sociālo zinātņu institūta direktore Brigita Zepa piemin gan tukšos veikalus un bezdarbu, kas nāk pēc janvāra barikādēm, gan banku krīzi divus gadus pēc pirmās jaunievēlētās Saeimas ievēlēšanas, gan cenu un inflācijas kāpumu pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā…

«Atļaušos atgādināt kādu senu domu: revolūcijas izdomā inteliģence, īsteno fanātiķi, bet varu pēc tam piesavinās rūdīti blēži,» saka Juristu biedrības prezidents Aivars Borovkovs. «Intelektuāļu nelaime bija tā, ka iepriekšējā vara mūsos radīja riebumu pret varas institūtu kā tādu. Būvēdami savu Saules Latviju, neiedomājāmies, ka jebkura valsts pastāv tikai caur varu un ka ne vienmēr vara ir netīra. Ja man būtu bijusi tagadējā pieredze, tad mana rīcība būtu savādāka,» jau 1997. gada sākumā piebalso Dainis Īvāns. Un šo jauno situāciju un jaunās attiecības valsts, «dzīves uzvarētāju» un «mazo cilvēku» attiecībās formāli izziņo pirmās pēckara Saeimas apstiprinātais valdības vadītājs – Latvijas ceļa pārstāvis Valdis Birkavs, kurš daļēji pamatoti, daļēji nepamatoti valsts vēsturē noteikti paliks nevis ar politiskiem lēmumiem, bet ar diviem terminiem – «reņģu ēdājs» un tas pats «mazais cilvēks».

Tiesa, gan pirms, gan pēc tam Latvijas valstī netrūkst krāšņas politiskās folkloras, kura šo izteikumu autoriem (vai cilvēkiem, kuriem tie laika gaitā tiek piedēvēti) nodrošina krietni mūžīgāku slavu nekā izstrādāti likumdošanas akti vai citas politiskās aktivitātes. Aināram Šleseram vienmēr tiks pieminēts atzinums, ka sievietēm skaistums nāk no iekšām, Dainim Īvānam – sūdabrāļi latvieši, Vilim Krištopanam – no Džanni Rodari grāmatas aizgūtie izteikumi par muļķu zemi Latviju, Einaram Repšem – kaismīgais «nu, kā var nesolīt», kādreizējam Saeimas priekšsēdētājam Alfredam Čepānim – apliecinājums «esmu skaidrs kā maza bērna asara», trīskārtējam ekspremjeram Andrim Šķēlem – aizkulišu amatkandidātu izvēlē minētais kritērijs «kurš no viņiem ir lielākais kretīns», Valdim Krisbergam – vārdi no krāšņi bankrotējušā kooperatīva Auseklītis reklāmas «Jums ir problēmas? Nieki!», deputātam Kārlim Leiškalnam – no Saeimas tribīnes Jānim Ādamsonam pedofilijas skandāla saistībā veltītais apzīmējums «mudaks un liellops», tad vēl Latvijas politikas nodēvēšana par ļumīgu ļerpatu un galertu – un tā tālāk, un tā tālāk.

Ne visi šie izteicieni ir izteikti tieši tādā kontekstā, kādā to atceras plašās tautas masas, un ne visiem īstie autori ir bijuši tie, kam šie teicieni tiek piedēvēti, – kuram gan to nezināt labāk kā tam pašam Valdim Birkavam: viņam tik daudz problēmu radījušos «reņģēdājus» pirmoreiz patiesībā piesauc tāpat pietiekami asmēlīgais Aleksandrs Kiršteins (kuram pašam, pieminot neskaidru vecāku izcelsmes lietu, uz ilgiem laikiem pielīp palama «Sļivkins»), savukārt «mazo cilvēku» Valdis Birkavs pirmoreiz piemin visnotaļ pozitīvā un labvēlīgā kontekstā. Bet… tas neko nelīdz.
«Visi šie teicieni paņemti negatīvā nozīmē. No sākuma viņi ir par citu, bet pēc tam pavēršas pret pašu. Lielākā daļa no šīm galīgajām interpretācijām ir nepatiesas. Birkavs, piemēram, nekad neko nav teicis par reņģēdājiem,» teic publicists Mārcis Bendiks.

«Viņš par mazo cilvēku teica nepavisam ne apvainojošā tonī, patiesībā arī sevi identificējot ar šo mazo cilvēku,» piebalso sociologs un ilggadējais Latvijas politikas vērotājs Aigars Freimanis. «Bet, redz, kā tas notiek – nabaga Birkavs ir palicis par reņģēdāju autoru. Ir viena lieta – tēls, ko rada pats politiķis. Un tad ir tas, ko sagaida publika. Kad distance starp šīm lietām paliek pavisam liela, tad jebkurš sīkumiņš no šī tēla pārvēršas par to milzīgo fantomu tai sabiedrības uztverei, kur dzīvo sagaidītais tēls. Sagaidāmā tēla izbūvēšanai pietiek ar politiskā tēla izskatu. Birkavs bija ārkārtīgi piemērots, sākot jau ar karikatūristiem – ķirzakas smaids, acis aiz biezām brillēm…"

Jā, domātus tā vai citādi, terminus «mazais cilvēks» un «reņģu ēdājs» deviņdesmito gadu pirmajā pusē uz sevi ne bez pamata jau attiecina simti tūkstošu Latvijas iedzīvotāju – tie, kuri 1991. gadā vēl ir stāvējuši uz barikādēm un staigājuši pa mītiņiem, bet nākamajos gados pēkšņi atjautuši, ka par īstajiem dzīves saimniekiem ir kļuvuši pilnīgi citi. Turklāt šie saimnieki nekavējas to izrādīt visos iespējamos veidos – deviņdesmito gadu sākumā baņķieris Andris Ruselis avīzē izsludina 100 latu atlīdzību par katru nošautu klaiņojošu suni un atklāti paziņo, ka vēlēšanās vajadzētu ieviest savdabīgu mantas cenzu, pie balsošanas pielaižot tikai cilvēkus, kuri nodokļos nomaksājuši vismaz 1000 latu gadā; 1994. gada beigās izrādās, ka Ekonomikas ministrija «savējiem» – tostarp mūziķim Rodrigo Fominam un ar savām superdārgajām cepurēm pazīstamajai, vēlāk no vēža mirušajai uzņēmējai Anitai Gribustei jeb Anre kundzei – dalījusi kredītus no Valsts īpašumu fonda līdzekļiem par tiem laikiem superniecīgajiem 5% gadā, un Privatizācijas fonda pārstāvis Juris Karlsbergs bez mazākajiem kompleksiem paskaidro, ka konkursi neesot izsludināti, lai «neradītu lieku ažiotāžu».

1995. gada martā, uzrunājot Zemnieku savienības deputātus, Valsts prezidents Guntis Ulmanis gan gana skaļi ieminas, ka vara attālinājusies no tautas, daudziem kļūstot par savtīgu pašmērķi, varas dialogs ar tautu esot gandrīz pārtrūcis, aizvien biežāk vara kļūstot atklāti bezkaunīga un šķietot, ka «esam izveidojuši valsti partijām, nevis tautai. Taču vara neieklausās – īstu «mazo cilvēku» sašutuma vētru 1996. gada maijā rada tiesa, aģentūras Mis Latvija vadītājai Intai Fogelei par cilvēka nobraukšanu dzērumā piespriežot… piecu gadu cietumsodu nosacīti, un tiesu eksperti, kuri tobrīd visā nopietnībā teic – tiesas spriedumi nekādā gadījumā nedrīkstot iebiedēt cilvēkus. Kur nu vēl pensiju jautājums – tā paša gada vidū valstsvīri publiski lēš, kuri pensionāri varētu tikt pie 300 latu pensijām, bet jau novembrī tūkstotis pensionāru sanāk pie Ministru kabineta ēkas, lai uz to mestu pa pāris sērkociņu kārbiņām četru santīmu kopvērtībā – šāda summa dienā vidējai pensijai nākusi klāt pēc pēdējās valdības dāsni nodrošinātās pensiju indeksācijas

Un tā tālāk, un tā tālāk: nav jābrīnās, ka rezultātā termini «mazais cilvēks» un «reņģēdājs» kļūst tikai populārāki un populārāki – gadu pēc gada tos vietā un nevietā piesauc vai visi redzamākie politiķi. «Blakus tādiem jau pierastiem viena no iepriekšējiem premjeriem dotajiem Latvijas iedzīvotāju apzīmējumiem kā mazais cilvēks un reņģu ēdāji, tagad var izdalīt apakšgrupu zemnieku apzīmēšanai – murgotāji,» 1997. gada maijā no Saeimas tribīnes saistībā ar Andra Šķēles izteikumiem par pārāk prasīgajiem zemniekiem vēsta vēlāk izšķīdušās Joahima Zīgerista partijas pārstāvis Kārlis Čerāns, bet pēc gada Latvijas Zemnieku federācijas 7. kongresa gaitu nedaudz pajauc kāds vīrs, kurš, nodēvējot sevi par tipisku reņģēdāju, piedāvā kongresa vadībai un zemkopības ministram maisiņu ar reņģēm – lai taču nevienam nebūtu šaubu par zemnieku iztiku.

Vēl gadu vēlāk apgāds Valters un Rapa izdod Uģa Tamsona grāmatu Reņģu ēdāji «par mazajiem cilvēkiem, kuri nevalkā baltas apkaklītes un nebrauc uz ārzemēm biznesa darīšanās», un skaidra lieta, ka grāmatas anotācijā kā pašsaprotama norāde ierakstīta: «Atgādināsim, ka par terminu «mazais cilvēks» un «reņģu ēdājs» autoru tiek uzskatīts bijušais Ministru prezidents Valdis Birkavs.» Apmēram šajā pašā laikā Latvijas ceļa priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs kādā intervijā atzīst – politiskā elite Latvijā ne tikai sekmīgi izveidojusies, bet arī iemācījusies piespiest tautu to atražot, jo «tautu var nodēvēt kaut vai par reņģu ēdājiem, bet vēlētāji tik un tā ievēlēs», savukārt vēlāk par valsts līdzekļu izšķiešanu notiesātais Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas priekšsēdētājs Ziedonis Ziediņš nodod presei publicēšanai savas auklītes ēdienu recepšu kladi, no kuras Saeimas vēlēšanu laikā īpaši piemērotas esot pamācības, kā pagatavot īpašās smadzeņu kotletes no skalotām smadzenēm, ceptas reņģes reņģu ēdājiem, kā arī ziepes no taukiem.

Šajā laikā par visnotaļ regulāru parādību kļūst arī presē nodrukātas lasītāju vēstules, kuru autori sevi atklāti un pat ar zināmu lepnumu dēvē par reņģēdājiem. Šis tēls pat iegūst zināmas mitoloģiskas pazīmes – piemēram, kad 2002. gada vasarā kāds garīgi nelīdzsvarots indivīds uzrāpjas pa Vanšu tilta trosēm un glābējiem pieprasa kaudzīti eklērkūku, Rīgas Balss patētiski vēsta: «Vakar Rīga uz kādu brīdi gluži vai pamira – vārda tiešā un pārnestā nozīmē. Pamira lielā kritiena gaidās un aizrijās pati savos autosastrēgumos. Pie vainas bija kāds maziņš cilvēciņš (no apakšas uz Vanšu tilta pilonu raugoties – ne lielāks par mušu vai citāda veida parazītu). Apstādināja satiksmi, sajundīja policiju un glābšanas dienestus, tulznainām kājām pa apkārtceļiem notrenkāja kārtīgus pilsoņus, kuri netika pāri bloķētajam tiltam. Izrādās, lielpilsētu uz vairākām stundām paralizēja Mazais cilvēks. Tas – no «reņģu ēdāju» sugas. Tiesāts un psihiski nelīdzsvarots tipiņš, kuram mājas nav ne īsti «psihenē», ne vairs cietumā un nepavisam ne – sabiedrības azotē. (..) Bet varbūt šis Mazais cilvēks rāpās pa tilta trosēm gluži kā pa garo pupu debešos? Rāpās Dievam sūdzēt savu nožēlojamo dzīvi…"

Lato Lapsa, Sandris Metuzāls, Kristīne Jančevska