Lielā Kristapa balva par 2022.gadu

“Lielā Kristapa” balva Latvijas kinematogrāfijā iedibināta 1977.gadā.

Balvas par 2022.gadu pasniegšanas ceremonija notika nesen restaurētā Rīgas cirka arēnā. Uzreiz jāpiebilst - viens no stīvākajiem pēdējā laika pasākumiem, kas nekādā veidā nemazina Latvijas kinematogrāfistu raženo veikumu pērn. Pasākumu vadīja aktieris Ģirts Krūmiņš (kurš pats noteikti varētu būt viens no nominantiem). Režisora iecere, veidot ceremoniju ar vadītāju un viņa it kā alter ego, noteikti likās daudz vājāka un nepārliecinošāka nekā notikušajā Spēlmaņu naktī, kuru vadīja Valmieras teātra aktieris Mārtiņš Meiers.

Kā pēc tam izrādījās, daudzi Tv skatītāji bija neizpratnē, kāpēc skatuve ir veidota Krievijas karoga krāsās. Kino nereti veido arī savu kluso vizuālo vēstījumu Ēzopa valodā. Vai tas bija tā domāts šajā kino pasākumā, īstas skaidrības nav. Tas likas mazāk svarīgi.

“Lielais Kristaps” dod iespēju žūrijai vienkopus redzēt un profesionāli izvērtēt Latvijas jaunākās filmas, kā arī godināt Latvijas kino veterānus un izcilniekus. Kur šīs filmas var redzēt skatītāji, informācijas ir pamaz, bet šādu to vajadzētu sniegt - veikums patiesi ir ražens, vēlme noskatīties jaunākās latviešu filmas - arī. 

2016.gadā “Lielais Kristaps” ieguva Nacionālās balvas statusu, tāpēc balvas pasniegšanas ceremonija un balvas saņemšana nenoliedzami ir svarīgs kinoļaužu notikums.

2022.gada Balvas laureāti:

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā – Alvis Lapiņš.

Labākā pilnmetrāžas mākslas filma – Janvāris, rež. Viesturs Kairišs, prod. Mistrus Media (Latvija), Artbox (Lietuva), Staron Film (Polija).

Par labāko pilnmetrāžas mākslas (spēlfilmu) filmu žūrija izvēlējās darbu, kas "niansētā veidā ataino mūsdienu Latvijas pastāvēšanā un pašapziņā nozīmīgus notikumus. Šo filmu raksturo jūtīgs un precīzs laikmeta portretējums, kurā spoži izceļas gan režisora darbs, gan visas komandas sniegums. Filmas introspektīvais tonis, savukārt atgādina, ka jebkuras valsts un sociālpolitisku notikumu pamatu un vērtību veido cilvēciskais; šī atziņa ir īpaši aktuāla jaunajā Eiropas realitātē". 

Labākā īsmetrāžas spēlfilma – Pirmie soļi, rež. Pauls Ķesteris, prod. Mima Films (Latvija), LKA Nacionālā Filmu skola (Latvija)

Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma – Mana māte valsts, rež. Ieva Ozoliņa, prod. Fa Filma (Latvija), Republik (Islande)

Īpašā žūrijas atzinība labākās pilnmetrāžas dokumentālās filmas kategorijā – Svārstības, rež. Kristīne Briede, prod. Baltic Balkan Productions (Latvija), Ruckas Mākslas fonds (Latvija)

Žūrija piešķir īpašo atzinību Kristīnes Briedes dokumentālajai filmai “Svārstības” – darbam, kas skatītājam ļauj ielūkoties nezināmā, slēgtā vidē, vienlaikus izceļot tajā valdošo nevienlīdzību, aicinot izvērtēt status quo neaizskaramību.

Labākā īsmetrāžas dokumentālā filma – 81 metrs, rež. Jānis Ābele, prod. Chaland Films (Latvija)

Labākā animācijas filma – Mans laulību projekts, rež Signe Baumane, prod. Lokomotīve (Latvija), The Marriage Project (ASV), Antevita Films (Luksemburga)

Labākā daudzsēriju filma – Krimināllieta iesācējam, rež. Armands Zvirbulis, prod. Red Dot Media (Latvija), Inscript (Lietuva). Te tiešām ir lielisks starptautisks aktieru kolektīva kopdarbs, ekranizējot latviešu kriminālromānu žanra vecmeistara Andra Kolberga darbu, pielāgojot notikumus Atmodas un Neatkarības atjaunošanas laikam.

Labākā debijas filma – Tikmēr Lucavsalā, rež. Elza Gauja, prod. Riverbed (Latvija), Latvijas Televīzija (Latvija)

Labākā studentu filma (saņem “Lielā Kristapa” lukturi) – Mans kaimiņš nosita manu kaķi, rež. Reinis Ūbelis, prod. LKA Nacionālā Filmu skola (Latvija), Griffonmark (Latvija);

Labākais scenārists – Juris Kursietis, Matīss Gricmanis, Līga Celma-Kursiete, Armands Zvirbulis (Krimināllieta iesācējam)

Labākais spēlfilmas režisors – Linda Olte (Māsas)

Labākais spēlfilmas operators – Aleksandrs Grebņevs (Ūdens garša)

Labākā aktrise galvenajā lomā – Marija Luīze Meļķe (Neona pavasaris), - iznākot pēc balvas, sarīkoja perfomanci, pēc kuras iestājās mulsums zālē - daudzi saprata, ka politkorekti ir celties kājas un aplaudēt, citi palika sēžot, uzskatot, ka jaunās aktrises protests par liekulību nav nedz vietā, nedz laikā, nedz visai patiess - saņemt no valsts naudu kino uzņemšanas finansēšanai drīkst, bet pie balvas var rīkot protesta manifestāciju,  atsakoties no tās un nosūtot to kultūras ministram Naurim Puntulim (NA) līdz laikam, kamēr neesot pieņemts Kopdzīves likums. Nedaudz atgādināja Končitas Vursta (pārstāvēja Austriju 2014. gada Eirovīzijā Kopenhāgenā) uzrunu, saņemot balvu Eirovīzijā, taču šeit tā bija drīzāk gaudena, nevis agresīvi draudoša, kā tas izdevās dziedātājam\-jai.

Labākais aktieris galvenajā lomā – Kārlis Arnolds Avots (Janvāris)

Labākā aktrise otrā plāna lomā – Iveta Pole (Māsas)

Labākais aktieris otrā plāna lomā – Toms Auniņš (Nemierīgie prāti)

Labākais filmas mākslinieks – Ieva Jurjāne (Janvāris)

Labākais kostīmu mākslinieks – Rūta Lečaite (Janvāris)

Labākais grima mākslinieks – Maija Gundare (Sema ceļojumi)

Labākais dokumentālās filmas režisors – Ivars Seleckis (Zemnieki)

Labākais dokumentālās filmas operators – Gints Bērziņš (Mājas)

Labākais animācijas filmas režisors – Signe Baumane (Mans laulību projekts)

Labākais animācijas filmas mākslinieks – Signe Baumane (Mans laulību projekts)

Labākais komponists – Platons Buravickis, Huans Ernandezs (Nemierīgie prāti)

“LMT ir gandarīts piešķirt balvu 1000 eiro apmērā filmai, kas saņems titulu “Gada inovācija kino mākslā”. Inovācijas izaicina cilvēka radošumu – tie ir pastāvīgi jaunu apvāršņu meklējumi, centieni nokļūt vēl neapgūtās teritorijās, iemācīties jaunas prasmes. Kad šķiet, ka viss jau ir redzēts un piedzīvots, tieši inovatori ir tie, kas ļauj turpināties cilvēces attīstībai – kā tehnoloģiju nozarēs, tā kinomākslā. Tas ir apliecinājums, ka cilvēka izdomai nav robežu, un to demonstrē arī kino žanra inovācijas – absurda pasakas “Sema ceļojumi” – režisors Aiks Karapetjans un radošā komanda,” teica LMT prezidents Juris Binde, pasniedzot naudas balvu.

No 3. līdz 24. februārim notika skatītāju balsojums www.lsm.lv. Sabiedrisko mediju portāla LSM.lv rīkotajā skatītāju balsojumā uzvarēja un skatītāju simpātiju balvu saņēma seriāls – Gen Z drāma “Viss norm” (režisors Alberts Viegliņš, studija “Centaur Films”). “Pēc ārkārtīgi bagātīgā kino gada ar sevišķu intrigu gaidījām, kurš darbs būs ieguvis aktīvākos fanus un uzvarēs skatītāju balsojumā. Rezultāts pierāda, ka šī gada skatītāju simpātijas balvas saņēmējam patiešām ir izdevies atrast savus skatītājus, kas ir īpaši nozīmīgi, jo šis projekts radīts, domājot par pavisam konkrētu skatītāju paaudzi,” komentēja LSM.lv kultūras redaktore Laila Burāne.

Labākais skaņu režisors – Aleksandrs Vaicahovskis (Neona pavasaris)

Labākais montāžas režisors – Armands Začs (Janvāris)

“Lielajam Kristapam” nominētās filmas vērtēja starptautiska žūrija:

• režisore Ilze Burkovska-Jakobsena,
• režisors Edmunds Jansons,
• režisors un Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālās Filmu skolas vadītājs Jānis Putniņš,
• kinokritiķe, FIPRESCI biedre Kristīne Simsone
• goda locekle, aktrise Laila Robiņa (Laila Robins), ASV.

Paliek neskaidrs jautājums, kas un pēc kādiem kritērijiem izvēlas žūrijas sastāvu. Līdz šim bija dzirdēts par Ilzes Burkovskas-Jakobsenas neprognozējamo uzvedību publiskā pasākumā, sabojājot Ogres mēram ne tikai pasākumu, bet arī viņa drēbes, aplejot amatpersonu ar sarkanvīnu. 

Lielais Kristaps – īpašās balvas

Balva par mūža ieguldījumu filmu mākslā pasniedza kino dramaturgam Alvim Lapiņam. Balvas par mūža ieguldījumu filmu mākslā ilggadējais atbalstītājs ir “Hannu Pro”, viens no vadošajiem uzņēmumiem televīzijas, teleraidīšanas, video filmēšanas un pēcapstrādes sistēmu izveidē.

Starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI Latvijas nodaļas balvu pasniedza Sonora Broka: “Viss ir redzēts, pie visa ir pierasts, bet vēl nav gana,” šādi vārdi izskan filmā no aktieriem, kuri izspēlē revolūciju uz skatuves, nespējot tādu rast savā profesionālajā dzīvē. Lāča personīgajā darbā, vizuāli aizraujošajā atrakcijā un komentārā ne tikai par vietējo teātra, bet arī kultūras vidi ir daudz gruzdoši neatliekamā. “Revolūcija” pārstāv jaunu atzaru mūsdienu latviešu kino – filmas, kas nebaidās būt dzēlīgas un patiesas pašas pret sevi un nozari, kurā tās ir iegremdētas. FIPRESCI balvu saņem filma “Revolūcija” un tās režisors Mārcis Lācis.”

Žurnāls Kino Raksti balvu piešķīra režisorei un māksliniecei Signei Baumanei, filmas “Mans laulību projekts” autorei. Kinokritiķes Dairas Āboliņas intervija ar Signi Baumani 2022. gada oktobrī bija 1000. publikācija elektroniskajā žurnālā, tāpēc Kino Rakstu balva ir 1000 saulespuķu sēkliņas, ko stādīt visur pasaulē, kur vien vedīs filmas un režisores turpmākie ceļi.

Alus darītavas “Valmiermuiža” balvu par savas zemes vērtību saņēma filma “Zemnieki” (režisors Ivars Seleckis, producents Mistrus Media).

Laikraksta “Diena” un kultūras un izklaides izdevuma KDi speciālbalvu Elzai Gaujai par filmām “Tikmēr Lucavsalā” un “Mamma vēl smaida” pasniedza izdevniecību “Dienas Mediji”, “Dienas Bizness”, “Dienas Žurnāli” vadītājs Edgars Kots. Balvas – laikraksta “Diena” pilnā komplekta abonements 12 mēnešiem (gadam), kurā ietilpst laikraksts “Diena”, izdevums “KDi” un žurnāls “Sestdiena”, un informatīvais atbalsts Izdevniecības “Dienas Mediji” izdevumos nākamajai producētajai filmai 2023 eiro apmērā.

Izdevniecības “Žurnāls Santa” īpašo balvu “Cilvēkstāsts” pasniedza portāla Santa.lv attīstības vadītāja Zane Blanka: “Viens no dzīvesstila žurnālistikas svarīgākajiem fokusiem vienmēr bijis cilvēks un viņa stāsts. Iespējams, visvērtīgākie ir tie stāsti, kuros atklājas īstā, neizskaistinātā dzīve un kuros neglaimojam paši sev, jo tieši tie mums dod iespēju domāt, kā kļūt labākiem. Šādus cilvēkstāstus meklējam un novērtējam arī kino. Tāpēc šogad savu simpātiju balvu vēlamies pasniegt filmai “Māsas” un režisorei Lindai Oltei.” Atšķirībā no Dienas Medijiem, Santa neskopojās un apbalvotā režisore saņēma mūža abonementu uz žurnālu Santa.

Nelielu mulsumu skatitājos izraisīja nākamais sveicējs - SIA “Rīgas nami”, taču tas ātri vien norima, saprotot, ka runa ir par kinoteātra “Splendid Palace” balvu. “Skatītāju izvēle 2022” pasniedza SIA “Rīgas nami” valdes priekšsēdētāja Baiba Beatrise Sleže: ““Splendid Palace” pirmās kinofilmas sāka rādīt pirms 100 gadiem. Mūsu jubilejas gadā novēlam latviešu kino nozarei uzņemt tik izcilus un spēcīgus stāstus, kuriem izdosies pārspēt šīs sezonas apmeklētāko filmu. Kinoteātra “Splendid Palace” skatītāju simpātiju 2022 saņem režisora Viestura Kairiša filma “Janvāris”.”

Ceremonija beidzās, kā gandrīz visi pasākumi, kuros piedalās Viesturs Kairišs - viņam tiek dots vārds uzrunai, kurā seko tāds kā vēstījums nācijai. Režisors kaismīgi pāris teikumos izstāstīja, kā mums ir gājis pēc Neatkarības atgūšanas, kad pamazām varu valstī sagrābuši oligarhi. To, ka vairāk nekā desmit gadus valsti vadījuši visi gaišie spēki, viņš, kā izrādās, pamanījis tādējādi, ka atpakaļ atkal "rāpo" baisie oligarhi, bet valstī demokrātiju apdraud Rēzekne, Daugavpils un Ogre.

Ar to translācija no cirka beidzās.

*****

Vakar atjaunotajā Rīgas cirkā notika Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps 2022” pasniegšanas ceremonija. Skatījos, jo kino ir mans – kultūras patērētāja – pamatēdiens, otrajā vietā literatūra.

Ja “Kristapu” par labāko pirmā plāna lomas atveidošanu būtu saņēmusi pusaudze Emma Skirmante par darbu filmā “Māsas”, tas vispirms būtu ļoti pelnīti. Otrkārt, bet varbūt pat galvenokārt būtu izpalikusi kāda ekshibicioniska performance tiešajā ēterā. Visi, kas kaut vai ar acs stūrīti seko kultūras dzīves jaunumiem, zina, ka šī balva tika piešķirta Marijai Luīzei Meļķei par darbu filmā “Neona pavasaris”. Zina arī, ka viņa no tās atteicās, “kamēr valstī netiks pieņemts Dzīvesbiedru likums”, un lika statueti atdot kultūras ministram. Nez kāpēc tieši kultūras, nevis labklājības vai veselības ministram? Vai šis būtu kultūras speciālistu risināms jautājums?

“Neona pavasari” esmu redzējusi, taču citādu seksualitāti nesaskatīju kā filmas centrālo problēmu. Meitenes iemīlēšanos meitenē uztvēru kā jaunības melnbaltās redzes maldīšanos un skaļu protesta formu. Tas nebija stāsts par nobriedušām attiecībām, kam jāturpinās ar laulībām vai kopdzīvi. Filmu neuztvēru arī kā pārmetumu Latvijas valdībai, kas, starp citu, pārstāv vēlētāju vairākuma izvēli. Tātad – vai nu tāda nebija režisora iecere, vai arī aktrise nav labi paveikusi savu darbu.

Skaidrs, ka Meļķe bija izdomājusi, kā rīkosies, ja viņai piešķirs balvu un tiks pie mikrofona, bet diemžēl sajaukusi spēles laukumus. “Kristapa” ceremonija nav “Cinevilla”. Nav arī stadions, kur futbola spēles laikā uzskriet uz laukuma kailām krūtīm, lai… ko? Mainītu pasauli? Slapjiem pirkstiem tiešajā ēterā pieskartos 220? Atteikties no balvas nebija drosmīgi. Tas bija necienīgi. Vispirms pret mākslu. Jo tieši tāds ir mākslas uzdevums – UZRĀDĪT.

Atklāt vēstures baltos plankumus un personību biogrāfiju noslēpumus, bet galvenokārt – uzrādīt visas problēmas un ērmības sabiedrībā. Un, ja aktrise uzskata, ka filmas komanda to ir paveikusi, viņai vajadzētu būt lepnai un ar triumfu pieņemt balvu. Sanāca pretējs efekts – kā izgāšanās atzīšana.

Sekojot Meļķes piemēram, arī filmas “Janvāris” komandai vajadzētu atteikties no balvas “Labākā pilnmetrāžas spēlfilma”, jo Krievijas režīma noziegumi tikai aug augumā. Tāpat filmas “Māsas” režisore Linda Olte intervijās ir paudusi, ka par bērnunamu bērnu likteņiem lemj cilvēki, kam par to nav nekādas sajēgas. Joprojām Latvijā ir dzīvu vecāku bāreņi, un vai tā nav sāpīgāka problēma par Meļķes akcentēto?

Skaidri bija redzams arī publikas apmulsums. Lai gan daži mediji raksta, ka “publika Meļķes paziņojumu uzņēma ar stāvovācijām”, tā nav patiesība. Tie, kas ceremoniju vēroja televīzijā, redzēja, ka notika tieši tā, kā aprakstīts kādā mūsdienu latviešu romānā. “Pat pēc vārgām izrādēm gadās, ka viens vai divi skatītāji pieceļas. Kāpēc viņi pieceļas – neviens nezina. Varbūt tie ir aktiera vai režisora vecāki, kas lepojas ar katru sava bērna šļupstu (..) Jau pēc mirkļa saminstinās tie, kas pirmajiem sēž tieši blakus vai aiz muguras un, bikli raudzīdamies apkārt, arī pieceļas.

Tiem blakus un aiz muguras nākamie – arī ne visai pārliecinoši, tad vēl nākamie… Kājās celšanās mānija kā likums izplatās vēdekļveidīgi. Kad krēsli sāk klaudzēt kā plaukšķenes, arī skatītāji pirmajās rindas atskatās un domā: “Ā! Jāaplaudē stāvus? Tātad es no teātra neko nesaprotu.” Un – pieceļas. Celšanās vēdeklis izplešas un parauj līdzi arī tos, kas pieceļas tikai tāpēc, ka piemetas klaustrofobija. Ikreiz, kad tā notiek, domāju: es necelšos, jo neesmu stāvā sajūsmā par šo izrādi! Bet jau atkal pieceļos, lai kādu neaizvainotu, lai neizskatītos nepieklājīga.” “Lielā Kristapa” ceremonija bija kā šā fragmenta ekranizējums. Tiešraides režisors reaģēja, pārtraucot zāles kopplāna bildi.

“Cirks! Nu, īsts cirks!” – sacīja Alvīne filmā “Ezera sonāte”, un pirms galvenās balvas pasniegšanas šo frāzi citēja žūrijas priekšsēdētāja Ilze Burkovska-Jakobsena. Ja cirks, tad cirks! Man gribējās kā Zemenei iejaukties “futbola mačā” ar skaļu izsaucienu: “Ministr, turiet šo Kristapu cieši!”

Guna Roze